Ātri traucošajā mersedesā Gala gremdējās domās. Nakts bija aizritējusi gluži mierīgi, bez kādiem īpašiem atgadījumiem, rīts pagāja, savedot kārtībā raķetes palaišanas vietu, aizvācot visu, kas varētu aizdegties. Drekss nepieminēja iepriekšējās dienas notikumus un izturējās tāpat kā parasti. Mis Branda bija sagatavojusi pēdējo laika apstākļu atskaiti, un Dreksam pašam vajadzēja to pārbaudīt. Drekss, kā aizvien, aizsūtīja pakaļ Valteram. Pa savu spiegošanas actiņu Gala bija noskatījusies, kā cipari tiek ierakstīti Dreksa melnajā piezīmju grāmatiņā.
Tā bija karsta, saulaina diena, un Drekss vadīja mašīnu, uzrotījis krekla piedurknes. Mis Branda vērās lejup un pa kreisi - turp. kur no kabatas bikšu aizmugurē rēgojās mazas grāmatiņas augšmala. Iespējams, ka šis brauciens ir viņas pēdējā izdevība. Gala kopš vakarvakara jutās kā pavisam cita persona. Varbūt Bonds pamodinājis viņā spītības garu, vai arī sekretāres tēlošana tik ilgu laiku bija jauno meiteni aizkaitinājusi, bet var ari gadīties, ka vainīgs bija satricinājums pēc klints nobrukuma. Jo tikai tagad - pēc daudziem mierīgiem mēnešiem - viņa bija sapratusi, ka spēlē bīstamu spēli. Tāpēc tagad Gala nolēma, ka pienācis laiks uzņemties risku. Raķetes lidojuma plāns viņai bija pazīstams, tādēļ likās interesanti atklāt noslēpumu, kas slēpjas melnajā piezīmju grāmatiņā. Tas nešķita pārāk grūti.
Itin kā neviļus Gala novietoja savu salocīto lietusmēteli starp sevi un Dreksu. Topašbrīd viņa izlikās iekārtojamies ērtāk, pavirzīdamās Dreksam tuvāk par collu vai divām, novietodama rokas lietusmēteļa krokās. Tad mis Branda saka gaidīt.
Izdevīgs gadījums radās - kā jau viņa bija cerējusi - Meidstonas trauksmainās satiksmes dēļ. Drekss mēģināja tikt pāri krustojumam pie sarkanās gaismas - tas notika Kingstrītas un Geibrielshilas stūri - taču pārējās mašīnas brauca pārāk lēni, un mersedess palika iespiests starp citiem satiksmes līdzekļiem. Priekšā vilkās nobružāts gulamfurgons. Gala to pamanīja, kad gaismas mainījās - Drekss bija nolēmis aizspraukties furgonam priekšā, lai parādītu tā īpašniekam, ka saskarē ar mersedesa īpašniekiem cilvēkam nepieciešamas labas manieres. Viņš bija lielisks braucējs, taču atriebīgs un nepacietīgs vīrs. kuram vienmēr bojāja nervus visi auto, kuru dēl nācās aizkavēties. Viņam mūždien gribējās kādam sevi parādīt, lai paliktu atmiņā uz ilgāku laiku.
Kad iedegās zaļā gaisma, Drekss sāka neganti signalizēt, izdarīja izrāvienu pa labi, palielināja ātrumu un brutāli traucās uz priekšu, nikni purinādams galvu, kad apdzina furgonu - lai tā šoferis redzētu.
Saprotams, ka tik sarežģīta manevra laikā nebija nekas neparasts sazvelties uz priekšu, un Gala pieskārās Dreksam.
Tajā mirkli viņas kreisā roka ienira zem lietusmēteļa, un pirksi i sataustīja un izvilka no kabatas grāmatiņu - tas viss notika vienas spējas kustības laikā. Pēc tam roka nozuda atpakaļ mēteļa krokās, un Drekss, tajā bridi koncentrējies tikai uz mašīnām un izredzēm tikt pāri gājēju pārejai, nenotriecot divas sievietes un puiku, kuri jau bija pusceļā.
