Atskanēja spalgs krakšķis, pēc tam Gala izdzirda premjerministra balsi, kas saistījās ar visiem lielākajiem notikumiem viņas dzīvē. Tā skanēja saraustīti, jo Drekss ieslēdza trešo ātrumu un brauca laukā no pilsētas, "…cilvēka intelekta radīts ierocis…", "tūkstoš jūdžu augstumā…", "reģionā, kur patrulē Viņas Majestātes kuģi…", "būvēta tikai tādēļ, lai aizsargātu mūsu mīļoto salu…", "…ilgs miera periods…", "pirmais solis, lai cilvēks veiktu garu ceļu prom no šīs planētas…", "…sers Hugo Drekss - dižais patriots un mūsu zemes labdaris…"
Gala dzirdēja Dreksa dārdošos smieklus - tie pārspēja pat vēja gaudas. Tajos skanēja nicinājums un uzvaras prieks. Pēc tam radio tika izslēgts.
- Džeims, - Gala klusi nočukstēja, - man esi atlicis vairs tikai tu… Esi uzmanīgs… Bet pasteidzies.
Bonda seja bija putekļu klāta - tā atgādināja masku, to bija notraipījušas mušu un naktstauriņu asinis. Bieži nācās noņemt roku no stūres, lai noslaucītu aizsargbrilles. Bentlijs ripoja lieliski, un Bonds jutās pārliecināts, ka izdosies turēt līdzi mersedesam.
Ātrums patlaban bija deviņdesmit piecas jūdzes stundā, un auto atradās tieši pretī Līdskāstlai, kad viņam priekšā pēkšņi iedegās lielās gaismas un noskanēja četrtoņu signāltaures pļerkšķis. nekautrīgi ieķērcot turpat vai ausī savai: "pom - pim- pom - pani".
Iespēja, ka šajā sacīkstē iesaistījusies vēl trešā mašīna, bija gluži neticama. Bonds pēc izbraukšanas no Londonas tikpat kā nebija pacenties ielūkoties at- pakaļskata spogulītī. Viņiem varēja turēties līdzi vienīgi sacīkšu braucējs vai kāds trakais. Bonda domas valdīja sajukums, viņš neviļus paraudzījās pa labi un ar sānu redzi pamanīja zemu, ugunssarkanu auto, kas jau bija vienā līmenī ar bentliju un aizbrāzās garām, apsteigdams to vismaz par desmit jūdzēm stundā.
Bonds pamanīja uzrakstu "Alfa" un vēl otru, kas grezniem, baltiem burtiem vēstīja: "At.taboy* II". Logā pazibēja smī- nlga jauna cilvēka seja - viņš stūrēja, uzrotījis krekla piedurknes, un pacēla divus pirkstus, rādot Bondam, ka šajā sacīkstē uzvarējis. Riepas nokaucās, izpūtējs nokrakstēja, motors pērkonīgi rēca.
Bonds apbrīnā pavīpsnāja un pamāja braucējam. "Alfa romeo pārspēj pats sevi," viņš klusībā nodomāja. "Tas droši vien ir tikpat vecs, cik mans bentlijs. Tam varētu būt trīsdesmit divi vai trīsdesmit trīs gadi. Tas trīsdesmit pirmajā gadā nespēja panākt manu "Targa Florio". Iespējams, ka šis braucējs ir no kāda šejienes kluba. Devies mājup no kādām viesībām un iejaucies, lai parādītu, kurš te galvenais." Bonds brīnīdamies noskatījās, kā alfas pakaļpuse aizzibēja S veida līkumā pie Lidskāstlas un izbrāzās uz garā, platā ceļa gabala, kas veda līdz Če- ringas krustojumam.
Bonds iztēlojās šī puikas uzvarošo smī- niņu. kad nonāks vienā līmenī ar Dreksu. - Ak vai, puis! Tas ir mersis… - Un kā
:: Al-a-boy (amer. sl.) - Malacis.
pārskaitīsies Drekss. dzirdēdams nekaunīgo taures pūtienu. "Droši vien tas karstgalvis jau nobrauc simt piecas jūdzes stundā," prātoja Bonds. "Cerams, ka tas trakulis nenoskries no ceļa. Viņš noskatījās, kā romeo gaismas nozūd - puisis gatavojās apdzīšanai.
