Vellenss bija loti noraizējies par mis Brendu un nepacietīgi gaidīja vinu. Vellensa bažas bija tik manāmas, ka tad. kad Bonds īsos vārdos stāstīja par drošības pasākumiem, lai pasargātu raķeti, viņš tikpat kā neklausījās.
Šķita, ka visu dienu cilvēki pārdeva sterliņu mārciņas, atbrīvodamies no tām. Šī panika bija sākusies Tanžerā un aši izplatījusies gan Cīrihē. gan Ņujorkā. Mārciņas kurss pasaulē neganti svārstījās, kāds bija šo akciju sarīkojis. Rezultāts bija tāds, ka mārciņas cena katru dienu kritās par pieciem centiem, un kurss noslīdēja aizvien zemāk. Vakara avīzēs par šīm norisēm vēstīja visi ievadraksti, un beigu beigās valsts kase bija paziņojusi Vellensam, ka šo akciju sācis uzņēmums "Drax Metals Ltd." Tanžerā. Šī finansu operācija bija sākusies no rīta, un firma pamanījusies pārdot britu valūtu divdesmit miljonu mārciņu apmērā. Tir- «um tāds trieciens bijis par smagu - Anglijas bankai nācies iejaukties un uzpirkt kādu daļu, laĻ apstādinātu vēl ātrāku kritumu. Un tad noskaidrojies, ka pārdevējs ir "Drax Metai".
Tagad Valsts kase gribēja zināt, kāds ir notiekošā cēlonis. Vai valūtu pārdod Drekss pats. vai kāds no viņa firmas. Un pirmo viņi bija uzmeklējuši Vellensu. Vellenss spēja apjēgt tikai to, ka ar raķeti paredzamas kaut kādas nepatikšanas. turklāt Drekss to zina un izmanto šis zināšanas. Tāpēc viņš tūlīt devās apspriesties uz Apgādes ministriju, taču tur noraidīja jelkādas šaubas par raķetes sekmīgu palaišanu. Neesot, nekāda iemesla domāt, ka izmēģinājums varētu ciest neveiksmi. Un pat tajā gadījumā, ja pirmā raķetes izšaušana ciestu neveiksmi, tā neizraisītu lielākas nepatikšanas par pārspriedumiem, kas attiecas uz tehnisko sagatavotību un detaļām. Visādā ziņā - lai ar raķeti notiktu, kas notikdams, uz britu finansēm nekam nevajadzētu atstāt iespaidu. Nē, viņi gan nedomājot, ka būtu jārunā par to ar premjerministru. "Drax Metai" esot liels uzņēmums. Varbūt tur kāds darbojas kādas ārzemju valdības labā. Argentīnas uzdevumā. Vai pat Krievijas. Kāds, kuram ir lieli sterliņu mārciņu uzkrājumi. Taču ar ministriju tam nav nekāda sakara. Un ar raķeti ari ne Tā tikšot palaista tieši norunātajā laikā, rit pēcpusdienā.
Vellensam šķita, ka tas viss izklausās sakarīgi, bet viņš tik un tā nespēja nomierināties. Viņam nepatika mīklas un noslēpumainība, tāpēc viņš meklēja atvieglojumu sarunā ar Bondu. Vispirms - viņš gribot pajautāt Gaļai, vai meitene redzējusi kādas telegrammas no Tanžeras. Un vai Drekss kaut ko teicis, tādas saņemdams.
Bonds jutās pārliecināts, ka Gala noteikti šādas telegrammas pieminētu, ja tādas būtu pienākušas - viņš tā arī pateica Vellensam. Abi apspriedās vēl mazliet, un tad Bonds devās projām - uz savu departamentu, kur viņu gaidīja M.
M. interesēja viss, arī viru noskūtās galvas un ūsas. Viņš pamatīgi iztaujāja Bondu. Kad Bonds bija izstāstījis arī savu pēdējo sarunu ar Vellensu, M. ilgu laiku sēdēja klusēdams, domās iegrimis.
- Nulle nulle septiņi, - M. beidzot ierunājās, - tā būšana man nepavisam nepatīk. Tur notiek kaut kas nelāgs, bet, teikšu gan. es neko nesaprotu. Un netieku nekādā skaidrībā, kur. un kā es varētu iejaukties. Visi fakti ir zināmi īpašajai nodaļai, ministrijai, un, Dievs mans liecinieks. man nav nekā, ko piebilst. Pat tad, ja es pārmītu kādu vārdu ar premjerministru, kaut gan tā nebūtu koleģiāla rīcība, ja runājam par Vellensu, ko tad lai es saku? Kur ir fakti? Ko tas viss nozīmē? Pavei. ir taču tikai pieņēmumi, ka tur ir kaut kas tāds, kas nelabi ož. Varbūt pal pamatīgi smird. Un, - viņš piebilda. - smaka var sniegties visai tālu, ja vien es nekļūdos.
- Hra, - šis vīrs pēc mirkļa turpināja, uzlūkodams Bondu, un skatiens bija neparasti satraukts. - Laikam jau šajā reizē viss ir atkarīgs nojums. Un no jaunās meitenes. Jums laimējies - viņa ir profesionāle! Vai vēlaties vēl kaut ko? Vai fes varu izdarīt kaut ko jūsu labā?
- Nē. paldies, ser, - Bonds novilka. Un devās prom pa labi pazīstamajiem gaiteņiem. pēc tam nobrauca liftā līdz savam kabinetam, kur izbiedēja Loēliju Ponson- biju, noskūpstīdams viņu un novēlēdams labu vakaru. Kaut ko tādu Bonds atļāvās vienīgi Ziemsvētkos un viņas dzimšanas dienā, un tomēr tās bija visai bīstamas darbības.
Bonds izdzēra atlikušo martīni un ieskatījās pulkstenī Tas jau rādīja astoņi, un pēkšņi Bonds nodrebēja.
Viņš piecēlās no galdiņa un steidzās pie telefona.
Skotlendjardā atbildēja, ka Vellenss jau esot viņu meklējis, bet patlaban vakariņojot kopā ar valdības pārstāvjiem. Vai komandieris Bonds, lūdzu, nepaliktu pie aparāta? Bonds nepacietīgi gaidīja. Viņam šķita, ka visas līdzšinējās nenoteiktās bailes tagad saplūdušas melnajā bakelīta klausulē. Viņš iztēlojās pieklājīgu, vienaldzīgu seju rindas. Uniformā tērpts viesmīlis nesteidzīgi devās pie Vellensa. Un ātri atvilka krēslu. Vellenss nemanāmi izgāja no zāles. Soļi dobji atbalsojās gaiteņu mūros.
Balss klausulē gandrīz vai iekliedzās.
- Tas esat jūs, Bond? Šeit Vellenss. Vai mis Brandu satikāt?
Bondam notirpa sirds.
- Nē, - viņš aprauti attrauca. - Viņa nokavējusi vakariņas! Vai sešos viņa ieradās?
- Nē, esmu izsūtījis cilvēkus viņu meklēt, bet pagaidām nav ne miņas - ne tur. kur meitene mēdz apmesties, kad ierodas Londonā, ne kur citur. Neviens no draugiem nav viņu redzējis. Ja mis Branda izbrauca Dreksa mašīnā pulksten pustrijos, tad viņai jau puspiecos vajadzēja but Londonā. Uz Duvras ceļa šajā pēcpusdienā nekādas katastrofas nav notikušas.