Gala gatavojās nākamajām grūtībām - Dreksa dusmīgajam rūcienam, kad viņa - protams, padevīgā un lūdzošā balsī - pajautās, vai nevarētu uz mirkli izkāpt, lai nopūderetu degunu. *
Apstāšanās pie benzīntanka bija bīstama. Drekss varēja nolemt, ka jāielej degviela. Pilnīgi iespējams, ka ari nauda atradās bikšu aizmugures kabatiņā. Vai te bija kāda viesnīca ar bāru? Jā, Gala atcerējās - te bija mājvieta "Tomass Vai- jets", kura atradās Meidstonas nomalē. Un degvielas uzpildes stacijas tur nebija. Mis Branda sāka nemierīgi dīdīties. Un parāva mazliet atpakaļ mēteli, kas gulēja viņai klēpi. Pēc tam viņa noklepojās.
- Ai, atvainojiet, ser Hugo! - jaunā meitene aizžņaugtā balsī ieminējās.
- Jā. Kas ir?
- Piedodiet, man loti žēl, ser Hugo. Vai jūs varētu uz isu mirklīti pieturēt? Es gribu… tas ir, man būtu jānopūderē deguns. Cik muļķīgi! Es atvainojos.
- Ak Jēzu! - Drekss norūca. - Kādēļ tad jūs ne… Ak, labi. Lai notiek. Atradīsim kādu vietu, kur piestāt.
Viņš ūsās kaut ko nomurmināja, taču samazināja ātrumu.
- Tepat aiz likuma jābūt viesnīcai, - Gala nervozi ieteicās. - Es jums ļoti pateicos, ser Hugo. Cik muļķīgi, ka es nepaspēju… Tas nebūs ilgi. Jā gan, tur tā ir.
Auto pieripoja pie mājvietas durvīm un spēji nobremzēja.
- Pasteidzieties! Ejiet ātri! - Drekss pukojās, kamēr Gala, atstājusi mašīnas durvis vaļā, paklausīgi aiztraucās pa grantēto celiņu, cieši savilkusi sev apkārt lietusmēteli ar dārgo noslēpumu.
Mis Branda ieslēdzās tualetē un atvēra piezīmju grāmatiņu.
Ieraksti izskatījās tieši tā, kā viņa bija paredzējusi. Katrā lappusē zem datuma kārtīgi sarakstītas skaitļu rindas. Atmosfēras spiediens, vēja ātrums, temperatūra, tieši tā, kā viņa bija pierakstījusi no
Gaisa spēku ziņojumiem. Un katras lappuses apakšā iespējamie žirokompasu rādījumi.
Gala sarauca pier. Jau no pirmā acu uzmetiena viņa pamanīja, ka šie ir pavisam citi skaitļi. Dreksa aprēķiniem nebija nekāda sakara ar \inas aplēsēm.
Gala pievērsās pēdējam ierakstam, kurā jābūt aprēķiniem šai dienai. Pēc tiem iznāca, ka viņa kļūdījusies par gandrīz deviņdesmit grādiem. Ja raķete tiktu izšauta pēc viņas lidojuma plāna, tā nokristu kaut kur Francijā. Gala apjukusi ieskatījās savā sejas atspulga spogulī virs izlietnes. Kādā kārtā viņa būtu varējusi tik briesmīgi kļūdīties? Un kāpēc Drekss ne reizi viņai neaizrādīja? Atbildi meklēdama, mis Branda vēlreiz ātri izšķirstīja piezīmju grāmatiņu, un patiesi - katru dienu viņa kļūdījusies par deviņdesmit grādiem, ja raķete būtu jāizšauj pēc viņas plāna. Un tomēr - viņa nekādā ziņā nevarēja tā maldīties. Vai ministrijai būtu zināms par šiem slepenajiem aprēķiniem? Un kāpēc vispār tiem jābūt slepeniem?