Drekss ar rokas virspusi noslaucīja muti un atzvēlās krēslā, lūkodamies griestos - viņa acis droši vien skatīja kādas vīzijas. Pēkšņi viņš iespurdzās un pašķielēja uz Bondu.
- Un vai jūs zināt, ko mēs darīsim vispirms - tikko nonāksim zemūdenē? Mēs visi noskūsim šīs slavenās ūsas, par kurām jūs tā interesējāties. Jūs sajutāt kaut ko aizdomīgu, mans dārgais Bond, bet jums vajadzēja satraukties pa īstam, jo bija pamats. Tās gludi skūtās galvas un ūsas, ko mēs visi tik apķērīgi iecerējām, bija piesardzība, mīļo zēn. Pamēģiniet noskūt savu paša galvai un uzaudzēt garas, melnas ūsas. Pat miesīgā māte jūs nepazīs. Tieši šī kombinācija ir visizdevīgākā. Tas ir pieredzes jautājums. Precīza un sīkumaina iedziļināšanās. Tieši tā ir manu panākumu atslēga. - Drekss trekni noņirdza un izpūta cigāra dūmus.
Pēkšņi viņš caururbjoši un aizdomīgi uzlūkoja Bondu. - Kā tad ir? Sakiet kaut ko! Nesēdiet kā manekens! Ko jūs domājat par manu stāstu? Vai jums nešķiet, ka tas ir lielisks, neatkārtojams0 Ka viens pats cilvēks to visu panācis0 Uz priekšu - runājiet! - Pacēlis roku pie mutes, Drekss nikni kodīja nagus. Pēc tam roka nozuda atpakaļ kabatā, bet acu skatiens kļuva cietsirdīgs un auksts. - Vai varbūt vēlaties, lai pasaucu Krebsu? - Viņš norādīja uz iekšējās sazinās telefona aparātu uz sava galda. - "Pārliecinātāju"? Nabaga Krebss! Viņš ir kā bērns, kuram atņemtas rotaļlietas. Vai ari Valteru. Valters varētu jums abiem šo to atgādināt. Tas arī nav nekāds mīkstais. Kā tad būs, vai runāsiet, ko?
- Jā, - Bonds atbildēja. Viņš mierīgi pāri galdam pētīja resno, sarkano ģīmi. - Tas ir pamācošs stāsts. Progresējošā parano- ja. Vajāšanas mānija, lielummānija kopa ar mazvērtības kompleksu un uzmācīgām idejām. Maniakāls naids un atriebības kāre. Diezgan pārsteidzoši, - viņš visai atsaucīgi turpināja, - tam laikam ir kāds sakars ar jūsu zobiem. To sauc par diastēmu. Tā rodas no īkšķa sūkāšanas bērnībā. vJā gan, es pieņemu, ka psihologi to nosauks tieši tā. Tad, kad psihiatri ievietos jūs garīgi atpalikušo dziedinātavā. Cilvēkēdāja zobi - tā tos dēvēja klasesbiedri skolā un tamlīdzīgi apsaukājās. Tieši tāda apcelšanās parasti atstāj graujošu iespaidu uz bērnu. Un tad vēl nacisms palīdzēja uzpūst gaišās liesmās naidu, galīgi sajaukdams jums galvu. Taču pie visa notikušā jūs pats esat vainīgs. Manuprāt, tas izšķīra visu. Kopš tā laika jūs esat pilnīgi jucis. Tāpat kā visi tie cilvēki, kuri domā, ka ir dievi. Jā- brīnās par šādu indivīdu uzņēmību. Pilnīgi fanātiķi. Jūs esat gandrīz vai ģēnijs. Lombrozo būtu par jums sajūsmā. Jūs esat kā traks suns, kuru atliek tikai nošaut. Vai arī jūs izdarīsiet pašnāvību. Pa- ranoiķi tā mēdz darīt. Bēdīgi. Tāds nelāgs gals.
Bonds apklusa. Viņš bija runājis tik nicinoši, cik vien spēja.
- Un tagad vajadzētu izbeigt šos stulbos jokus, jūs, resnais un matiem noaugušais plānprātiņi
Tas iedarbojās. Ar katru dzirdēto vārdu Dreksa seja aizvien vairāk saviebās dusmās, acu baltumi piesarka, pār žokļiem ritēja sviedri un pilēja uz krekla. Lūpas atvilkās atpakaļ, atklājot .atņirgtus uz priekšu izvirzītos zobus, no mutes stiepās siekalu stūkliņa. tecēdama lejup pār zodu. Bonda pieminētie privātskolā piedzīvotie apvainojumi laikam bija pamodinājuši sazinkādas apkaunojošas atmiņas. Drekss pielēca kājās un metās apkārt galdam pie Bonda, vicinādams pa gaisu spalvainās dūres.
Bonds sakoda zobus un izturēja šo triecienu.
Kad Drekss bija divreiz pacēlis apgāzušos krēslu ar visu Bondu, dusmu viesuļvētra pēkšņi pārgāja. Viņš izvilka zīda mutautu un noslaucīja ar to seju un rokas. Pēc tam mierīgi piegāja pie durvīm un pār Bonda nokārto galvu uzrunāja meiteni.