- Taču Drekss joprojām apgalvo, ka skaidri neatceras savu pagātni, - ieteicās M. - Viņš ir Bleida kluba biedrs. Bieži kopā spēlējam kārtis un pēc tam šo un to pārrunājam pie vakariņu galda. Viņš teic, ka daudzkārt jūtoties tā, it kā te būtu bijis jau agrāk. Bieži brauc uz Liverpūli, lai mēģinātu sadzīt jelkādas savas pagātnes pēdas. Labi, kas vēl?
Bonds pūlējās atvedināt atmiņā pārējos faktus.
- Cik zinu, pēc kara Drekss uz apmēram trim gadiem vispār pagaisa, - viņš beidzot teica. - Bet tad ziņas par viņa darījumiem visā pasaulē parādījās Sitijā, vispirms jau metālu biržā. Kā šķita, viņam bija izdevies iegīīt monopolstāvokli attiecībā uz ļoti vērtīgu rūdu - niobiju. Šī rūda tobrīd bija vajadzīga visiem, jo tai piemīt ārkārtīgi augsta kušanas temperatūra. Izgatavot reaktīvos dzinējus bez tās nebūtu iespējams. Niobija resursi turklāt bija loti ierobežoti, gadā tika iegūti tikai daži tūkstoši tonnu, lielākoties kā blakusprodukts Nigērijas alvas raktuvēs. Drekss acīmredzot bija izskaitļojis, ka reaktīvajiem dzinējiem ir nākotne, un sazin kā uzodis šīs nozares vājo punktu. Taču viņam kaut kur nācās izraut savus desmit tūkstošus mārciņu, jo, kā raksta "Express", 1946. gadā šis vīrs iegādājies trīs tonnas niobija par apmēram trim tūkstošiem tonnā. Ar šīs partijas pārdošanu kādai amerikāņu aviobūves kompānijai, kurai ļoti steidzami bija vajadzīgs niobijs, viņš nopelnīja piectūkstoš mārciņu. Tad Drekss sāka uzpirkt vairumpar- tijas - sešus mēnešus, deviņus mēnešus, gadu uz priekšu. Trīs gadu laikā viņš tika pie monopola. Ikvienam, kam vajadzēja niobiju, nācās slēgt darījumu ar "Dreksa metāliem". Visu šo laiku viņš spekulēja arī ar dažādu sīkpreču partijām - šellaku, sizalu, melnajiem pipariem - faktiski ar it visu, kas nesa labu peļņu ar nelieliem ieguldījumiem. Protams, panākumus lielā mērā nodrošināja straujā preču tirgus attīstība, un Drekss arvien prata noturēties seglos ari tad, kad temps kļuva patiešām ellišķīgs. Visu nopelnīto viņš pamanījās izdevīgi ieguldīt, lai gūtu jaunu peļņu. Piemēram, viņš bija viens no pirmajiem, kas uzpirka izstrādāto rūdu Dienvidāfrikā. Tagad no tās var dabūt ārā kādu nieku urāna. Vēl viens veiksmes stāsts, tā sacīt.
M. skatiens bija piekalts Bondam. Klausīdamies viņš cītīgi kūpināja pīpi.
- Protams, Sitijas ļaudīm nācās prātot, ko tas viss, sasodīts, nozīmē, - Bonds turpināja, aizrāvies ar savu stāstu. - Preču brokeri dusmās piesārta, izdzirdot Dreksa vārdu vien. Viņš varēja sagādāt visu, ko vien vajadzēja, taču pārdeva krietni dārgāk, nekā tie bija gatavi maksāt. Drekss savu biznesu bija izvietojis Tanžeras brīvostā - nekādu nodevu, nekādu valūtas ierobežojumu. 1950. gadā viņš jau bija multimiljonārs. Tad Drekss atgriezās Anglija un sāka tērēt nopelnīto. Patiesību sakot, viņš šķiedās uz visām pusēm. Labākie namīpašumi, labākie auto, labākās sievietes. Ložas Operā un pie Gudvuda. Godalgoti Džersejas ganāmpulki. Godalgotas neļķu šķirnes. Godalgoti šķirnes suņi. Divas jahtas, nauda Volkera kausa komandai, 100 000 mārciņu Plūdos cietušo fondam, žēlsirdīgajām māsām veltīta balle Albertholā - nebija tādas nedēļas, kad Dreksa vārds neparādītos avīzēs saistība ar kādu jaunu sensāciju. Visu savu laiku viņš veltīja bagātības vairošanai, un cilvēkiem tas patika. Tas bija kas līdzīgs Tūkstoš un vienas nakts pasakām. Tas darīja krāsainākas viņu dzīves. Ja jau sakropļotam karavīram no Liverpūles tas bija pa spēkam piecos gados, kālab gan to nevarētu ari viņi paši vai viņu dēli? Tas šķita gandrīz tikpat viegli, kā laimēt gigantisku summu futbola totalizatorā.
Un tad nāca Dreksa pārsteidzošā vēstule karalienei ar vārdiem "Jūsu Majestāte, ja man atļauts uzdrīkstēties…" un parastais kliedzošais virsraksts nākamās dienas "Express" pirmajā lappusē: "DREKSA UZDRĪKSTĒŠANĀS", kas vainagoja stāstu par to, kā Drekss nodevis Lielbritānijas rīcībā visus savus niobija resursus tādas superatomraķetes būvei, ar kuru būtu iespējams sasniegt vai ikvienu Eiropas galvaspilsētu, tā nekavējoties dodot prettriecienu ikvienam, kas mēģinātu nomest atombumbu uz Londonu. Viņš grasījās ieguldīt pasākumā 10 miljonus mārciņu, viņam jau bija izstrādāts projekts, un viņš bija gatavs sapulcināt komandu raķetes būvei.
Tad sekoja daži klusuma mēneši, un visi jau kļuva nepacietīgi. Lordu palātā valdīja neizpratne. Opozīcija jau bija gatava pieprasīt uzticības balsojumu. Un tad nāca premjerministra paziņojums, ka projektu apstiprinājuši Apgādes ministrijas bruņojuma eksperti un karaliene Lielbritānijas pavalstnieku vārdā laipni piekritusi pieņemt dāvinājumu un iecēlusi dāvinātāju bruņinieku kārtā.
Bonds uz mirkli apklusa, juzdamies gandrīz vai sajūsmināts par šā neparastā vīra rīcību.
- Jā, - noteica M. - "Beidzot valdīs miers", es atceros šo virsrakstu. Tas bija pirms gada. Un tagad raķete ir jau gandrīz gatava. Tā nosaukta par "Pūces asti". Un, cik nu man nācies dzirdēt, visi apgalvo, ka tā patiešām daudz iespēs. Tas viss tomēr ir ļoti savādi.
M. atkal apklusa un mēmi vērās ārā pa logu. Vēl pēc brīža viņš no jauna pievērsās Bondam galda otrā pusē un gausi noteica:
- Jā, kas attiecas uz šo lietu, es nezinu neko daudz vairāk par jums. Apbrīnojams gadījums. Neparasts cilvēks!