Выбрать главу

Kādu brītiņu viņa domas nodarbināja Gala. Bonds bija ieteicis viņai iedzert miegazāles un aizslēgt durvis, nerūpējo­ties ne par ko līdz rītrltam.

Pirms aizmigšanas, vēl neaizgainijis uzplijīgās domas, viņš sajuta slēptu ne­mieru rītdienas brauciena dēļ, jo kopā ar Dreksu doties uz Londonu viņam nezin kāpēc šķita riskanti.

Satraukums bija neskaidrs, taču ne nepārvarams. Brauciena laikā varbūt va­rēs atrast atbildes uz daudziem jautāju­miem un izdibināt kādus noslēpumus, kaut gan jau zināmie lakti likās skaidri un neapšaubāmi. Šis ekscentriskais mil­jonārs bija uzbūvējis varenu ieroci. Apgā­des ministrija bija par to sajūsmā un aiz­rāvās ar šo ideju. Premjerministrs un par­laments ari bija tādās domās. Raķetei va­jadzēja tikt izšautai pēc nepilnām trīsdes­mit sešām stundām, uzmanot tās palaiša­nu un rūpējoties par drošību pēc visiem likumiem, cik vien tas patlaban iespē­jams. Bet kāds - varbūt pat vairāki no šiem cilvēkiem - gribēja dabūt viņu un mis Brandu nost no ceļa. Tātad dažiem šeit nervi bija pamatīgi saspringti. Iespē­jams, ka atkal vainīga greizsirdība. Vai varbūt kāds par sabotieriem uzskata tieši viņus? Bet kāda tam nozīme, ja viņi abi ar mis Brandu tur acis valā° Vēl atlikusi ti­kai viena diena. Viņi jau nonākuši finiša taisnē, kad viss notiek atklāti. Miera lai­kā, Anglijā un maija mēnesī. Likās nesa­prātīgi raizēties par dažiem trakajiem, ka­mēr raķetei nekādas briesmas nedraud.

"Jā, par rītdienu," atcerējās Bonds, jau ieslīgdams miegā, "jānorunā tikties ar Galu Londonā un jābrauc atpakaļ abiem kopā. Vai varbūt viņa gribēs pava­dīt nakti Londonā." Lai kā tas būtu, viņš uzmanīs meiteni līdz brīdim, kad raķete tiks izšauta, un pēc tam - pirms darbu sākšanas pie ieroča "Marks II" patiesi va­jadzēs pamatīgi pastrādāt, lai noskaidro­tu visu notikušo.

Taču šīs domas bija viltīgi mierinošas, jo Bonds nešaubīgi zināja, ka abiem draud briesmas.

Viņš galu galā laidās miegā, bet prātā palika kāda aina - nezūdoša, gluži kā ie­strēguši.

Vakariņu galds lejā, ēdamzālē, bija Bondu satraucis - tas bija runājis skaid­ru valodu, jo bija uzklāts tikai trim cilvē­kiem.

Treša dala

CETURTDIENA, PIEKTDIENA

XVIII nodala

ZEM PLAKANĀ akmens

Mersedess bija lieliska mašīna. Bonds piestūrēja savu pelēko, apskrambāto bentliju tam blakus, apbrīnodams grezno auto, kurš bija atbraucis pirmais.

Tas bija 300 s - sporta modelis ar no­laižamu jumtu. Patlaban Anglijā tādu bi­ja tikai pusducis, viņš aplēsa. Stūre atra­dās kreisajā pusē - droši vien auto pirkts Vācijā. Bonds reti bija redzējis šis mašī­nas. Vienu tādu viņam pirms gada bija izdevies apdzīt uz Minhenes ātrgaitas šo­sejas, ar bentliju sasniedzot ātrumu de­viņdesmit jūdzes stundā. Korpuss bija pārāk īss un smagnējs, lai izskatītos gra­ciozs. Tas bija nokrāsots balts, sēdekļi apvilkti ar sarkanu ādu. Anglijas apstāk­ļiem tā bija pārmērīga greznība, bet Bonds uzminēja, ka Drekss izvēlējies baltu krāsu par godu slavenajām balto mersedesu sacīkstēm, kuras pēc kara bi­ja atkal atjaunotas.

