Gala izstaipījās kā kaķe. Viņa paskatījās uz Bondu. muti pavērusi, jaunās meitenes seja liecināja par sasprindzinājumu.
- Aparatūra! - viņa nočukstēja. - Jānoregulē aparatūra! - Un atslīga pret sienu, pētīdama Bonda seju. - Vai tu nesaproti? - meitenes balss šķita gluži vai histēriska. - Kamēr viņa nav. mēs varam noregulēt aparātus tā. kā tie bija uzstādīti agrāk - pēc vecā lidojuma plāna. Tad ši ellesmašīna iekritis Ziemeļjūrā, kā sā kotnēji bija paredzēts.
Jaunā meitene atkāpās no sienas un apķēra plecus abām rokām, jautājoši vērdamās viņā.
- Vai mēs to spējam? - viņa noprasīja.
- Vai tad tu proti noteikt koordinātes? - Bonds skarbi noprasīja.
- Skaidrs, ka es to spēju, - viņa attrauca. - Protams! Jau gadu esmu ar to nodarbojusies! Mums nav laika apstākļu atskaišu, taču tās atstāsim gadījuma ziņā. Šorīt ziņoja, ka rītdienas prognozes daudz neatšķiršoties no šodienas prognozēm.
- Dievs augstais, - Bonds nomurmināja, - mēs to varētu dabūt gatavu! Ja vien mēs varētu kaut kur paslēpties, lai
Drekss domā, ka esam aizbēguši… Kā būtu ar gāzu izplūdes bedri? Ja mums izdotos iedarbināt to ieriei, kas atver grīdu…
- Tā ir simt pēdu dziļa, - Gala sacīja, domīgi purinādama galvu, - turklāt ar pilnīgi taisnām sienām, no gludi pulēta metāla! Tas spīd kā stikls. Un šeit nav ne virves, nedz arī kā cita tamlīdzīga. Viņi vakar iztīrīja darba telpas un visu izvāca. Bez tam vēl tie sargi liedagā…
Bonds mirkli padomāja. Pēc tam viņa acis iemirdzējās.
- Man ir ideja, - viņš sacīja, - bet vispirms - kā ar radaru? Vai tas nevar panākt, ka raķete tik un tā nokrīt Londonā?
Gala pakratīja galvu.
- Radars darbojas tikai kādu simt jūdžu rādiusā, - viņa noteica. - Te raķete pat nespēj uztvert tā signālu. Ja tā būs nomērķēta uz Ziemeļjūru, tad šī radara signāla dēl nenovirzīsies no kursa. Ar manu plānu viss ir kārtībā. Bet kur mēs varētu paslēpties?
- Vienā no ventilācijas šahtām. - teica Bonds. - Iesim!
Viņš uzmanīgi aplūkoja kabinetu. Šķiltavas bija viņam kabatā. Tātad pēdējais līdzeklis vienmer būs pieejams. Vairāk nekas nav vajadzīgs. Bonds sekoja jaunajai meitenei spožajā šahtā. Viņa tuvojās instrumentu panelim, prātodama, kurš kloķis jāpagriež. lai atvērtu metāla vāku, kas nosedza izplūdes gāzu bedri.
Apskatījis aparatūru. Bonds nospieda kādu palielu slēdzi, pārvietodams to no atzīmes "ciet" uz atzīmi "vaļā".
Atskanēja klusa šņākoņa - hidrauliskās mašīnas aiz sienas sāka darboties. Un abi metāla vāka pusloki zem raķetes astes atvērās, ieslīdēdami savās gropēs. Gala piegāja pie bedres un pavērās lejup.
Tukšā tuneļa gludi pulētajās sienās atspīdēja jumta velves, vēlāk nozūdot skatienam - tur iztālēm dobji šalca jūra.
Bonds iegāja atpakaļ Dreksa kabinetā un norāva dušas kabīnes aizkaru. Pēc tam viņi abi ar mis Brandu saplēsa to strēmelēs un sasēja tās kopā. Pēdējā "posma galā Bonds atstāja noplēstu skrandu, lai rastos iespaids, ka virve pārtrūkusi, bēgļiem pa to rāpjoties lejup. Pēc tam viņš stingri piesēja otru virves galu pie vienas no raķetes trijām astes spurām, bet otru iemeta šahtā.
Lai gan šai ēsmai bija viltojuma piegarša, tomēr viņi tā varēja iegūt laiku.
Lielās, apaļās ventilatoru šahtu mutes bija novietotas apmēram desmit jardu attālumā cita no citas, aptuveni četru pēdu augstumā no grīdas. Bonds tās saskaitīja. To bija piecdesmit. Viņš uzmanīgi atvēra restotās durtiņas un ielūkojās vienā no tām. Četrdesmit pēdu attālumā varēja saskatīt vāru mēnesnīcas mirdzumu no ārpuses. Bonds noprata, ka tuneļi stiepjas gluži taisni augšup pa sienu, pēc tam veidojot leņķi - pagriežoties uz ārsienas pusi, kur arī bija restes.
Bonds pastiepās un pārvilka roku pār tuneļa virsmu. Tā bija no nelīdzena betona. Viņš apmierināti nogrudzināja, sajutis pirmo aso izcilni un pēc tam uztaustījis otru. No sienas laukā rēgojās arī metāla armatūras gali, palikuši vietās, kur bija kādi sastiprinājumi.
Tas būs sāpīgi, taču nav šaubu, ka viņi abi varētu uzrāpties pa vienu no šīm šahtām - kā alpīnisti, kuri raušas augšup pa klinšu krauju. Un pēc tam, tikuši augšā, varētu nogulties un noslēpties tā, lai nebūtu atrodami, ja sāktos rneklēša- na. Pamatīgi meklēt nebūs iespējams, jo ieradīsies visi tie ierēdņi no Londonas.
Bonds notupās, paņēma meiteni uz muguras un sāka kāpt augšā.
Pēc stundas - ar nobrāztām kājām un pleciem, vienos zilumos un skrambās, abi pārguruši gulēja, cieši apskāvušies un atspieduši galvas turpat līdzās restēm - tieši virs durvīm, klausīdamies, kā apsargi simt jardu attālumā nemierīgi solo, šļūkādami tumsā.
Pulkstenis bija pieci. Pēc tam seši un septiņi.
Aiz kupola lēnām lēca saule. Klintīs sāka brēkāt kaijas, un tad pēkšņi parādījās trīs cilvēku stāvi un iztālēm pagāja garām - laikam tā bija jaunā sargu maiņa, kas nāca nomainīt veco. Atnācēji soļoja, zodus izslējuši, kājas augstu cilādami.
Stāvi nāca tuvāk, un tad bēgļi no savas slēptuves ar nogurušajām acīm jau varēja saskatīt Dreksa asinīm pieplūdušās, gluži oranžās sejas vaibstus, gludo un bālo doktora Valtera seju, kas atgādināja lapsas kūmiņa purnu, un uzblī- dušo, no pārmērīgas gulēšanas piepam- pušo Krebsa ģīmi.
Šie trīs vīri soļoja tik noteiktā gaitā kā bendes, nerunādami ne vārda. Drekss izvilka atslēgu un klusi atslēdza durvis, kuras atradās dažas pēdas zem Bonda un Gaļas gulošajiem augumiem.