Izņēmuši šaujamos, abi piesardzīgi tuvojās bentlija atliekām. Zem viņu kurpju zolēm krakstēja sasistie, uz ceļa izkaisītie stikli. Pāri zāles joslai ceļmalā veda divas dziļas, melnas vagas, gaiss oda pēc benzīna un gruzdošas gumijas. Sakarsušais mašļnas korpusa metāls atdziestot krikšķēja un krakšķēja. no satriektā radiatora vēl cēlās augšup tv aiki.
Bonds gulēja ar seju uz leju turpat krastā apmēram divdesmit pēdu attālumā no mašīnas. Krebss pagrieza viņu uz muguras. Bonda seju klāja asinis, taču viņš elpoja. Abi pārmeklēja gulošo, un Drekss iebāza kabatā garo beretu. Pēc tam viņi pārstiepa Bondu pāri ceļam un iemeta mersedesa aizmugures sēdeklī - virsū Gaļai.
Kad mis Branda apjēdza notikušo, viņa šausmās iekliedzās.
- Halt's Maul! [6] - drekss uzbļāva. Viņš iezvēlās priekšējā sēdekli. Kamēr Drekss apgrieza mašīnu, Krebss pārliecās pār sēdekli, lietpratīgi darbodamies ar garu auklu.
- Sasieniet kārtīgi! - Drekss izrikoja. - Es negribu, lai tiktu pieļautas kādas kļūdas! - Tad viņš kaut ko atcerējās. - Pēc tam dodieties atpakaļ pie sasistā autiņa un novāciet numuru zīmes. Pasteidzieties! Es uzmanīšu ceļu!
Krebss pārvilka segu pār abiem nekustīgajiem augumiem un izlēca no mašīnas. Skrūvgrieža vietā likdams lietā nazi, viņš drīz bija savu paveicis un atgriezās ar bentlija numuru plāksnītēm. Lielā mašīna sakustējās tieši tajā mirklī, kad parādījās pulciņš satrauktu vietējo iedzīvotāju ar lukturīšiem - ļaudis bija ieradušies aplūkot postījumus.
Krebss apmierināti pasmīnēja, skatoties uz stulbajiem angļiem, kuriem būs jāsatīra šī cūcība. Viņš ērtāk atlaidās sēdeklī, priecādamies par braucienu šajā laika, kas viņam allaž patika vislabāk - pa ceļam uz Čilhemu pletās pavasarīgas birzis, pilnas zilajiem zvaniņiem un strutenēm.
Naktī tas viss Krebsam īpaši labi gāja pie sirds. Spēcīgo mersedesa lukturu izgaismotā ainava ar jaunajiem kokiem kā zaļām lāpām atsauca atmiņā skaistos Ardenu mežus. Un nelielo, cieši saliedēto armijnieku pulciņu, kurā viņš bija dienējis. Krebss atminējās braucienu sagūstītu amerikāņu džipā, un pie stūres - tāpat kā šajā nakti - bija dievinātais vadonis. Tā diena - der Tag - gan nāca ilgi. bet tagad tā bija klāt. Tas Krebss. kas sēdēja mašīnā, jau bija cits cilvēks - ne vairs jauneklis kā toreiz, tajos laikos, smagajā mašīnā. Gara acīm viņš skatīja līksmojošu pūli, medaļas, sievietes, puķes. Krebss lūkojās garām aizzibošajos zilo zvaniņu laukos un jutās laimīgs - dvēselei bija silti.
Gala sajuta uz lūpām Bonda asiņu garšu. Viņa seja atradās līdzās mis Bren- das sejai uz ādas sēdekļa, un jaunā meitene pavirzījās, lai atbrīvotu mazliet vietas. Bonds elpoja sekli un saraustīti, tādēļ Gala sāka prātot, cik smagi viņš varētu būt ievainots. Mis Branda pačukstēja viņam pie auss kādu vārdu. Pēc tam vēlreiz - skaļāk. Bonds ievaidējās, viņa elpa kļuva ātrāka.
