Pēc stundas garāmgājēji redzēja baltu mersedesu piebraucam pie neliela namiņa Bakingemas pils galā pie Eberijstrī- tas, un no tā divi laipni džentlmeņi palīdzēja izkāpt slimai meitenei. Tie, kuri atradās tuvāk, varēja vērot, ka nelaimīgās meitenes seja bija bāla, acis aizvērtas un laipnajiem džentlmeņiem bezmaz nācās viņu nest augšā pa kāpnēm. Lielākais džentlmenis ar sarkano seju un vaigu- bārdu skaļā balsī sacīja otram, ka nabaga Mildreda apsolījusies vairs neiet ārā, kamēr neatlabs. Cik bēdīgi!
Gala atjēdzās lielā augšstāva telpā, kura likās pilna ar kaut kādiem mehānismiem. Viņa bija pamatīgi piesaitēta pie krēsla. Drausmīgi sāpēja galva. Galā juta, ka lūpas piepampušas, un ari viens vaigs likās uzbildis, droši vien bija ari zils.
Logam priekšā bija aizvilkti biezi aizkari, istabā oda pēc sasmakuma un pelējuma - tā laikam tika reti lietota. Uz tām dažām mēbelēm, kuras tur atradās, bija bieza putekļu kārta, vienīgi mašīnu hromētās un melnkoka daļas likās tīras un jaunas. -Gala iedomājās, ka varbūt nokļuvusi slimnīcā. Viņa aizvēra acis un mēģināja apdomāt notikušo. Taču neko daudz mis Branda nespēja atcerēties. Viņa pavadīja vairākas minūtes, ielūkodamās sevī, un tikai tad atkal atvēra acis.
Drekss, pagriezis viņai muguru, pētīja kādas mašīnas daļas. Tā atgādināja lieju radioaparātu. Gala varēja saskatīt vēl trīs līdzīgas mašīnas, un no vienas tievs metāla vadiņš stiepās augšup un nozuda caurumā, kas bija izsists griestos. Telpu apgaismoja vairākas garas lampas - katrā bija ieskrūvēta viena kaila daudzvatu spuldze.
Pa kreisi no mis Brandas atskanēja kaut kādi tinkšķi. Pagriezusi sāpošās acis, kas slēpās aiz pusaizvērtajiem plakstiem, par spīti aizvien pieaugošajām galvassāpēm, viņa ieraudzīja Krebsa stāvu. Krebss bija pārliecies pār elektrisko ģeneratoru, kas atradās uz grīdas. Tam līdzās stāvēja kaut kāds motors, kas radīja troksni. Krebss šad un tad satvēra rokturi un parāva to. Tajā mirklī atskanēja tādas kā šķavas, pēc tam tinkšķi atsākās no jauna.
- Ak, sasodītais muļķi! - Drekss vāciski uzsauca. - Pasteidzieties taču! Man vēl jāaiziet apmeklēt tos stulbeņus tur, ministrijā.
- Tūlīt, mein Kapitan! - Krebss paklausīgi attrauca. Un atkal satvēra rokturi. Šajā reizē pēc vairākiem mēģinājumiem motors nošķaudījās un sāka rūkt.
- Vai tas griežoties netaisīs pārāk lielu troksni? - Drekss noprasīja.
- Nē, mein Kapitan. Šī istaba ir trokšņu necaurlaidīga, - Krebss atteica. - Doktors Valters apgalvoja, ka ārpusē nekas nebūšot dzirdams.
Gala aizvēra acis un nolēma, ka vienīgais glābiņš ir - iespējami ilgāk izlikties
paģībušai. Vai abi sadomājuši viņu nogalināt? Tepat, šajā istabā? Un kas tās ir par mašīnām? Tā kā telegrāfs, tā kā radars. Un tas izliektais stikla ekrāns virs. Dreksa galvas, kas šad tad uzliesmoja, kad Drekss nospieda taustiņus un grozīja kloķus.
