Iestājās klusumbrīdis.
- Tagad paklausieties! - Vellensa balsi bija jaušamas neslēptas bažas. - Tā ir laba meitene, es negribu, lai ar viņu kaut kas atgadītos! Vai jūs varētu man palīdzēt? Es nevaru izsludināt meklēšanu - tur notikusī dubultslepkavība jau tā sacēlusi pietiekami lielu troksni, prese dzenas mums pa pēdām katrā soli. Šovakar pēc desmitiem būs vēl ļaunāk. Dau- ningstrita izziņos jaunumus - par izmēģinājuma šāvienu, un rītdienas avīzes būs pilnas ar rakstiem par raķeti. Par to ziņos ari pa radio. Ja kļūs zināms ari par policistes pazušanu, skandāls ir neizbēgams. Gatavais kriminālromāns. Bet rītdiena mums ir pārāk svarīga diena, lai nodarbotos ar kriminālnorisēm. Varbūt, ka jaunā meitene kaut kur paģībusi vai tamlīdzīgi. Bet es vēlos, lai viņa atrastos!
Labi? Ko jūs sakāt? Vai spēsiet viņu sameklēt? Varat rēķināties ar jebkuru palīdzību, kāda vien jums nepieciešama! Pateikšu dežurējošajam virsniekam, lai izpilda visas jūs pavēles.
- Neraizējieties, - Bonds atbildēja. - Skaidrs, ka es viņu atradīšu' - Bonds apklusa, ļaudams prātam drudžaini darboties. - Pasakiet man. vai jums ir kaut kas zināms par Dreksa atrašanās vietu?
- Viņam bija jāierodas ministrijā septiņos, - Vellenss atteica, tad klausulē atskanēja kaut kāds troksnis, un Bonds dzirdēja viņu sakām: "Paldies!" Pēc tam Vellenss atsāka runāt.
- Nupat saņēmu ziņojumu no policijas, - viņš turpināja. - Skotlendjarda vīri nebija varējuši dabūt mani rokā. Jo es runāju ar jums. Tūlīt redzēsim, ko viņi ziņo. - Vellenss lasīja: - "Sers Hugo Drekss ieradās ministrijā deviņpadsmitos, aizgāja divdesmitos." - Vellenss komentēja: - Tas nozīmē, ka viņš aizbrauks no Londonas ap deviņiem. Vienu mirklīti! - Un viņš lasīja tālāk: - "Sers Hugo pavēstījis, ka mis Branda, iebraucot Londonā, piepeši jutusies slikti. Pēc viņas pašas lūguma Drekss atstājis viņu Viktorijas stacijā pie autobusu pieturas pulksten sešpadsmitos četrdesmit piecās. Mis Branda teikusi, ka došoties pie kaut kādiem draugiem, kuru adresi neesot minējusi, tikai solījusies, ka septiņos vakarā tiksies ar seru Hugo Dreksu ministrijā. Bet viņa neesot ieradusies." Un tas ari viss, - Vellenss sacīja. - Jā, starp citu - mēs apjautājāmies par mis Brandu ari jūsu dēļ. Teicām, ka jūs bijāt norunājis ar meiteni tikties sešos, bet viņa neparādījās.
- Jā gan, - Bonds atbildēja, kaut gan viņa domas kavējās citur. - Kā šķiet, tas viss mūs nekur nav novedis. Man jādarbojas sparīgāk. Un vēl kaut kas. Vai Dreksam Londonā ir kāds miteklis? '
- Viņš pēdējā laikā allaž apmetas "Ričā", - Vellenss paskaidroja. - Esot pārdevis savu māju Grosvenorskvērā - tad, kad pārvācās uz Duvru. Taču mums ir zināms. ka Dreksam pieder ari kāds namiņš Eberijstritā. Mēs devāmies turp. Taču uz zvanu neviens neatsaucās, un mans pavadonis sacīja, ka mājiņa izskatoties neapdzīvota. Tā ir turpat blakus Ba- kingemas pilij. Tāda kā viņa slēptuve. Un
Drekss par to cieš klusu. Varbūt viņš ved turp savas sievietes. Vai mums būtu apspriežams vēl kaut kas cits? Man jāsteidzas atpakaļ - vai ari augstākā sabiedrība domās, ka nozagti krona dārgakmeņi.
