Vēl labu laiku pēc tam. kad Drekss bija projām, Gala turpināja tēlot, ka ir bezsamaņā. Vispirms Krei ss bija pētijis mašīnas, runādamies ar katru pēc kārtas vāciski un tillinādamies kā ar bērnu.
- Vei, manu mīlulīt, Liebchen … Tā jau ir labāk, vai ne? Mazliet eļļiņas tev, lellit. te būs. Bet, protams… Tūlit iet vieglāk… Nē, nē, laiskullt! Tūkstoš apgriezienu, es teicu! Ne jau deviņsimt. Aiziet, kusties! Mums jādara viss, ko spējam - vai ne? Jā, mīļā, mein Schalz[4]! Topi pielabināta! Uz riņķi, atkal uz riņķi - tā mēs strādāsim! Augšā un lejā! Ļauj man noslaucīt savu daiļo sejiņu, lai varam apraudzīt, ko bilst katra mazā detaļa. Jesus Maria, tu gan esi braša meitenīte, bist du ein braves Kind!**
Tā turpinājās ilgāku laiku. Tad Krebss nostājās pretī Gaļai un, šņaukājoties un pretīgi čamstinot, krietnu bridi kavējās, aplūkodams viņas seju, piemirsis mašīnas, kaut ko prātodams un gatavodamies izlemt.
Un tad viņa sajuta Krebsa roku uz savas kostlmjakas augšējās pogas. Vairs nekas cits neatlika, nācās tēlot samaņas atgriešanos.
Gala lūdza ūdeni, Krebss bija devies uz vannas istabu un atnesis mazliet ūdens zobu skalojamajā glāzē. Tad viņš bija atvilcis virtuves krēslu un jāteniski apsēdies uz tā Gaļai pretī, atspiezdams zodu uz atzveltnes. Tā Krebss bija domīgi blenzis viņai sejā ar savām blāvajām acīm zem nosligušajiem plakstiņiem.
Mis Branda pārtrauca klusumu pirmā.
- Kāpēc esmu atvesta šurp? - viņa noprasīja. - Kas tās par mašīnām?
Krebss nolaizīja lūpas. Mazā, sārtā mute pavērās - zem dzeltenajiem ūsu skumšķiem beidzot parādījās rombvei- dīgs smaids.
- Te ir uzrīkoti sīkputnu slazdi, - Krebss noteica. - Drīz dziedātāj putniņš tiks ievilināts siltā ligzdiņā. Un tad tas izdēs oliņu. Tādu lielu, 'apaļu olu! Skaistu un treknu oliņu!
Krebsa sejas lejasdaļa apmierinājumā savilkās, acis spīdēja kā mēneši.
- Un skaistā meitenīte ir šeit, jo citādi viņa varētu izbiedēt putniņu, tas aizspurgtu projām! Tas gan būtu bēdīgi - vai tad ne, - Krebss gluži vai izspļāva nākamos trīs vārdus, - netīrā angļu kuce?
Krebsa acis kļuva uzmācīgas, tās iezī- dās Gaļai sejā, to vērtējoši nopētīdamas. Krebss pievilka savu krēslu tuvāk - tā. lai viņa ģīmis būtu tikai pēdas attāluma no Gaļas sejas. Viņai no Krebsa smirdīgās elpas aizcirtās dvaša.
- Palūk, angļu kuce. kura labā tu strādā? - Krebss noprasīja un gaidīja atbildi. - Tev būs jāatzīstas, pati zini! - viņš nošņāca. - Mēs šeit esam divi vien! Ja kliegsi, neviens nedzirdēs.
- Nerunājiet blēņas! - Gala izmisīgi sacīja. - Kā es varētu strādāt kādam citam, ja ne seram Hugo? - Krebss pasmaidīja, dzirdēdams šo vārdu. - Mani tikai interesēja lidojuma plāni… - Un Gala sāka ilgi un pamatīgi skaidrot par saviem aprēķiniem un Dreksa cipariem, kā viņa gribējusi dalīties lepnumā par raķetes palaišanu.
