Bonds ielēca savā mašinā, ieslēdza trešo ātrumu un traucās viņam pakal.
Laimīgā kārtā mersedess bija balts. Tur tas brāzās, šad un tad ātri samirkšķinot gaismas, iedegtiem lukturiem, signalizēdams ikreiz, kad uz pustukšās ielas bija manāma kāda kustība.
Bonds sakoda zobus un trieca savu bentliju tā, it kā būtu Lipizaners no Spānijas autokluba Vīnē. Viņš nevarēja ne signalizēt, ne iedegt lukturus, lai aizbiedētu visus no ceļa, jo tādā gadījumā sevi nodotu - pirmais braucējs viņu pamanītu. Bonds varēja tikai likt lietā gāzes un bremzes pedāļus, cerot uz veiksmi.
Aizmugurē dārdēja izpūtējs, bentlijam traucoties garām mājām ielas abās pusēs, un uz asfalta kauca riepas. Bonds pateicās Dievam, ka bija uzlicis jaunās - "Mi- chelin" firmas ražotās. Tās bija mainītas tikai pirms nedēļas. Ja vien negadīsies sarkanās gaismas. Pagaidām dega dzeltenas un sarkanās, kurpretī Dreksam allaž spīdēja zaļās. Čelsijas tilts. Itin kā Drekss gribētu pa dienvidu apvedceļu nokļūt uz Duvras ceļa. Vai bentlijs varēja cerēt, ka izdosies sacensties ar mersedesu uz ātrgaitas šosejas? Dreksa mašīnā sēdēja divi pasažieri. Viņa auto bija stabils. Ar masīvajām atsperēm tas visos pagriezienos varēja justies drošāk nekā Bonds. Vecais bentlijs bija pārāk nepiemērots eksperimentiem. Bonds nobremzēja un riskēja signalizēt, jo labajā pusē sāka kustēties kāds taksometrs. Tas parāvās nost no ceļa, un Bonds, traukdamies garām, dzirdēja neķītru lamuvārdu.
Klephema, un baltais auto aizzibēja starp kokiem. Bonds dzina savu auto aizvien ātrāk - šeit ceļš bija diezgan drošs. Beidzot viņš manīja priekšā iedegamies sarkanās gaismas - īstajā bridi, lai apturētu Dreksu B >nds pagausināja bentlija gaitu un brauca tālāk lēnām. Piecdesmit jardu attālumā. Četrdesmit, trīsdesmit, divdesmit. Tad gaismas mainījās, un Drekss atkal bija gabalā. Taču Bonds jau bija paspējis saskatīt, ka Krebss sēdēja līdzās Dreksam. bet no Gaļas nebija ne ziņas, ne mīnas - \1enī_;: segu kaudze šaurajā aizmugures sēdeklī.
Tātad par mis Brandas braukšanu kopā ar viņiem no brīva prāta nevar būt ne runas! Slimu meiteni neviens neved mašīnā kā kartupeļu maisu. Un ari tādā ātrumā ne. Tātad viņa ir gūstekne. Kādēļ? Ko viņa izdarījusi? Kaut ko atklājusi? Ko, pie velna, tas viss nozīmē?
Katrs nelāgais pieņēmums bija nepatīkamāks par iepriekšējo - tie cits pēc cita nosēdās Bondam uz pleca kā maitas putni un kauca ausī, ka viņš bijis akls neprātis. Akls, akls, akls. Kopš tā brīža, kad Bonds bija sēdējis savā kabinetā pēc vakara Blei- da klubā un nolēmis, ka Drekss ir bīstams cilvēks, viņam vajadzēja mīt šim krāpniekam uz papēžiem. Jau tad, kad pirmoreiz sāka ost pēc piedeguma, viņam pienācās rīkoties. Bet kā rīkoties? Viņš bija uzķēries uz katra āķa, norijis ikvienu ēsmu. Ko viņš būtu varējis pasākt - ja nu vienīgi nogalināt Dreksu? Un pēc tam nokļūt pie karātavām pārmērīgās centības dēļ? Jā, tā gan. Un ko tagad? Vai vajadzētu apstāties un zvanīt uz Skotlendjardu? Un ļaut mersedesam aizbēgt? Tā kā Bonds zināja, ka Gala ir mašīnā, tad varēja pieņemt, ka Drekss nolēmis pa ceļam uz Duvru no viņas atbrīvoties. Un to Bonds spēja novērst - ja vien mašīna turēs šo slodzi.