Tā likās Dreksam visai raksturīga rīcī­ba - pirkt mersedesu. Šajās mašīnās bija tāds kā nežēlīgs majestātiskums - viņš nolēma, atcerēdamies agrākos gadus lai­kā no 1934. līdz 1939. gadam, kad šie auto dominēja, sacīkstēs aizvien saņem­dami galvenās balvas. Tie bija slavenā Blitzcn Benz pēcnācēji, kurš 1911. gadā bija uzstādījis pasaules ātruma rekordu. Bonds atcerējās dažus izdaudzinātos au­tobraucējus - Karaēolu, Langu, Sīmenu, Braušicu. Un tās dienas, kad bija redzē­jis tos Tripolē un Bernē Autosavienlbas mašīnu pavadībā.

Un tomēr Bonds no sava nodzītā bent- lija, kurš bija gandrīz divdesmit piecus gadus vecāks par Dreksa mersedesu, ta­ču joprojām spējīgs turēt līdzi, skatījās uz sāncensi, kas atradās turpat priekšā, domādams par to, ka bentliji bija modes auto pirms tam, kad tos pārspēja rolsroi- si.

Bonds kādreiz bija pazinis vīrus no autobraucēju pasaules un tagad gremdē­jās atmiņās: atkal dzirdēja Karačolas lie­lā, baltā briesmoņa rēkoņu, kad tas brā­zās gar tribīnēm. Tajā mirklī no korpusa iznāca Drekss, kuram sekoja Gala Bran- da un Krebss.

- Ātra mašīna. - Drekss ierunājās, Bonda sajūsminātā skatiena aizkusti­nāts. Viņš norādīja uz bentliju. - Šie te bija labi auto senajās dienās. - viņš vēl aizbildnieciski piemetināja. - Tagad tie der ja nu vienīgi braucieniem uz teātri. Pārāk lēnīgi un smagnēji. Pat kontinen­tāli. Labi, jūs tur, kāpiet iekšā aizmugu­rē.

Krebss paklausīja - ierausās šaurajā aizmugures sēdeklī aiz šofera. Iesprau­cās tur sāniski, sacēlis makīntoša ap­kakli līdz ausīm, blenzdams uz Bondu ar neizprotamu skatienu.

Gala Branda izskatījās smalka un ele­ganta, ģērbusies tumši pelēkā, uz pasūtī­juma šūtā kostīmā, ar melnu bereti gal­vā. Virs kostīma viņa bija uzmetusi vieg­lu, melnu lietusmēteli, rokās uzvilkusi cimdus. Branda iekāpa un ierīkojās priekšējā sēdekļa labajā pusē. Platās dur­vis aizcirtās ar tādu klikšķi, it kā būtu aizkritis Faberžē darinātas lādītes vāciņš.

Bonds un Gala nepaguva apmainīties ne ar kādām zīmēm. Viņi jau agrāk bija apmainījušies domām un visu saplāno­juši. sačukstoties Bonda istabā, kur sati­kās pirms pusdienām. Viņi vakariņos Londonā pusastoņos, pēc tam brauks at­pakaļ ar Bonda auto. Gala sēdēja, sadrū- musi un rokas klēpi salikusi, raudzīda­mās taisni uz priekšu. Drekss iekāpa, nospieda starteri un parāva spožo kloķi, kas atradās pie stūres. Mašīna sakustē­jās, pat kārtīgi neierūkusies, un Bonds noskatījās, kā tā nozūd kokos. Pēc tam viņš iekāpa bentlijā un nesteidzīgi brau­ca nopakaļ.