Pēc pusstundas, kura likās tik gara kā pusgads, Valters un Krebss kopā ar Dreksu izgāja pa durvīm, kuras atradās zem viņiem.
Taču sargi drošības dēļ palika, kur bijuši - un uzmanīja telpu ar kupolu, kurā atradās raķete. Rīt tai vajadzēja aizlidot.
XXIV nodala
NULLE
- Tātad mēs esam vienisprātis?
- Jā. ser Hugo! - tur runāja apgādes ministrs. Bonds pazina šo kustīgo, pašpārliecināto cilvēku. - Sagatavošanās darbi ir pabeigti. Mani darbinieki ir visu pārbaudījuši vel šorīt kopā ar gaisa spēku vīriem.
- Tad, ja jūs atļaujat… - Drekss pavicināja kādu oficiālu dokumentu un pagriezās pret kupolu.
- Turiet atļauju tā, ser Hugo. Tā, lieliski! Paceliet roku gaisā! - Zibspuldzes plaiksnīja, un kinokameras dūca, pēc tam Drekss pagriezās un paspēra dažus soļus uz kupola pusi. Bezmaz - Bonds iedomājās - lūkodamies cauri restēm viņam tieši acīs.
Nelielais reportieru un televīzijas operatoru pulciņš, kas bija drūzmējies ap viņu. tagad izklīda un nozuda - uz betonē- tā ceļa bija palikusi tikai nervozi tērgājo- šu amatpersonu grupa, kura gaidīja Dreksu atgriežamies.
Bonds pavērās pulkstenī. Bija vienpadsmit un četrdesmit piecas minūtes. "Pasteidzies taču. sasodīts!" viņš klusībā pukojās.
Un jau simto reizi atkārtoja skaitļus, ko Gala bija viņam stundām mācījusi, nosaukdama vēl un vēl - pat tajā laikā, kad nācās apspiest sāpju vaidus. - un tāpat jau simto reizi izstaipīja locekļus, lai rosinātu asinsriņķošanu
- Sagatavojies! - viņš iečukstēja Gaļai ausī. - Vai jūties normāli?
Bonds pamanīja, ka meitene pasmaida.
- Lieliski. - Gala nedomāja par savām čūlojošajām kājām un ātro. sāpīgo kāpienu pa ventilatora šahtu.
Noklaudzēja durvis, zem viņiem atskanēja atslēgas žvadzoņa. un kopā ar pieciem apsargiem parādījās Drekss, pavēl- nieciski soļodams uz amatpersonu grupiņas pusi, turēdams rokā papīra lapiņu ar aprēķiniem.
Bonds ielūkojās pulkstenī. Bija vienpadsmit un četrdesmit septiņas minūtes.
- Tagad! - viņš nočukstēja.
- Lai tev veicas! - viņa attrauca.
Sekoja čaboņa, skrapstoņā un šļūcošas skaņas. Bonda pleci uzmanīgi pagriezās, apskrambātās un čulgainās, asi- nlm noplūdušās kājas berzējās gar asajiem dzelzs armatūras galiem. Bonds, virzīdams savainoto ķermeni lejup pa četrdesmit pēdas garo šahtu, lūdza Dievu, lai jaunajai meitenei pietiktu spēka izturēt, kad pienāks viņas kārta sekot.
Nošļūcis vismaz desmit pēdas, Bonds iespēra pa restēm un izlēca uz metāla grīdas. Viņš metās uz kāpnēm, atstājot uz tām sarkanus pēdu nospiedumus un asins lāses - tās pilēja no savainotajiem pleciem.
Spuldzes nedega, taču dienasgaisma plūda no atvāztā jumta, un zilās debesis kopā ar žilbinošo saules mirgu radija iespaidu, ka ienācējs pārvietojas milzīga safīra iekšpusē.
Lielā adata pašā kupola centrā izskatījās kā izlieta no stikla. Vērdamies augšup, Bonds svīda un elsa, rausdamies pa nebeidzamajām dzelzs kāpnēm, viņam bija grūti saskatīt, kur īsti beidzas raķetes smailais deguns, kas sniedzās debesis. un kur sākas mākoņi.
Pēc apstulbinošā klusuma, kas ietina spožo lādiņu, Bonds sadzirdēja ātru, nā- vīgu tikšķināšanu - itin kā kaut kur raķetes iekšās steigšus tipinātu mazas kā- jeles. Šie tikšķi piepildīja lielo metāla telpu kā sirds puksti Edgara Po stāstā, un Bonds zināja, ka Drekss uz pults nospiedīs slēdzi, kas iedarbinās radiovadibu. Radioviļņi no divsimt jardu attāluma sasniegs raķeti, tikšķi pēkšņi apklusīs, ar klusu čīkstu pavirzīsies stūres mehānisms, turbīnas sāks kūpēt, pēc tam iegaudosies dzinējs, no tā parādisies lies mu mēles, raķete lēni celsies gaisā un ar milzīgu paātrinājumu majestātiski uz- šausies debesis.
