Drekss bija iegājis kabinetā pirmais un tagad sēdēja pie galda. Viņam rokā bija lugers. Tas mērķēja kaut kur starp Bondu un mis Brandu. Un likās nekustīgs kā klints.
Bonds dzirdēja, kā aiz muguras ar dobju troksni aizveras dubultdurvis.
- Es biju viens no labākajiem šāvējiem Brandenburgas divīzijā, - Drekss laipni paziņoja. - Piesieniet dāmu pie krēsla, Krebs. Un pēc tam to vīrišķi.
Gala izmisīgi uzlūkoja Bondu.
- Jūs nešausiet. - Bonds ierunājās. - Jo neuzdrošināsieties to darīt te. kur ir tik daudz degvielas. - Viņš lēnam tuvojās galdam.
Drekss jautri pasmaidīja, vērdamies pāri ieroča stobram, kas tēmēja Bon-
dam vēderā.
- Jums ir slikta atmiņa, angli. - viņš neizteiksmīgi atteica. - Es taču jums teicu, ka šī telpa no šahtas ir atdalīta ar dubultdurvīm. Vēl vienu soli, un jums vairs nebūs vēdera!
Bonds ieskatījās pašpārliecinātajās, samiegtajās acīs un apstājās.
- Uz priekšu. Krebs!
Viņi abi ar mis Brandu tika cieši, sāpīgi sasieti, piesaitējot gan rokas, gan kājas pie metāla krēsliem, kuri bija novietoti zem stiklotās sienas kartes dažu pēdu attālumā viens no otra. Tad Krebss izgāja no kabineta. Pēc brītiņa viņš atgriezās ar lodlampu rokā.
Krebss nolika šo atbaidošo ierīci uz galda, iedarbināja to ar dažām lietpratīgām rokas kustībām un iededza liesmu.
Tā iešņācās un izšāvās vairāku collu garumā. Krebss paņēma šo darbarīku un tuvojās Gaļai. Viņš apstājās dažu pēdu attālumā no mis Brandas sāna.
- Kā tad būs? - Drekss drūmi noprasīja. - Varbūt nokārtosim to visu bez trokšņa? Mans labais Krebss šajā jomā ir īsts mākslinieks. Mēs mēdzām viņu saukt par der Zwangsmann - Pārliecinātāju. Nekad neaizmirsīšu, kā viņš tika galā ar pēdējo spiegu, kuru mēs abi noķērām. Tas bija uz dienvidiem no Rei- nas - vai ne, Krebs?
Bonds saausījās.
- Jā, mein Kapitan, - Krebss aizrautīgi ieķiķinājās. - Tas bija tas cūka beļģis.
- Tātad, - Drekss turpināja, - jums abiem tikai jāatceras. Te mēs nespēlējam nekādas godīgās spēlītes. Nekādas līdzjūtības un tamlīdzīgu vājību. Tas ir darījums. - Dreksa balss, izrunājot šo vārdu, noplīkšķēja kā pātaga. - Jūs abi, - viņš pievērsās Gaļai Brandai - pie kā jūs strādājat?
Gala klusēja.
Jautājumu atkārtoja Krebss.
- Pie kā vien jums tīk, Krebs.
Krebsa mute pavērās. Mēle pārslīdēja pār apakšlūpu. Laikam Krebsam bija grūti elpot, un viņš spēra soli tuvāk mis Brandai.
Liesma rijīgi gaudoja.
- Stājiet! - Bonds auksti novilka. - Jaunā dāma strādā Skotlendjardā. Un es tāpat. - Šīs detaļas varēja atklāt, jo tām vairs nebija nozīmes. Šīs ziņas Dreksam tik un tā neko nedev a. Lai ir, kā būdams, rītdienas pēcpusdienā Skotlenjarda var vairs nebūt.
- Tas jau skan labāk. - Drekss noteica. - Un vai kāds zina. ka esat saņemti gūstā? Vai jūs piestājāt, lai kādam piezvanītu?
