Doktors Valters bija nostājies ar muguru pret durvīm. Tikai tad. kad doktors pamanīja pārējo neparasto uzvedību, izvalbītās acis un nobālušās sejas, ari viņš pagrieza galvu uz durvju pusi. "Doktora reakcija," domāja Bonds, "ir lēnāka nekā citiem. Vai ari viņa nervi ir stiprāki nekā pārējiem."
- Ach so, - Valters klusi nomurmināja. - Die Engliinder!
Drekss jau bija piecēlies kā jās.
- Mans dārgais, - viņš aizsmakušā balsī nomurkšķēja. - Mans dārgais! Mēs tiešām uztraucamies. Jau gribējām sūtīt cilvēkus jūs meklēt. Pirms dažām minūtēm viens no apsargiem ienāca un ziņoja, ka esot nogruvusi klints.
Drekss piecēlās no galda un nāca pretī, turēdams vienā rokā mutautu, bet otrā joprojām bija pacelta dakšiņa. Kustoties asinis saplūda vīna sejā. kura kļuva vispirms plankumaina., pēc tam piesarka.
-Jums vajadzēja man pazinot. - Drekss sacīja mis Brandaj. un viņa balss liecināja par aizvien lielākām dusmām - Cik neizprotama uzvedība!
- Tā bija mana vaina. - Bonds iestarpināja, virzīdamies tālāk uz priekšu - iekšā telpā, lai varētu paturēt visus klātesošos redzeslokā. - Pastaiga izrādījās ilgāka, nekā es biju paredzējis. Izbijos, ka mēs varētu iekļūt paisumā, tāpēc devāmies uz Sentmārgaretu, lai kaut ko ieēstu un sadabūtu taksometru. Mis Branda gribēja zvanīt, bet es vēlējos tikt atpakaļ pirms astoņiem. Ja kāds ir vainojams pie notikušā, tas esmu es. Bet, lūdzu, turpiniet vakariņas. Varbūt es pievienošos jums, kad dzersiet kafiju vai ēdīsiet saldo. Šķiet, ka mis Branda vislabprātāk dotos uz savu istabu. Viņa droši vien ir nogurusi pēc šis garās dienas.
Bonds apgāja ap galdu un tīšām apsēdās līdzās Krebsam. Šīs blāvās acis - viņš ievēroja - pēc pirmā pārsteiguma neat- raujas no šķīvja. Pienācis tuvāk, viņš ar lielu prieku pamanīja, ka Krebsa pauris aplīmēts ar leikoplastu.
- Jā, ejiet gulēt, mis Branda, es ar jums parunāšos rītā, - Drekss nīgri norūca. Gala paklausīgi atstāja istabu, bet Drekss piegāja pie sava krēsla un smagi atšļuka tajā.
- Tās klintis gan ir iedvesmojošas, - aizrautīgi jūsmoja Bonds. - Tik interesanta pastaiga, iztēlojoties, vai tikai kāda radze nenobruks lejā. Es atcerējos krievu ruleti. Taču nekad nav dzirdēts, ka krītoša klints būtu nogalējuši cilvēkus. Iegūt tādus ievainojumus noteikti nebūtu patīkami. - Bonds apklusa. - Starp citu - ko jūs nule teicāt par nobrukušo klinti?
Pa labi atskanēja kluss vaids, pēc tam sekoja stikla un porcelāna kraksti, jo Krebsa galva bija noslīgusi uz galda.
Bonds nopētīja viņu ar pieklājīgu izbrīnu.
- Valter, - Drekss skarbi bilda, - vai jūs neredzat, ka Krebss ir slims? Izvediet to viru ārā un nolieciet gulēt! Tikai pārlieku ar viņu neauklējieties. Tas cilvēks pārāk daudz dzer. Pasteidzieties!
Valters, dusmīgi seju saraucis, apgāja ap galdu un izvilka Krebsa galvu no lauskām. Saņēmis Krebsu aiz svārku apkakles, viņš uzrāva nelaimīgo kājās un stiepa projām.