Palēnām Gaļas prāts atkal sāka darboties. Kāpēc, piemēram, Drekss sācis runāt lieliskā vācu valodā? Un kāpēc Krebss viņu uzrunā Herr Kapit 'ān? Un tie skaitļi melnajā grāmatiņā? Kādēļ viņa gandrīz tika nogalēta tāpēc, ka tos redzējusi? Ko tie nozīmē?
Deviņdesmit grādi, deviņdesmit grādi…
Prāts pamazītēm gremoja šo informāciju. Deviņdesmit grādu starpība. Tad, ja pieņemam, ka viņas cipari visu laiku bijuši pareizi, aprēķinot mērķa atrašanās vietu Ziemeļjūrā, astoņdesmit jūdžu attālumā. Ja viņai bijusi taisnība. Tādā gadījumā viņa nebūt nav nomērķējusi raķeti uz P'rancijas vidieni. Bet Dreksa skaitļi? Deviņdesmit grādi pa kreisi no viņas Ziemeļjūras mērķa? Droši vien kaut kur Anglijā. Astoņdesmit jūdzes no Duvras. Jā, protams. Tā tas ir. Dreksa skaitļi. Izšaušanas plāns mazajā, melnaja grama- tiņā. Viņi iešaus raķeti tieši Londonas vidū!
Londonas! Tik tiešām - Londonas!
Te Gaļas sirds tiešām sakāpa viņai kakla. Tā tik ir domai Viss ir tik vienkārši, un tomēr cilvēks gandrīz nespēj paelpot, kad kaut ko tādu apjēdz.
Un tagad iedomāsimies, kas šīs par ierīcēm… teiksim, radars. Un kāda apķērība! Tāds pats, kādam jābūt Ziemeļjūrā! Tikai šis novadīs raķeti lejā simt jardu attālumā no Bakingemas pils. Bet vai tam ir kāda nozīme, ja pati raķete pilna instrumentiem?
Iespējams, ka tas bija Dreksa nežēlīgais sitiens viņai pa seju, kas lika Gaļas smadzenēm atrast atbildi. Pēkšņi viņa zināja, ka tā ir īsta kodolgalviņa, kā atombumbai. Un ka Drekss ir Anglijas ienaidnieks, kurš rit pēcpusdienā iznīcinās Londonu.
Gala izmisīgi pūlējās saprast.
Cauri griestiem, cauri šim krēslam, zemē… Tievais vadiņš - vadītājs… Tā kritis kā zibens no skaidrām debesīm. Un ielās būs pūļi. Pils… Auklītes ar bērniem parkā… Putni kokos. Milzīgs liesmu
zieds jūdzes platumā. Un mākonis kā sēne. Un nekas nepaliks pāri. Nekas. Nekas. Nekas.
- Nē. Ak, nē!
Taču kliedza viņa tikai domās. Jo tajā pašā mirky Gala,- kuras ķermenis šķietami jau bija sačokurojies un melns tāpat kā miljons citu, zaudēja samaņu.
XIX nodala
PAZUDUSĪ persona
Bonds sēdēja pie sava iemīļotā Londonas restorāna galdiņa, tas bija divvietīgs un atradās apakšstāva zāles labajā stūrī.- Bonds vēroja cilvēkus, kuri varenā straumē plūda pa Pikadiliju un prom uz Heimārkitu.
Pulkstenis bija septiņi un četrdesmit piecas minūtes, viņš tukšoja jau otro vodku ar sauso martīni un lielu citrona šķēli, ko viņam bija atnesis Beikers - vecākais viesmīlis. Bonds dīki malkoja dzērienu, netikdams skaidrībā, kāpēc Gala kavējas. Tāda rīcība viņai nepavisam nelikās raksturīga. Gala bija tāda persona, kura noteikti piezvanītu, ja viņai nāktos aizkavēties Skotlendjardā. Vellenss, ar kuru viņš bija ticies pulksten piecos, apgalvoja, ka Gaļai vajadzētu ierasties pie viņa ap sešiem.