Piepeši Gaļas izbrīns pārvērtās bailēs. Viņai kaut kādā kārtā klusi un mierīgi jānokļūst Londonā un jāaprunājas ar kādu. Pat tajā gadījumā, ja viņu uzskatītu par jukušu un gaisa jaucēju.
Viņa vēsi pāršķīra dažas grāmatiņas lapas, izņēma no somiņas nagu vīlīti un, cik kārtīgi vien spēdama, izgrieza vienu paraugam, saritināja to cietā lodītē un paslēpa vienā no cimdu pirkstgaliem.
Gala atkal aplūkoja savu seju spoguli. Tā bija bāla, un viņa ātri saberzēja vaigus, lai tie atgūtu krāsu. Tad noskaņojās tā, lai izskatītos pēc nokautrējušās sekretāres, un steidzās laukā no viesnīcas - pa grantēto taciņu pie mašīnas, slēpdama piezīmju grāmatiņu lietusmēteļa krokās.
Mersedesa motors darbojās. Drekss viņu nepacietīgi uzlūkoja, kamēr viņa ierausās atpakaļ savā sēdeklī.
- Braucam! Braucam! - Drekss noburkšķēja, ieslēgdams trešo ātrumu un aizcirzdams durvis tik ātri, ka bezmaz iecirta tajās mis Brandas potiti. Riepas iekaucās1 uz grantētā ceļa, un auto brāzās laukā no stāvlaukuma uz Londonas šosejas.
Gala atkrita atpakaļ, tomēr atcerējās par salocīto lietusmēteli un, izskatīdamās vainīga, novietoja to starp sevi un braucēju.
Viņa skatījās, kā spidometrs rāda aizvien lielāku ātrumu, un Drekss stūrē smago auto pa ceļa vidu.
Gala mēģināja atcerēties, ko agrāk mācījusies. Jānovērš uzmanība, piespiežot kādā citā vietā. Jāpiesaista tā kādai citai ķermeņdaļai. Jāpiesaista… Upuris nedrīkst justies netraucēts. Viņa jutekļiem jābūt saspringtiem. Viņš nedrīkst just pieskārienu savam ķermenim… Vajadzīga anestēzija - kāds spēcīgs stimuls…
Piemēram, tā, kā tagad. Drekss noliecās pār stūri, pūlēdamies tikt garām trei- lerim sešdesmit pēdu garumā, bet uz šosejas nebija daudz brīvas vietas apdzīšanai, jo kāds nemitīgi brauca pretī. Uz ceļa bija aizsprostojums, Drekss samazināja ātrumu un sāka neganti signalizēt.
Gaļas roka šajā brīdī pasniedzās pa kreisi un nozuda zem mēteļa.
Taču to satvēra otra roka. vijīga kā čūska.
- Noķēru gan!
Krebss bija pārliecies pār sēdekļa atzveltni. Viņa roka - zem lietusmēteļa krokām satvērusi Gaļas pirkstus ar visu piezīmju grāmatiņu.
Gala sēdēja kā sastingusi melnā ledū. Un ar visu spēku centās izraut roku. Bet tas neizdevās. Krebss bija uzgūlis tai ar visu savu svaru.
Drekss bija ticis garām treilerim, tagad ceļš bija tukšs.
- Lūdzu, apturiet auto, mein Kapitān! Mis Brenda ir spiedze.
Drekss izbrīnīti palūkojās pa labi. Ar redzēto viņam pietika. Viņš ātri aptaustīja bikšu aizmugures kabatu, bet pēc tam - lēnām un savaldīgi - uzlika roku atpakaļ uz stūres. Pa kreisi izliecās krass pagrieziens uz Merevortu.
- Turiet viņu! - Drekss pavēlēja. Viņš nobremzēja tā, ka riepas nokau- cās, mainīja virzienu un iegrieza mašīnu sānceļā. Pabraucis pārsimt jardu tālāk, Drekss apstādināja mašīnu ceļa malā.
