Bonds un Gala sadzirdēja klusu dunoņu. Skaļāku un skaļāku. Plāksnēm izlik-
mm
tā grīda zem abu kājām sāka drebēt. Sākās tāda kā viesuļvētras svelpoņa. Tā viņus satrieks pīšļos. Sienas čīkstēja un ļodzījās. Abi vairs nespēja nostāvēt uz kājām, tās nejaudāja noturēt viņu ļimstošos augumus. Jānotur meitene! Jāpaceļ uz augšu. Kaut tas beigtos! Kaut tas reiz mitētos! KAUT APKLUSTU ŠIS TROKSNIS!!!
Jēzus Kristus, viņš taču grasās paģībt! Ūdens vārās. Tas krāns jāaizgriež. Gatavs! Nē. Caurules pārplīsušas. Garaiņi, sasmakums, dzelzs un krāsas smārds.
Jādabū viņa ārā! Jādabū ārā no šejienes! Jādabū viņa ārā!!!
Un tad iestājās klusums. Tāds, kuru var sataustīt, sajust, bezmaz vai saspiest saujā. Viņi gulēja Dreksa kabinetā uz grīdas. Tikai vannasistabā vēl dega gaisma. Dūmi sāka izklīst. Tāpat smacējošā degošās dzelzs un krāsas dvaka. To izsūca gaisa kondicionēšanas ierīces. Metāla siena pār abiem bija ieliekusies, veidojot tādu kā milzīgu tulznu. Gaļas acis bija vaļā, viņa smaidīja. Bet… kā ar raķeti? Kas ar to noticis? Ar Londonu? Un ar Ziemeļjūru? Kā ar radio? Izskatās, ka viss kārtībā. Bonds papurināja galvu, un kurlums pamazām zuda. Viņš atcerējās ziepes. Un izurķēja tās no ausim.
..pārvarēta skaņas barjera. Lidojums -kaidri redzams pašā radara ekrāna vidū. Raķetes izšaušana izdevusies lieliski. Baidos. ka dzirdēt neko nav iespējams lielā trokšņa dēļ. Šausmīgi! Vispirms jau - no klints, kur ierīkota izplūdes bedre, izšāvās vesela liesmu jūra. Pēc tam varējāt saskatīt raķetes smaili, kura pamazām virzījās ārā no kupola. Un tad tā jau bija gaisā - ka garš sudraba zīmulis. Stāvēdama taisni uz milzīgā liesmu staba un lēnām kāpdama augšup, kamēr uguns šaltis pajuka simtiem jardu attālumā, sa- šķīstot pret betonu. Kaukoņa bija tāda, ka mums bezmaz sabojājās mikrofoni! No klints nošķēlušies lieli gabali, betons tagad izskatās kā zirnekļtīkls. Vibrācija bija briesmīga. Bet raķete cēlās augšup ātrāk un ātrāk, veikdama simt jūdzes stundā. Pēc tam tūkstoti. Un," komentētājs aprāvās, "ko jūs sakāt? Vai tiešām? Tagad tā veic jau vairāk par desmittūkstoš jūdzēm stundā! Un atrodas trīssimt jūdžu augstumā. Es to vairs nespēju sadzirdēt, protams. Mēs varam tikai saredzēt liesmas - dažas sekundes tās vērot - kā zvaigznes kritienu. Sers Hugo var būt lepns. Viņš tagad jau ir kanālā. Zemūdene šaujas prom kā raķete, hahā, jau būs kādi trīsdesmit mezgli. Atstādama aiz sevis dziļu vagu. Tā jau ir garam Soutgudvinai. Un dodas uz ziemeļiem. Tā drīz vien sastapsies ar patruļkuģiem. No turienes var pārskatīt starta laukumu. Ir gan pārsteidzošas norises! Tāds negaidīts ceļojums! Nevienam par to iepriekš nebija ne jausmas. Šķiet, ka arī Admiralitātes pārstāvji ir izbrīnījušies. Tā pa telefonu sacīja flotes komandieris. Tas ari ir viss, ko varu pastāstīt šajā reportāžā no notikuma vietas, un dodu vārdu PIteram Trimblam uz kuģa "Merganzer" klāja - tas atrodas kaut kur pie austrumu krasta."
