Tad uz desmit minūtēm iestājās klusums. Varēja dzirdēt tikai attālu balsu murdoņu, kas šad tad bija saklausāma pa ventilatora šahtu, jo visi trīs vīri kustējās lejup pa metāla grīdu, lai pārlūkotu izplūdes bedri. Bonds klusībā pasmaidīja, pamanījis Dreksa sejā niknumu un bažas. Nožēlojamais Krebss šķita visvairāk norūpējies par Dreksa pārmetumiem, bet Valtera acu skatiens bija rūgta aizvainojuma pilns. Pēc tam durvis zem viņiem abiem - Bonda un mis Brandas - atsprāga vaļā, un Krebss satraukti kaut ko uzsauca sargiem. Viens no puslokā stāvošajiem vīriem atdalījās no pārējiem un skrēja augšā.
- Die Englānder, - Krebsa balss bija gandrīz histēriska, - aizbēguši! Herr Ka- pitān domā, ka viņi varētu būt vienā no ventilatoru šahtām. Mums vajadzētu pārbaudīt! Kupols jāatver un jāizvēdina degvielas tvaiki! Un pēc tam Herr Doktor pieliks cauruli pie katras šahtas un ie- pumpēs tur karstus garaiņus. Ja abi ir tur, viņi sevi atklās. Izvēlieties četrus vīrus. Gumijas cimdi un ugunsdrošie tērpi jau ir sagatavoti. Samazināsim spiedienu apkures katlā. Un pasakiet citiem, lai klausās, vai neatskanēs kliedzieni. Vai sapratāt?
- Zu Befchl!* - Virs atgriezās pie savējiem, un Krebss, nobažījies un nosvīdis, apsviedās un nozuda aiz durvīm.
Kādu mirkli Bonds gulēja nekustēdamies.
Virs viņu galvām atskanēja dobja rīboņa - tur atvērās un atvāzās kupols.
Šļūtenes ar karsUem garaiņiem!
Viņš bija dzirdējis, ka tādējādi tiek galā ar dumpiniekiem uz kuģiem un streikotājiem uzņēmumos. Vai šie garaiņi celsies četrdesmit pēdu augstumā? Vai spiediens būs pietiekams? Cik boileru nodrošina apkuri? Un ar kuru no piecdesmit ventilatoru šahtām viņi sāks? Vai Bonds un meitene nav atstājuši kādu zīmi, kāpdami augšā?
Bonds noprata, ka Gala gaida paskaidrojumu. Un viņam kaut kas jādara, lai abus pasargātu.
No apsargu pusloka atdalījās pieci viri. Viņi devās lejup un nozuda.
Bonds piespieda muti Gaļai pie auss.
- Tas droši vien būs sāpīgi, - viņš sacīja. - Es vēl nezinu, cik sāpīgi. Tur neko nevar darīt. Būs jāpacieš. Nesaceļot nekādu troksni. - Bonds juta, ka Gala atbildes vietā tikko manāmi paspieda viņa rokas. - Sacel ceļus augšā! Nekautrējies! Šis nav īstais laiks būt meitenīgi kautrai.
- Aizveries! - Gala nikni pačukstēja. Viņš juta vienu Gaļas celi raujamies augšup, līdz tas atradās starp viņa ciskām. Pēc tam viņš mēģināja pacelt augstāk ari savējo - tiktāl, cik vien bija iespējams. Meitene nikni sarosījās.
- Neesi tik sasodīti dumja! - Bonds nočukstēja, pievilkdams Gaļas galvu pie savām krūtīm.
Viņš apsedza meiteni, cik vien iespējams. Ar abu potītēm un rokām neko nebija iespējams pasākt. Bonds uzvilka krekla apkakli augšā - pāri abu galvām. Viņi bija saspiedušies cieši kopā.
Tunelī bija karsti, šauri un smacīgi. Gaidot turpinājumu, Bondam piepeši iešāvās prātā, ka abi tur guļ kā mīlētāji siena stirpā - nogaidot, kamēr nelūgto staigātāju soļi paies garām, lai varētu atsākt mīlēties. Viņš drūmi pasmaidīja un ieklausījās.
Lejā, šahtā, valdija klusums. Viņi droši vien atrodas mašintelpā. Valters vēro šļūtenes, kuras tiek pieskrūvētas pie vārstuļiem. Varēja sakļausit attālus trokšņus. No kuras puses viņi sāks?
Kaut kur netālu atskanēja kluss, pailgs svilpiens - gluži kā vilciena svilpes signāls.
Bonds pavilka atpakaļ krekla apkakli un pa restoto atveri pavērās laukā uz sargiem. Viņš redzēja, ka tie. acis neatraudami, blenž uz kupolu, un kaut kur
pa kreisi.
Atkal atskanēja garais, spalgais svilpiens. Vēl un vēl.
Svelpoņa kļuva aizvien skaļāka. Bonds varēja saskatīt apsargu galvas, tiem raugoties restotajos caurumos, kuri pavērās sienā. Un tās grozījās, nākot aizvien tuvāk sienai, aiz kuras slēpās viņš un Gala. Tie droši vien aizrautīgi skatījās, ka biezie, baltie garaiņi šāvās ārā no režģo- tajiem caurumiem cementa mūrī, gaidīdami, vai kādā neatskanēs divu cilvēku kliedzieni.
Viņš juta, kā Gaļas sirds sitas turpat pie viņa paša sirds. Mis Branda vēl nezināja, kas tagad notiks. Un uzticējās viņam.
- Tas var sāpēt, - Bonds atkal pačukstēja. - Un dedzināt. Taču mēs netiksim nogalināti. Turies! Un neizdves ne skaņas.
- Ar mani viss ir kārtībā! - Gala dus- migi atbildēja. Taču Bonds juta, ka meitenes augums ciešāk piekļaujas viņam.
Čuššš! Svelpoņa nāca tuvāk.
Čuššš! Jau tikai divus tuneļus tālāk.
ČUŠŠŠ!! Jau līdzās. Bondam uzplūda mitru garaiņu smārds.
- Turies! - Bonds teica pats sev. Viņš piekļāva mis Brandu sev klāt un aizturēja elpu.
Tagad. Tikai ātri. Sasodīts, tas ir jāpārcieš!
Tad pēkšņi nāca negants spiediens un svelme, šņākoņa ausīs un negantu sāpju mirklis.
Sekoja kapa klusums. Bija te karsts, te auksts, potītes un rokas te svila, te sala, uzmācās dīvaina mitruma un sasma- kuma sajūta, pūloties ievilkt plaušās tiru gaisu.
Abu augumi neviļus atslāba, tiecoties atbrīvoties viens no otra. lai aizņemtu vēl kādas collas brīvās telpas un atvēsinātu ādu, kura jau uzmeta čulgas. Elpa abu krūtīs gārdza, atvērtajas mutēs no betona pilēja ūdens. Beidzot vini izliecās sānis, rīstīdamies un izspļaudami ūdeni. Tas tecēja lejup sīkām strūkliņām - pāri abu ķermeņiem, kas jau bija caurcaurēm izmirkuši, apdedzinātajām rokām un kājām, un pēc tam lejup pa vertikālajām šahtas sienām, pa kurām tie bija uzkāpuši.
Karsto garaiņu caurules svelpoņa attālinājās, tālāk kļūdama par čukstu, līdz beidzot pilnīgi apklusa, un tad viņu šaurajā betona cietumā vairs nebija dzirdams nekas, vienīgi abu sēcošā dvaša un Bonda pulksteņa tikšķi.
Viņi gulēja un gaidīja, ciezdami sāpes klusējot.