Un tur jau tas bija. Četrsimt jardu attālumā no bentlija pazibēja baltais mersedess, pēc tam arī romeo. Priekšā bija apmēram jūdze pilnīgi taisna ceļa posma - gluda kā galds.
Bonds gandrīz vai juta. kā puiša kāja nospiež gāzes pedāli un grūž to vēl tālāk grīdā. Malacis!
Mersedesā Krebss pieliecās tuvāk Dreksa ausij. - Vēl viens! - viņš brīdinoši uzsauca. - Seju es nevaru saskatīt. Viņš mums tuvojas!
Drekss skaļi nolamājās. Blāvajā gaismā, kas krita no vadības paneļa, uzplaiksnīja viņa baltie zobi.
- Parādīsim tam sivēnam labu mācību! - viņš nomurmināja, izsliedams plecus un ciešāk satverdams cimdotajās rokās stūri. Ar sānu redzi cītīgi pētīdams romeo purngalu parādāmies pavisam tuvu mersedesa korpusam, viņš signalizēja.
"Pom - pim - pom - pam!" nopļerkstēja taure. Maigi, tikpat kā nemanāmi Drekss pagrieza mersedesa stūri pa labi un pēc tam, kad atskanēja biedējošs metāla krakšķis, atkal izlīdzināja mašīnas gaitu.
- Bravo! Bravo! - kliedza Krebss, aizrāvies un uzbudināts, uzmetās ar ceļiem uz sēdekļa un lūkojās atpakaļ. - Tas bija dubultblieziens! Tas autiņš ievēlās grāvi ar vēderu uz augšu! Kā rādās, jau deg! Jā. Jau liesmo!
- Šis piemērs liks mūsu drosmīgajam misteram Bondam šo to pārdomāt! - smagi elpodams, nošņāca Drekss.
Taču Bonds. kura seja atgādināja saspringtu masku, nesamazināja ātrumu, domādams tikai par atriebību, kamēr traucās pakaļ aizslīdošajam mersedesam.
Bonds bija visu redzējis. Gan grotesko sarkanā auto lidojumu pār grāvi, kad tas apgriežas atkal un atkal, gan braucēja stāvu, kas triecās uz priekšu, rokas un kājas izpletis, izmests no sēdekļa, gan pēdējo piezemēšanos ar brīkšķi, kad mašīna caursita dzivžogu, apvēlās augšpēdus un ietriecās lauka smiltīs.
Kad Bonds brauca garām šai vietai, viņš vairs neko īpašu neredzēja - tikai melnu, biedējošu sliedi uz melnā asfalta, taču viņa prātā iestrēga kāda šausminoša beigu detaļa. Kaut kādā kārtā sadursmes laikā palikusi neskarta, autotaure joprojām darbojās, brēkdama pret debesīm un spiedzīgi iedomās turpinādama attīrīt Malača II ceļu no Traucēkļiem: "Pom - pim - pom - pam! Pom - pim - pom - pam…"
Tā gan - slepkavība bija notikusi Bonda acu priekšā. Vai vismaz slepkavības mēģinājums. Un - lai kādu motīvu vadīts - sers Hugo Drekss bija licis noprast, ka ir pieteicis karu un vēlas, lai arī Bonds to apzinātos. Tādējādi darboties daudzējādā ziņā bija kļuvis vieglāk. Tas nozīmēja, ka Drekss ir noziedznieks, varbūt pat jucis. Un vispirms šis atklājums lika apzināties, ka raķetei draud briesmas. Ar šo atskārsmi Bondam pietika. Viņš pa- grābāja zem vadības paneļa un, izvilcis no slēptuves armijas parauga 45. kalibra garstobra koltu, nolika to uz sēdekļa sev līdzās. Ja jau cīņa tagad notika atklāti, mersedesu kaut kā vajadzēja apturēt.