- Viss kārtībā. - Bonds noteica. - Darīšu visu, kas būs manos spēkos. Ja gadīsies kaut kas neparedzēts, saukšu palīgā jūsu vīrus. Neraizējieties, ja no manis nebūs ziņu. Uz redzēšanos.
- Uz redzēšanos, - Vellenss attrauca ar tādu kā atvieglojuma sajūtu balsi. - Paldies. Un vēlu veiksmi.
Bonds nolika klausuli.
Pēc tam viņš to atkal pacēla un piezvanīja uz Bleida klubu.
- Te zvana no Apgādes ministrijas, - viņš sacīja. - Vai sers Hugo Drekss ir klubā?
- Jā, ser, - tā bija draudzīgā Breveta balss. - Viņš ir ēdamzālē. Vai vēlaties ar viņu runāt?
- Nē, parunāšu vēlāk, - Bonds atbildēja. - Es tikai gribēju pārliecināties, ka viņš vēl joprojām ir tur.
Nepamanījis, ko ēd, Bonds ar vilka ēstgribu aprija kādu barību un izgāja no restorāna pulksten astoņos četrdesmit piecās. Auto viņu jau gaidīja. Bonds novēlēja labu
vakaru departamenta šoferim un brauca uz Sentdžeimsstritu. Viņš novietoja bentliju aiz taksometru rindas, lai to uzreiz nevarētu ieraudzīt, un pats paslēpās aiz vakara avīzes, raudzīdamies pāri tās malai uz Dreksa mersedesu. Viņš nopriecājās, ieraudzījis to stāvam Pārkstritā.
Bondam nenācās ilgi gaidīt. Pēkšņi parādījās plats dzeltenas gaismas stars - tas spīdēja no Bleida kluba durvīm. Tajās iezīmējās milzīgais Dreksa stāvs. Sers Hugo bija apvilcis lielu, garu, smagu mēteli ar jostu un uzslējis apkakli līdz ausīm, bet cepuri uzmaucis līdz acīm. Viņš ātri piegāja pie baltā mersedesa, aizcirta durvis un pagrieza mašīnu pa kreisi - uz Sentdžeimsstritu -, un atradās pretī Sent- džeimsas pilij, kamēr Bonds vēl nebija paguvis uzņemt ātrumu.
"Ak Dievs, tas cilvēks gan loti ātri pārvietojas!" Bonds nodomāja, dzīdamies pakaļ Dreksam ap drošības saliņu Melas vadu. kamēr sers Hugo jau brauca garām statujai, kas stāvēja pils priekšā. Viņš ieslēdza trešo ātrumu un stūrēja bentliju i mersedesam pakaļ. Bakingemas pils vārti. Tā varētu būt Eberijstrīta. Paturēdams balto auto redzeslokā, Bonds sāka steigšus
plānot. I>overgrosvenorpleisas stūri dega zaļā gaisma Dreksam. bet Bondam - jau sarkanā. Bonds traucās pāri un nokļuva krustojuma viņā pusē tieši laikā, lai redzētu, ka Drekss pagriežas pa kreisi - uz Ebe- rijstritas sākumu. Cerēdams, ka Drekss apstādinās auto pie savas mājas, Bonds līdz stūrim palielināja ātrumu un. strauji nobremzējis, izlēca no bentlija. atstājot motoru rūcam, un paspēra dažus soļus uz Ebcrijstritas pusi. Tajā bridi viņš izdzirda divus īsus mersedesa signāltaures pūtie- nus. Piesardzīgi pavērdamies ap stūri, Bonds ieraudzīja Krebsu, kurš palīdzēja virzīties uz mašīnas pusi biezi ietīstītam meitenes stāvam. Tad mersedesa durvis aizcirtās, un Drekss brauca tālāk.