It kā atbildot uz viņa nemierīgajām domām, riepas nokaucās, mašīnai pametot dienvidu loku un uzbraucot uz ātrgaitas šosejas. Nē. Bonds bija solījis M., ka Liks galā. Un Vellensam bija teicis to pašu. Šī lieta bija iemesta viņam klēpi, un tagad jādara, kas viņa spēkos.
Kaut vai jāpietuvojas un jāsašauj mersedesa riepas - gan jau pēc tam kaut kā atvainosies. Nepieļaut, lai notiek kaut kas krimināls.
"Lai tā notiek," Bonds klusībā nodomāja. Viņam nācās zaudēt ātrumu dažu sarkanu gaismu dēļ. Izmantojot vienu šādu apstāšanās reizi, Bonds izvilka no sīkumu nodalījuma aizsargbrilles un uzlika tās. Pēc tam viņš noliecās pa kreisi un pagrieza lielo skrūvi uz vējstikla, pēc tam atskrūvēja otru - labajā pusē. Bonds nostūma stiklu lejā ur. akai aizskrūvēja skrūves.
Pēc tam Bonds palielināja ātrumu - auto aplieca slaidu likumu pa Sveinlijas loku un pārspēja pats sevi. pēc mirkļa jau spī- dinādams kaķacis pa Famingemas apkārtceļu. Vējš gaudoja ausīs, riepas spalgi kauca, traucot tik nepierastā ātrumā.
Apmēram jūdzes attālumā spīdēja lielie mersedesa lukturi, pēc tam tie nozuda, jo mašīna uzbrauca Vrothemkalnā un pēc tam ripoja lejup, pagaisdama mēness apmirdzētajā Kentas ainavā.
XX nodala
DREKSA GAMBĪts
Gaļas ķermeni bija vairākas sāpošas vietas, smeldza atsevišķi locekļi. Dūra aiz kreisās auss, sāpēja roku locītavas, virve bija iegrauzusies potītēs.
Ik ceļa negludums, ik pagrieziens, kad Drekss spēji nobremzēja vai nospieda akseleratoru, izraisīja kādu sāpi un lika nervozi sarauties. Ja vien Gala būtu kār- tigāk nolikta uz šaurā aizmugures sēdekļa. Uz tā tik tikko pietika vietas viņas augumam un segām, bet zilumos sadauzītā seja berzās pret spīdīgo cūkādu.
Gaiss, ko mis Brenda elpoja, bija sasmacis un oda pēc jauna ādas tapsēju- ma, izplūdes gāzēm, reizumis arī smirdēja pēc svilstošas gumijas, kad Drekss taisīja kādu īpaši asu pagriezienu.
Un tomēr - visas šīs sāpes un neērtības Gaļai neko nenozīmēja.
Krebss! Pārsteidzošā kārtā Gaļas bailes un dusmas lielākoties saistījās ar šo cilvēku - tās bija vismokošākās izjūtas. Pārējās nebija iespējams tik vienkārši izprast. Drekss, viņa noslēpumi un naids pret Angliju. Mikla - lieliskā vācu valodas prasme. Raķete. Kodolgalviņas noslēpums. Kāda tagad palikusi iespēja glābt Londonu? Visi šie jautājumi pagaidām bija atstumti zemapziņā, jo šobrīd nebija atrisināmi.
Pēcpusdiena divatā ar Krebsu bija biedējoša, un jaunā meitene nemitīgi atgrie- zas pie nepatīkamās domas par to, gluži kā mele pie sāpoša zoba.