Vienīgi plaušas, kuras joprojām elpoja, cilājot sānus, norādīja, ka abi augumi uz slapjās grīdas pieder vēl dzīviem cilvēkiem. Viņu ausu bungādiņas bija cietušas, tāpēc no kabineta aiz izlocītā metāla sienas abi spēja sadzirdēt tikai neskaidrus elektrības sprakšķus. Tagad vajadzēja noskaidroties, vai viņu darbs padarīts veiksmīgi.
"Te runā Pīters Trimbls. Šis ir brīnumskaists rīts, hm, es gribēju teikt - pareizāk sakot, pēcpusdiena. Mēs atrodamies uz ziemeļiem no Gudvinas smilšainajiem krastiem. Te valda tāds miers kā stāvošā ūdeni - dzirnavu dīķi. Vēja nav. Spoži spīd saulīte. Un ir saņemts ziņojums, ka arī mērķa vietā ūdeņi esot mierīgi, nekādu kuģu tuvumā nemanot. Vai tā ir. komandieri Edvards? Jā, kapteinis apliecina, ka laiks ir skaidrs un kuģi aizvākti. Uz radaru ekrāniem nekas vēl nav redzams. Man nav Jauts atklāt jums tās vietas precīzas koordinātes, kur mēs gatavojamies savākt raķetes atliekas. Drošības apsvērumu dēļ. Mums būs iespējams skatīt raķeti tikai īsu mirkli, kādu sekundes daļu. Vai tā ir, kaptein? Taču - uz ekrāna jau kaut kas parādījies. No kapteiņtiltiņa mēs, protams, to nevaram saskatīt. Tas ir kādu septiņdesmit jūdžu attālumā uz ziemeļiem no šejienes. Mēs varam redzēt, kā raķete ceļas augšā. Ar briesmīgu troksni. Gluži ka pērkona dārdiens. No astes izšaujas garas liesmu mēles. Šo gaismu var pamanīt pat desmit jūdžu attālumā. Tā ir, kaptein? Ak, jā, es visu redzu! Jā gan, tas ir ļoti interesanti! Šurp ātri traucas liela zemūdene. Tā ir tikai jūdzes attālumā. Jādomā. ka tā pati, uz kuras klāja atrodas sers Hugo ar saviem vīriem. Nevienam no mums, kas atrodamies šeit, par tādu izbraucienu iepriekš nekas netika sacīts.
Kapteinis Edvardss saka - zemūdene neatbildot uz mūsu izsaukumu. Un tai nav nekāda karoga. Cik noslēpumaini! Es varu to gluži skaidri saskatīt. Ar jūras tālskati - pilnīgi skaidri. Mēs mainām kursu, lai to pārtvertu. Kapteinis teica - tā neesot neviena no mūsējām. Viņaprāt, zemūdene esot ārzemju. Ahā! Tā uzvilkusi karogu. Kas tad tas? Augstā debess! Kapteinis saka - tā esot krievu zemūdene! Goda vārds! Un tagad novāca karogu - grasās ienirt! Bum! Vai dzirdējāt šāvienu? Mēs raidījām lādiņu uz tās pusi. Taču tā jau nozudusi! Ko tas nozīmē? Operators ziņoja, ka zem ūdens tā traucas aizvien ātrāk. Divdesmit pieci mezgli… Traki! Taču zem ūdens neko daudz nevar saskatīt. Un patlaban tā atrodas tieši mērķa vietā. Pulkstenis ir divpadsmit minūtes pāri divpadsmitiem. Raķete noteikti ir pagriezusies un jau nāk lejā! No tūkstoš jūdžu augstuma! Tā jebkurā brīdī var nokrist šeit! Cerēsim, ka nenotiks traģēdija! Krievi atrodas bīstamajā zonā! Radara operators pacēla roku! Tas nozīmē, ka raķete ir klāt! Tā krīt! Ta KRĪ - I - IT! Uh! Nedzird nevienu čukstu. Ak DIEVS! Ko tas nozīmē? Paskat vien! Palūk tik! Cik šausmīgs sprādziens… Gaisā ceļas melns dūmu mākonis. Uz mums veļas īsls paisuma vilnis. Vesela ūdens siena - kā mūris! Un parādījusies ari zemūdene! Ak Dievs! Tā izmesta no ūdens ar vēderu uz augšu! Tā nāk! Tā LIDO!"