Kādu brītiņu viņa domas nodarbināja Gala. Bonds bija ieteicis viņai iedzert miegazāles un aizslēgt durvis, nerūpējoties ne par ko līdz rītrltam.
Pirms aizmigšanas, vēl neaizgainijis uzplijīgās domas, viņš sajuta slēptu nemieru rītdienas brauciena dēļ, jo kopā ar Dreksu doties uz Londonu viņam nezin kāpēc šķita riskanti.
Satraukums bija neskaidrs, taču ne nepārvarams. Brauciena laikā varbūt varēs atrast atbildes uz daudziem jautājumiem un izdibināt kādus noslēpumus, kaut gan jau zināmie lakti likās skaidri un neapšaubāmi. Šis ekscentriskais miljonārs bija uzbūvējis varenu ieroci. Apgādes ministrija bija par to sajūsmā un aizrāvās ar šo ideju. Premjerministrs un parlaments ari bija tādās domās. Raķetei vajadzēja tikt izšautai pēc nepilnām trīsdesmit sešām stundām, uzmanot tās palaišanu un rūpējoties par drošību pēc visiem likumiem, cik vien tas patlaban iespējams. Bet kāds - varbūt pat vairāki no šiem cilvēkiem - gribēja dabūt viņu un mis Brandu nost no ceļa. Tātad dažiem šeit nervi bija pamatīgi saspringti. Iespējams, ka atkal vainīga greizsirdība. Vai varbūt kāds par sabotieriem uzskata tieši viņus? Bet kāda tam nozīme, ja viņi abi ar mis Brandu tur acis valā° Vēl atlikusi tikai viena diena. Viņi jau nonākuši finiša taisnē, kad viss notiek atklāti. Miera laikā, Anglijā un maija mēnesī. Likās nesaprātīgi raizēties par dažiem trakajiem, kamēr raķetei nekādas briesmas nedraud.
"Jā, par rītdienu," atcerējās Bonds, jau ieslīgdams miegā, "jānorunā tikties ar Galu Londonā un jābrauc atpakaļ abiem kopā. Vai varbūt viņa gribēs pavadīt nakti Londonā." Lai kā tas būtu, viņš uzmanīs meiteni līdz brīdim, kad raķete tiks izšauta, un pēc tam - pirms darbu sākšanas pie ieroča "Marks II" patiesi vajadzēs pamatīgi pastrādāt, lai noskaidrotu visu notikušo.
Taču šīs domas bija viltīgi mierinošas, jo Bonds nešaubīgi zināja, ka abiem draud briesmas.
Viņš galu galā laidās miegā, bet prātā palika kāda aina - nezūdoša, gluži kā iestrēguši.
Vakariņu galds lejā, ēdamzālē, bija Bondu satraucis - tas bija runājis skaidru valodu, jo bija uzklāts tikai trim cilvēkiem.
Treša dala
CETURTDIENA, PIEKTDIENA
XVIII nodala
ZEM PLAKANĀ akmens
Mersedess bija lieliska mašīna. Bonds piestūrēja savu pelēko, apskrambāto bentliju tam blakus, apbrīnodams grezno auto, kurš bija atbraucis pirmais.
Tas bija 300 s - sporta modelis ar nolaižamu jumtu. Patlaban Anglijā tādu bija tikai pusducis, viņš aplēsa. Stūre atradās kreisajā pusē - droši vien auto pirkts Vācijā. Bonds reti bija redzējis šis mašīnas. Vienu tādu viņam pirms gada bija izdevies apdzīt uz Minhenes ātrgaitas šosejas, ar bentliju sasniedzot ātrumu deviņdesmit jūdzes stundā. Korpuss bija pārāk īss un smagnējs, lai izskatītos graciozs. Tas bija nokrāsots balts, sēdekļi apvilkti ar sarkanu ādu. Anglijas apstākļiem tā bija pārmērīga greznība, bet Bonds uzminēja, ka Drekss izvēlējies baltu krāsu par godu slavenajām balto mersedesu sacīkstēm, kuras pēc kara bija atkal atjaunotas.
Tā likās Dreksam visai raksturīga rīcība - pirkt mersedesu. Šajās mašīnās bija tāds kā nežēlīgs majestātiskums - viņš nolēma, atcerēdamies agrākos gadus laikā no 1934. līdz 1939. gadam, kad šie auto dominēja, sacīkstēs aizvien saņemdami galvenās balvas. Tie bija slavenā Blitzcn Benz pēcnācēji, kurš 1911. gadā bija uzstādījis pasaules ātruma rekordu. Bonds atcerējās dažus izdaudzinātos autobraucējus - Karaēolu, Langu, Sīmenu, Braušicu. Un tās dienas, kad bija redzējis tos Tripolē un Bernē Autosavienlbas mašīnu pavadībā.
Un tomēr Bonds no sava nodzītā bent- lija, kurš bija gandrīz divdesmit piecus gadus vecāks par Dreksa mersedesu, taču joprojām spējīgs turēt līdzi, skatījās uz sāncensi, kas atradās turpat priekšā, domādams par to, ka bentliji bija modes auto pirms tam, kad tos pārspēja rolsroi- si.
Bonds kādreiz bija pazinis vīrus no autobraucēju pasaules un tagad gremdējās atmiņās: atkal dzirdēja Karačolas lielā, baltā briesmoņa rēkoņu, kad tas brāzās gar tribīnēm. Tajā mirklī no korpusa iznāca Drekss, kuram sekoja Gala Bran- da un Krebss.
- Ātra mašīna. - Drekss ierunājās, Bonda sajūsminātā skatiena aizkustināts. Viņš norādīja uz bentliju. - Šie te bija labi auto senajās dienās. - viņš vēl aizbildnieciski piemetināja. - Tagad tie der ja nu vienīgi braucieniem uz teātri. Pārāk lēnīgi un smagnēji. Pat kontinentāli. Labi, jūs tur, kāpiet iekšā aizmugurē.
Krebss paklausīja - ierausās šaurajā aizmugures sēdeklī aiz šofera. Iespraucās tur sāniski, sacēlis makīntoša apkakli līdz ausīm, blenzdams uz Bondu ar neizprotamu skatienu.
Gala Branda izskatījās smalka un eleganta, ģērbusies tumši pelēkā, uz pasūtījuma šūtā kostīmā, ar melnu bereti galvā. Virs kostīma viņa bija uzmetusi vieglu, melnu lietusmēteli, rokās uzvilkusi cimdus. Branda iekāpa un ierīkojās priekšējā sēdekļa labajā pusē. Platās durvis aizcirtās ar tādu klikšķi, it kā būtu aizkritis Faberžē darinātas lādītes vāciņš.
Bonds un Gala nepaguva apmainīties ne ar kādām zīmēm. Viņi jau agrāk bija apmainījušies domām un visu saplānojuši. sačukstoties Bonda istabā, kur satikās pirms pusdienām. Viņi vakariņos Londonā pusastoņos, pēc tam brauks atpakaļ ar Bonda auto. Gala sēdēja, sadrū- musi un rokas klēpi salikusi, raudzīdamās taisni uz priekšu. Drekss iekāpa, nospieda starteri un parāva spožo kloķi, kas atradās pie stūres. Mašīna sakustējās, pat kārtīgi neierūkusies, un Bonds noskatījās, kā tā nozūd kokos. Pēc tam viņš iekāpa bentlijā un nesteidzīgi brauca nopakaļ.