"Ja atbildēšu, ka jā," Bonds domāja, "viņš tūlīt mūs abus nošaus un atbrīvosies no līķiem. Līdz ar to pēdējā iespēja apturēt raķetes izšaušanu būs zaudēta. Ja Skotlendjards kaut ko zina, kāpēc tad līdz šim neviens nav ieradies? Nē. Mums vēl var rasties izdevība kaut ko uzsākt. Varbūt viņi atradīs bentliju. Vellenss uztrauksies, ja no manis nebūs ziņu."
- Nē, - viņš atzinās. - Ja es būtu to izdarījis, tad viņi jau būtu klāt.
- Tā varētu būt, - Drekss apcerīgi piekrita. - Tādā gadījumā jūs mani vairs neinteresējat. Apsveicu, jūs padarījāt mūsu sarunu visai vieglu. Būtu daudz grūtāk, ja jūs te atrastos viens pats. Šādos mirkļos allaž noder sievieši. Krebs, lieciet to ierīci nost. Jūs varat iet. Pasakiet pārējiem, kas jādara. Viņi droši vien gribēs zināt, kā jārīkojas. Es vēl kādu brītiņu izklaidēšu mūsu viesus un tad nākšu uz vadības korpusu. Pieraugi, lai auto tiek pamatīgi sakopts. It īpaši aizmugures sēdeklis. Un sadursmes pēdas labajā pusē. Sakiet, lai nomaina visu spārnu, ja nepieciešams. Manis pēc, lai pieliek tai grabažai uguni, ja citādi nevarēs, - Drekss vēl piemetināja. - Var gadīties, ka tā mums vairs nebūs vajadzīga. - To pateicis, viņš aprauti iesmējās. - Vai skaidrs?
- Jā, mein Kapitan. - Krebss negribīgi nolika klusi rūcošo lodlampu uz galda līdzās Dreksam. - Te būs - gadījumam, ja jums ievajadzētos, - Krebss nomurmināja, cerīgi uzlūkodams Galu un Bondu. Pēc tam viņš izgāja pa dubult- durvlm.
Drekss nolika lugeru uz galda sev pretī. Viņš nesteidzīgi atvēra atvilktni, izņēma cigāru un aizdedza to ar galda šķiltavām. Tad iekārtojās ērtāk krēslā.
Istabā iestājās klusums, tas turpinājās vairākas minūtes, kamēr Drekss kūpināja cigāru. Pēc tam šķita, ka viņš kaut ko izlēmis. Drekss vēligi uzlūkoja Bondu.
- Jums nav ne jausmas, kā es ilgojos pēc kāda angļa, kurš mani uzklausītu, - viņš ierunājās, it kā vērstos pie preses konferences dalībniekiem. - Jūs nezināt, kā esmu alcis pastāstīt par sevi. Patiesībā pilnīga atskaite par manām darbibām un nolūkiem atrodas ārkārtīgi cienījamā Edinburgas juristu firmā. Ceru. ka viņi man piedos par šo ziņu glabāšanu, bet tur tās ir drošībā. - Drekss uzsmaidīja abiem klausītājiem - vispirms vienam, tad otram. - Un esmu saviem advokātiem devis rīkojumu atvērt aploksni pēc pirmās sekmigās raķetes izšaušanas. Bet jums, laimīgajiem, jau iepriekš būs zināms manis uzrakstītais. Un tad, kad jūs abi rīt pulksten divpadsmitos pa šīm atvērtajām durvīm, - viņš norādīja pa labi, - ieraudzīsiet pirmo liesmu straumi, kas izšausies no turbīnām, un sapratīsiet, ka pēc pussekundes dzīvi sadegsiet, jums tomēr tiks tas acumirklīgais apmierinājums - zināt, kam par to visu jāpateicas. - Drekss pasmaidīja, atņirgdams zobus kā vilks.