- Du, Scheisskerl[3] - īgni nošņāca Valters, - marsch! - Viņš pagriezās un bīdīja Krebsu uz virpuļdurvju pusi. pēc tam izstumdams viņu tām cauri. Varēja dzirdēt neskaidru murdoņu, šļūkāšanu un lamāšanos, pēc tam aizcirtās durvis un iestājās klusums.
- Krebsam laikam bijusi smaga diena, - novilka Bonds, uzlūkodams Dreksu.
Resnais vīrs neganti svīda. Viņš slaucīja seju ar kabatas lakatu.
- Nieki, - Drekss norūca. - Viņš gluži vienkārši dzer.
Sulainis - stalts un mierīgs arī tad, kad Krebss un Valters izgrīļojās cauri virtuvei, - ienesa kafiju. Bonds paņēma tasīti un sāka malkot. Viņš gaidīja, kad virtuves durvis atkal vērsies. "Vēl viens vācietis," viņš domāja. "Droši vien šī ziņa jau izplatījusies arī barakās. Vai varbūt visi darbinieki nav iejaukti notikušajā? Iespējams, ka komandā ir vēl kāda cita komanda. Ja tā, vai Drekss to zin?" Viņa uzvešanās, kad Bonds un Gala ienāca zāle, bija aizdomīga. Vai viņa pārsteigumu izraisīja aizvainojums - valdonīga cilvēka sašutums, ka sekretāre kaut kur aizdauzījusies? Taču viņš visai labi maskējās. Un visu pēcpusdienu bija pavadījis šahtā, uzraugot degvielas uzpildīšanu. Bonds nolēma mazliet pataustīt.
- Kā gāja ar degvielas ieliešanu? - viņš pavaicāja, skatīdamies uz citiem klātesošajiem.
Drekss aizdedza garu cigāru un cauri dūmiem un sērkociņa liesmai paskatījās uz Bondu.
- Lieliski. - Viņš uzpūta cigāram, lai tas kārtlgāk iedegtos. - Tagad viss ir kārtībā. Un sargi atrodas savās vietās. Rīt pietiks ar stundu, lai visu savāktu, tad vadības korpuss tiks slēgts. Starp citu, - Drekss piebilda, - es rīt ņemšu līdzi uz Londonu arī mis Brandu - mēs brauksim pēcpusdienā ar mašīnu. Man būs vajadzīga arī sekretāre, ne tikai Krebss. Vai jums ir kādi īpaši plāni?
- Arī man jādodas uz Londonu, - piepeša impulsa pamudināts, sacija Bonds. - Jāuzraksta beigu atskaite ministrijai.
- Ak tā - vai tiešām - Drekss šķietami nevērigi noprasīja - Par ko tad? Man likās, ka jūs esat mierā ar to. kas izdarīts drošības labā.
-Jā, - Bonds nepiespiesti piekrita.
- Tad labi, - Drekss strauji attrauca. - Un tagad, ja jums nav iebildumu. - viņš turpināja, - man jādodas uz savu kabinetu, kur gaida daži steidzigī dokumenti. Tāpēc es teikšu - ar labunakti.
- Ar labunakti! - Bonds atbildēja vīna mugurai, kura jau attālināmas.
Bonds izdzēra kafiju un izgāja vestibila, bet pēc tam uzkāpa n:_šā guļamistabā. Nenācās šaubīties, ka tā atkal ir pārmeklēta. Bonds parausina plecus. Istabā atradās tikai ādas portfelis Tā saturs nevienam neko neizteikto - ja nu vienīgi to, ka Bonds ieradies, apbruņojies ar nepieciešamajiem darbarīkiem.
Bereta joprojām atradās pleca maksti, paslēpta turpat, kur Bonds bija to atstājis - tukšajā ādas kastē, kur agrāk glabājās Telona binoklis. Bonds izņēma ieroci no maksts un pabāza to zem spilvena.
Viņš nomazgājās karstā vannā un izlietoja pusi joda pudeles satura, ieziežot skrambas un brūces visur, kur vien spēja aizsniegt.. Tad ielīda gultā un nodzēsa gaismu. Viss ķermenis sāpēja, Bonds jutās gluži nomocījies.