M. apklusa un pielika sērkociņu pīpei.
- Ja sabiedrība noticēs šim stāstam, - viņš domīgi turpināja. - mēs varbūt tiksim cauri sveikā. Mums būtu vajadzīgs viens no viņu ātrgaitas karakuģiem, turklāt tagad ir iespēja iegūt kādas ziņas par viņu atombumbām. Krievi zina, ka mums ir skaidrs - šajā spēlē viņi ir zaudējuši. Malenkovs nebūt nesēž seglos tik droši - Kremlim var draudēt pat visai lielas jukas. Ja runājam par vāciešiem… Mēs visi lieliski zinām, ka nacistu vēl palicis gana daudz, un šis notikums liks ministru kabinetam nopietni padomāt par vāciešu atbruņošanu. Kā šķiet, tad ir vēl viens neliels, bet būtisks apstāklis, - M. tikko manāmi pasmaidīja. - Tas padarīs Vellensa un arī manu uzdevumu nākotnē mazliet vieglāku. Šie politiķi nespēj saskatīt, ka atomlaikmets radījis lieliskāko sabotieri pasaules vēsturē - mazu vīreli ar smagu portfeli.
- Vai prese sagremos šo stāstu tādu, kāds tas tiek pasniegts? - Bonds šaubīgi noprasīja.
M. paraustīja plecus.
- Premjerministrs šorīt tikās ar redaktoriem. - viņš sacīja, piešaudams vēl vienu degošu sērkociņu pie savas pīpes. - Un es ceru, ka viņš būs visu nokārtojis tā, kā pienākas. Taču, ja runas turpinās izplatīties, viņam varbūt nāksies tikties ar redaktoriem vēlreiz. Un atklāt kādu dalu patiesības. Tad viņi noteikti spēlēs pēc noteikumiem. Viņi vienmēr tā dara, ja no šādas rīcības daudz kas atkarīgs. Galvenais - iegūt laiku un novilcināt skandālu. Patlaban visi lepojas ar raķeti un necenšas izdibināt, kas ar to nogājis greizi.
Šajā brīdī uz M. galda klusi iedūcās iekšējās saziņas aparāts. Iedegās un sāka mirkšķināt rubīnsarkana gaismiņa. M. pacēla klausuli un noliecās pār galdu - tuvāk aparātam.
- Jā? - viņš vaicāja. Sekoja klusumbrī- dis. - Es paņemšu otru klausuli. - Pēc tam M. nocēla balto klausuli. Pavisam tur bija četri telefoni.
- Jā, - M. sacīja. - Es runāju. - Pēc tam viņš uz mirkli apklusa. - Jā, ser. Ir an galā. - M. nospieda aparāta taustiņu. Viņš turēja telefona klausuli tuvu pie auss. Lidz Bondarti nenokļuva neviena skaņa. Sekoja ilgāks klusumbrīdis, kura laikā M. tikai šad tad izpūta dūmu mā- kuli, pakšķinādams pīpi, ko turēja labajā rokā. Pēc tam viņš izņēma pīpi no mutes. - Es jums pilnīgi piekrītu, ser. Tas ir skaidrs, ka šeit ir tā parasts. - M. sarauca pieri. - Ja atļaujat man izteikties, ser. manuprāt, tas nebūtu necik gudri. - Atkal klusums, tad M. seja atplauka. - Pateicos jums, ser. Protams, ka Vellensam tādu grūtību nav. Tas nekādā ziņā nebūtu pelnīti. - Atkal klusums. - Es saprotu. Tas tiks izdarīts. - Kārtējā pauze. - Tās būtu visai laipni, ser.
M. nolika balto klausuli atpakaļ un ar klikšķi nospieda slēdzi sākuma pozīcijā.
Kādu brītiņu M. turpināja blenzt telefonā, it kā šaubītos par to, kas nupat ticis apspriests. Tad viņš atbīdīja krēslu no galda, domīgi vērdamies ārā pa logu.