Viņam pretī atradās zirneklīgā tiltiņa posms, atliekts pret sienu. Bonda roka vienā mirklī satvēra vadības sviru, un tiltiņš pamazām nolocījās gar iezīmi spožajā raķetes augumā - tur iezīmējās aparātu telpas durvis. Bonds, balstīdamies uz elkoņiem un ceļgaliem, jau bija pie tām - tajā pašā brīdī, kad gumijas blīves piekļāvās raķetes hromēti pulētajam sānam. Un tur atradās disks šiliņa lielumā - gluži tā, kā Gala bija stāstījusi. Piespiediens, klikšķis - un mazās durtiņas, atsperes iedarbinātas, atsprāga vaļā. Viņš iegāja iekšā. Nācās uzmanīties, lai nesadauzītu galvu. Visur rēgojās spoži rokturi un kompasi. Pagrieziens. Piespiediens. Tā,
Tikai mieru! Un šis te jāpagriež riņķi. Un te jānospiež un jāpagaida. Pagriezt. Nospiest. Tikai maigi! Un nosvērti. Vēl pēdējoreiz jānovērtē stāvoklis. Jāpaskatās pulksteni. Vēl četras minūtes. Bez bailēm! Atkāpties! Durvju klikšķis. Jālavās kā kaķim. Un nedrīkst skatīties lejup! Tilts jāpaceļ atpakaļ. Un jāatbalsta pret sienu. Un tagad pa kāpnēm lejā.
Tik - tik - tik - tik.
Kad Bonds traucās lejup, viņš pamanīja Gaļas saspringto, bālo seju. Viņa stāvēja pie atvērtajām Dreksa kabineta pirmajām durvīm. Ak Dievs, kā viņa ķermenis sāpēja! Vēl pēdējais lēciens un neveikls pagrieziens pa labi. Blaukšķis, kad Gala aizvēra otrās durvis. Vēl viens būkšķis - un viņi jau bija izgājuši cauri telpai un attapās dušā, kur ūdens šņāca, skalodams izmocītos, pārgurušos augumus.
Cauri visiem šiem trokšņiem un apdullinošajiem sirdspukstiem Bonds izdzirda piepešus elektrības sprakšķus. Un tad atskanēja BBC komentētāja balss - tā ierunājās no lielā radioaparāta Dreksa kabinetā - tikai dažu collu atstatumā no plānās vannasista- bas sienas. Tā atkal bija Gala, kura bija atcerējusies par Dreksa radioaparātu un atradusi laiku, lai to ieslēgtu, kamēr Bonds darbojās ar aparatūru.
"…kad atlikušas vairs tikai piecas minūtes," sacīja satraukta, uzbudināta balss, "seru Hugo nācās pierunāt, lai viņš mikrofonā pasaka dažus vārdus." Bonds pagrieza dušas krānu, ūdens šalkšana kļuva klusāka, un balss tagad skanēja skaidrāk. "Viņš izskatās ārkārtīgi apmierināts. Nupat kaut ko sacīja ministram pie auss. Abi smejas. Interesanti… Ak, jā, te jau ir kolēģis ar laika ziņu atskaiti no Gaisa spēkiem. Kāda tā ir? Protams, visādā ziņā nevainojama. Kāda lieliska izrāde! Pie mums laiks ir burvīgs. Hahā! Kādi pūļi sanākuši pie krasta sardzes mītnes, tie cilvēki noteikti iegūs tumšu iedegumu! Tur taču ir daudzi tūkstoši ļaužu! Kā jūs teicāt? Divdesmit tūkstoši? Jā, tā tiešām izskatās. Arī Vel- merbičas krasts ir gluži melns, cilvēki pulcējas arī tur. Visa Kenta laikam iznākusi no mājām! Baidos, ka mēs visi dabūsim kriku skaustā! Trakāk nekā Vimbldonā! Hahā! Ei, un kas notiek tur, piestātnē? Pie Jupitera, tur taču nupat iznirusi zemūdene! Tas tik ir skats, es s aku! Tā ir viena no mūsu lielākajām zemūdenēm, to es varu droši apgalvot! Tur ir arī sera Hugo darbinieki. Nostājušies piestātnē kā parādē. Cik lieliski izskatās tādi vīrišķīgi stāvi! Tagad viņi rindā kāpj uz klāja. Cik varena disciplīna! To visu laikam izdomājusi Admiralitāte. Un īpaši šim nolūkam izlaidusi zemūdeni cauri tunelim. Cik jauks skats! Es vēlētos, kaut jūs būtu šeit un varētu to redzēt! Tagad sers Hugo tuvojas mums. Pēc mirkļa viņš runās ar jums! Kāds iespaidīgs vīrs! Ikviens šeit, pie vadības pults, viņam uzgavilē! Manuprāt, mēs visi šodien saucam viņam urā! Viņš tuvojas. Varu saskatīt saules atspulgus uz raķetes smailes - tā atrodas tieši aiz viņa. Un rēgojas ārā no atvāztā kupola. Cerēsim, ka te būs kāds ar kinokameru! Te nu viņš ir!" Iestājās klusumbrīdis. "Sers Hugo Drekss!"