Drekss pārlūkoja ceļu. Tas bija tukšs. Viņš pastiepa cimdoto roku un pavilka Gaļas seju uz savu pusi.
- Kas tas?
- Es varu paskaidrot, ser Hugo. - Gala centās cīnīties pretī šausmām un izmisumam, kurš noteikti parādījās viņas sejā. -Tā ir kļūda. Es negribēju…
Dusmīgi paraustījusi plecus, viņa izmantoja šo brīdi, lai ar labo roku paslēptu aiz muguras un ādas sēdekļa malas cimdu pāri.
- Sehen sie her, mein Kapitān!* Manīju, ka viņa piespiedās jums cieši klāt - tas • likās tik savādi.
Ar otru roku Krebss izrāva jaunajai meitenei lietusmēteli. Un tur tie bija - saliektie un nobālušie kreisās rokas pirksti, sakrampējušies ap piezīmju grāmatiņas vākiem. Un tā joprojām bija pēdas attālumā no Dreksa bikšu kabatas.
-Tā.
Šis vārds tika izteikts nāvīgi saltā tonī. un tajā bija saklausāma satriecoša no- lemgtība, kas uzdvesa drebuļus.
Drekss palaida vaļā Gaļas zodu. bet viņas baiļpilnās acis palika piesaistītas Dreksa redzokļiem.
Aiz miermīlīgās fasādes - sārtās ādas un sarkanīgās vaigu bārdas - pēkšņi jautās auksta cietsirdība. Šis bija gluži cits cilvēks. Tas, kurš bija slēpies aiz maskas. Radījums, kurš bija iekārtojies zem plakanā akmens, ko Gala pacēlusi.
Drekss atkal aplūkoja ceļu - vienu un otru pusi.
Tad, uzmanīgi ieskatoties piepeši tik satrauktajās zilajās acis, viņš novilka šo- fera cimdu no kreisās rokas un. saņēmis to labajā, no visa spēka zvēla Gaļai pa seju.
No mis Brandas aizžņaugtās rīkles izlauzās īss, aprauts kliedziens. Pār viņas vaigiem plūda sāpju asaras. Pēkšņi viņa sāka cīnīties - tik neganti kā vājprātīgā.
Mis Branda pretojās, cik stipri vien spēdama - viņu turēja divas dzelzscietas rokas. Ar brīvo - labo - roku viņa pūlējās sasniegt otra uzbrucēja seju un piekļūt acīm. Taču Krebsam izdevās izvairīties un pastiprināt spiedienu ap viņas rīkli. Viņš tikai nikni šņāca, kad jaunās meitenes nagi plēsa nost ādu no viņa delnām, kaut gan ar lietpratīgu aci redzēja, ka viņas pretošanās top aizvien vārgāka.
Drekss, uzmanīdams ceļu, mierīgi noskatījās, kā Krebss nomāca Gaļas pretošanos, pēc tam iedarbināja auto un sāka piesardzīgi braukt uz priekšu pa meža ceļu. Un apmierināti norūca, pamanījis, ka viņi nokļuvuši uz smago mašīnu izdangāta meža ceļa. un apstādināja auto tikai tad, kad šoseja jau bija palikusi diezgan patālu.
Gala attapās tikai tad. kad vairs nebija dzirdams motora radītais troksnis, un dzirdēja Dreksa balsi sakām: "Tur!" Viņa pirksts norādīja kādu vietu meitenes galvaskausā virs kreisās auss Krebsa roka atrāvās no Gaļas rīkles un viņa atviegloti sabruka uz priekšu, tverdama gaisu. Tad kaut kas ar krakšķi triecās pret meitenes galvu - tieši tajā vietā, kur bija norādīts, sekoja sāpju uzplaiksnījums, kas ilga tikai vienu mirkli, pēc tam viss satumsa.