Kabinetā bija iestājies klusums. Bonds dīdījās savā sēdeklī, lai atgainītu sāpes, kuras ik pa laikam viņam uzmācās.
Uz palodzes, spārnus švīkstinādams, nosēdās atpūsties tas pats balodis, kas bija tur tupējis pirmdien, vai varbūt tas tomēr bija cits putns. Tas pastaigājās šurpu turpu klanīdamies un dūdodams, bet pēc tam noplanēja lejup parka kokos. Attālu bija dzirdama slāpēta, miegaina mašīnu murdoņa.
"Cik tuvu mēs bijām pienākuši," Bonds prātoja, "pilnīgam klusumam. Un gluži ticami, ka te vairs nebūtu nekā, vienīgi trauksmes sirēna gaudotu pret draudīgām, melni oranžām debesīm. Gruzduma smārds, cilvēku kliedzieni, tiem joprojām smokot sabrukušajās ēkās. Klusi pukstošā Londonas sirds apstājusies uz veselu laikmetu. Un vesela iedzīvotāju paaudze mirusi uz ielas starp civilizācijas drupām, kuru varbūt nebūtu iespējams atjaunot vairāku gadsimtu laikā."
Un tas viss varēja notikt tāda vīra iegribu dēl, kurš nicināja citus un blēdījās kāršu spēlē, uzurdīdams sava maniakālā "ego" elles liesmas. Un viņu atmaskoja tikai viens aprobežots Bleida kluba apmeklētājs, un M. piekrita palīdzēt senam draugam. Un Bondam nācās atcerēties pa pusei aizmirstās kāršu viltības, Vellensam - piesardzību, Gaļai - apgūt ciparu gudrības, un tad vēl izveidojās vesela sīku apstākļu ķēde - sagadīšanās pēc sagadīšanās.
Kurš to visu būtu varējis paredzēt?
Atskanēja griezīgs čiksts, jo M. apgriezās ar visu krēslu. Bonds atkal uzmanīgi ieskatījās pelēkajās acis otrpus galdam.
- Tas bija premjerministrs, - M. nīgri novilka. - Viņš teica, ka vēloties, lai jūs abi ar mis Brandu izbraucat no valsts. - M. raudzījās lejup, pētīdams savas pīpes galviņu. - Jums abiem jāaizbraucot līdz rītdienas pēcpusdienai. Šajā lietā iejaukti pārāk daudzi cilvēki, kuri jūs abus pazīst un atceras jūsu sejas. Viņi viegli var izrēķināt, cik ir divreiz divi, redzot to stāvokli, kādā patlaban esat. Brauciet, kurp vien vēlaties. Izdevumi nav ierobežoti. Varat saņemt naudu jebkurā valūtā, kādā vien vēlaties. Pateikšu mantzinim, lai jums to izmaksā. Jums vajadzētu palikt projām mēnesi. Tikai turieties tālāk no saspringtas satiksmes un aprites. Jums būtu jāaizbrauc jau šopēcpusdien, taču tai meitenei nolikta tikšanās rit no rīta pulksten vienpadsmitos. Pilī. Viņai jāsaņem apbalvojums - Jura krusts. Lai gan tas. protams, netiks publiski izziņots līdz Jaunajam gadam. Arī man gribētos kādu dienu ar viņu tikties. Droši vien tā ir laba meitene. Patiesību sakot, - M. turpināja, un viņa sejas izteiksme, lūkojoties augšup griestos, bija pilnīgi neizdibināma, - premjerministrs kaut ko paredzējis arī jums. Aizmirsis, ka mums šeit tā nav pieņemts - mēs neīstenojam savus drošības pasākumus tāpēc, lai saņemtu atzinības zīmes. Tāpēc premjerministrs lūdza mani jums pateikties viņa vietā. Viņš pateica dažus jaukus uzslavas vārdus arī par mūsu dienestu. Tas bija visai laipni.