- Pamēģiniet man iestāstīt vēl kādas citas muļķības, - Krebss norūca, kad viņa bija beigusi. - Jums var sanākt arī labāk! - Krebsa acis pēkšņi bija kļuvušas ļaunas un cietsirdīgas, rokas stiepās pie viņas…
Gulēdama mersedesa aizmugures sēdekli, Gala sakoda zobus un ievaidējās, atcerēdamās lunkanos, ložņājošos pirkstus. kuri taustīja un knaibīja viņas miesu, kamēr degošās, uzmācīgās acis pētoši blenza viņas acīs, līdz beidzot Gaļai izdevās savākt mutē tik daudz siekalu, lai iespļautu viņam sejā.
Krebss pat neapstājās, lai noslaucītu seju - pēkšņi viņš nodarīja Gaļai sāpes pa īstam. Viņa tikai vienreiz iekliedzās un pēc tam laimīgā kārtā zaudēja samaņu.
Mis Branda atjēdzās brīdī, kad viņu stiepa uz mašīnu un iegrūda aizmugures sēdeklī, pēc tam uzsviežot virsi! segas. Tālāk viņi traucās pa Londonas ielām, mašīnas zvāļošanās darīja Gaļai sāpes, bet viņa dzirdēja citu mašīnu motoru rūkoņu, apdullinoši džinkstēja kāds divriteņa zvans, kāds kaut ko uzsauca, kāds t
auto signalizēja, ierēcās motocikls, nokauca bremzes, un jaunā meitene saprata, ka atgriezusies atpakaļ reālajā pasaulē. Apkārt bija angļi, viņas draugi. Gala pūlējās piecelties uz ceļiem un iekliegties, taču Krebss laikam pamanīja šo kustību, jo vienā mirklī satvēra ar rokām meitenes potītes, aizāķēdams virvi aiz priekšējā sēdekļa spraišļa. Gala saprata, ka ir pazudusi. Piepeši pār viņas vaigiem sāka ritēt asaras. Mis Branda sāka lūgt Dievu, kaut taču kāds ierastos viņai palīgā un kaut paspētu atsteigues laikā.
Tas bija pirms stundas, un tagad Gala pēc auto lēnās gaitas un citu motoru rūkoņas varēja noteikt, ka vini sasnieguši kādu lielu pilsētu - Meidstonu. ja vīnu veda atpakaļ uz raķetes palaišanas vietu.
Pilnīgajā klusumā, kāds valdīja visu ceļu, šķērsojot pilsētu, Gala piepeši izdzirdēja Krebsa balsi. Un tajā jautās satraukums.
- Mcin Kapitan, - Krebss ienmājās. - Es jau labu laiku redzu kādu mašīnu. Tā noteikti mums seko. Brauc ar neiedegtiem lukturiem, ieslēdzot gaismas tikai dažkārt. Tagad tā ir tikai simt jardu attālumā no mums. Manuprāt, tā ir komandiera Bonda mašīna.
Drekss pārsteigti kaut ko norūca, un mis Branda manīja, ka viņa lielais augums pagriezās, lai aši atskatītos.
Drekss skaļi nolamājās, pēc tam iestājās klusums. Viņa juta, ka lielais auto palielina ātrumu.
- Ja, so was, * - Drekss norūca. Viņa balss bija domīga. - Tad jau tā viņa vecā muzeja grabaža tomēr spēj kustēties. Jo labāk, mans dārgais Krebs! Kā šķiet, viņš ir viens pats! - Drekss skarbi iesmējās. - Mēs liksim viņam pamatīgi paskriet, lai nopelnītu savu algu. Ja viņš to padzīvos, tad iebāzīsim viņu tajā pašā maisā, kurā jau ir tas sievišķis. Ieslēdziet radio! Jāpaklausās, vai nav kāda aizķeršanās.