- Džeims, - viņa neatlaidās. - Džeims!
Bonds kaut ko nomurmināja, un Gala piespiedās viņam ciešāk klāt.
Bonds nolamājās, vina ķermenis krampjaini sarāvās.
Pēc tam viņš atkal gulēja mierīgi. Gala gandrīz vai fiziski juta, ka viņš pūlas izprast paša sajūtas.
- Tā esmu es. Gala! - Mis Branda manīja, ka Bonds sastingst.
- Jēzus Kristus! - viņš nopūtās. - Tā gan ir elle!
- Vai ar jums viss kārtībā? Vai nekas nav lauzts?
Gala juta, ka viņš sasprindzina savas rokas un kājas.
- Neliekas vis, - viņš nomurmināja. - līkai galvā ir ievainojums. Vai es runāju sakarīgi?
- Šaubu nav, - Gala atbildēja. - Tagad paklausieties!
Un viņa steigšus pastāstīja Bondam visu, ko bija uzzinājusi - vispirms par piezīmju grāmatiņu, pēc tam pārējo.
Bonda augums viņai likās ciets kā dēlis, viņš tik tikko elpoja, klausoties šo neticamo stāstu.
Kad viņi iebrauca Kenterberijā, Bonds piespieda muti pie jaunās meitenes auss.
- Es mēģināšu izmesties ārā, - viņš nočukstēja, - un tikt pie telefona. Tā ir mūsu vienīgā cerība.
Bonds sāka rausties uz ceļiem, viņa svars bezmaz vai aizsita jaunajai meitenei elpu.
Taču atskanēja skaļš brikšķis, un Bonds atkrita atpakaļ - virsū meitenei.
- Vēl vienu kustibu. un būsiet miris! - sacīja Krebsa balss - klusām, no priekšējā sēdekļa.
Līdz Dreksa uzņēmuma teritorijai vēl bija jābrauc aptuveni divdesmit minūtes! Gala sakoda zobus un atkal pūlējās dabūt Bondu pie samaņas.
Tajā brīdī, kad viņai tas izdevās, mašīna apstājās pie kupola, un Krebss, turēdams rokā šaujamo, raisīja vaļā saites ap abu potītēm.
Viņi saskatīja pazīstamo, mēness ap- spidēto betonu un puslokā izvietotos apsargus gabaliņu tālāk, pēc tam tika iegrūsti pa durvīm. Krebss norāva gūstekņiem kurpes un uzstūma abus uz dzelzs laipas, kas veda kupola iekšienē.
Tur stāvēja spīdīgā raķete - skaista, nevainīga, atgādinādama gluži jaunu ciklopa rotaļlietu.
Gaiss visapkārt neciešami oda pēc ķimikālijām, un Bondam likās, ka tā ir milzīga hipodermiskā šļirce, gatava ie- durties Anglijas sirdi. Neklausoties Krebsa niknajā rūkšanā, Bonds apstājās uz kāpnēm un pavērās augšup, lai apskatītu tās spožo degunu. Miljons nāvju. Miljons. Miljons. Miljons.
Viņa rokās? Dieva dēļ! Vai tiešām viss atkarīgs tikai no viņa?
Krebss piebakstīja Bondam ar ieroča stobru, un viņš lēnām kāpa lejup pa kāpnēm, sekodams Gaļai.
Iegājis pa Dreksa kabineta dūnām, viņš beidzot saņēmās. Pēkšņi galva bija skaidra, un gan letargija, gan sāpes pagaisa. Kaut kas noteikti jādara. Viņam kaut kas jāizdomā. Gan miesa, gan gars piepeši saspringa, kļūdami asi kā asmeņi. Bonda acis atkal atguva dzīvību, sakāves apziņa nokrita no pleciem kā vecā čūskas āda.