M. pasmaidīja - tas bija viens no retajiem smaidiem, kuri dažkārt apgaismoja viņa seju, padarīdami tās izteiksmi gaišāku un siltāku. Bonds pasmaidīja pretī. Viņi abi saprata, kas ir palicis nepateikts.
Bonds zināja, ka pienācis laiks iet. Viņš piecēlās.
- Es jums ļoti pateicos, ser, - viņš sacīja. - Un es priecājos par to meiteni.
- Tad labi, - M. noteica, itin kā likdams noprast, ka tikšanās beigusies. - Starp ci- frsmp
tu, arī tas ir daudz. Nākamreiz tiksimies pēc mēneša, - viņš nevērīgi piemetināja. - Es ielūkošos jūsu birojā. Jūs tur kaut ko atradīsiet - no manis… Mazu piemiņu.
Džeimss Bonds ar liftu nobrauca lejā un aizkliboja pa sava biroja tik ļoti pazīstamo gaiteni. Iegājis pa durvīm, viņš pamanīja savu sekretāri, kura kārtoja kaut kādus dokumentus uz rakstāmgalda, kas atradās tieši līdzās viņa galdam.
- Tātad nulle nulle astoņi atgriežas? - noprasīja Bonds.
- Jā, - viņa atbildēja, laimīgi pasmaidīdama. - Šovakar izlido.
- Jauki, man prieks, ka jums būs sabiedrība, - Bonds sacīja. - Es atkal dodos projām.
- Ak tā, - sekretāre noteica. Viņa ātri ieskatījās Bonda sejā, bet pēc tam novērsās. - Jūs izskatāties tā, it kā jums būtu steidzīgi nepieciešama atpūta.
- Es tiešām dodos atpūtā, - Bonds noburkšķēja. - Trimdā - uz mēnesi. - Tad viņš iedomājās par Galu. - Tās būs visīstākās brīvdienas. Vai man ir atstāta kāda ziņa?
- Jūsu jaunais auto stāv apakšā. Es to izpētīju. Tas cilvēks teica, ka jūs esot šorīt to pasūtījis. Izskatās lielisks. Jā, un tad vēl ir sainītis no M. biroja. Vai drīkstu to atvērt?
- Jā, dariet to, - Bonds piekrita.
Viņš apsēdās pie sava galda un paskatījās pulkstenī. Bija pieci. Viņš jutās noguris. Bonds zināja, ka jutīsies noguris vēl vairākas dienas. Galu galā - viņš vienmēr tā jūtas pēc sarežģītu un bīstamu uzdevumu izpildes. Pēc nervu sasprindzinājuma, nemitīgas koncentrēšanās un bailēm.
Sekretāre ienāca pa dūnām ar divām kartona kārbām, kas šķita lielas un smagas. Viņa nolika abas uz galda un atvēra vienu no tām. Kad Bonds ieraudzīja taukaino vaska papīru, viņš tūlīt saprata, ko atradīs.
Kastē bija arī kartīte. Bonds to paņēma un izlasīja. Tā bija rakstīta ar M. pildspalvas zaļo tinti un vēstīja: "Tas Jums var noderēt." Paraksta nebija.
Bonds attina eļļaino papīru un pašūpoja rokās jauno beretu. Piemiņlietiņa. Nē. Atgādinājums. Bonds paraustīja plecus un ieslidināja ieroci zem mēteļa tukšajā pleca makstī. Viņš neveikli uzslējās kājās.
- Otrajā kastē jābūt garstobra kol- tam, - Bonds sacīja sekretārei. - Paglabājiet, kamēr atgriezīšos. Pēc tam paņemšu to līdzi uz šautuvi un piešaušu.
Bonds gāja uz durvju pusi.
- Palieciet sveika, Lila, - viņš ierunājās, - sveicieni nulle nulle astoņi. Sakiet viņam, lai uzmanās no jums. Es būšu Francijā. Adrese būs F iecirknī. Taču, es saku, tikai steidzīgas nepieciešamības gadījumam!
Sekretāre viņam uzsmaidīja.
- Cik steidzīgai tai nepieciešamībai jābūt? - viņa apjautājās.
Bonds īsi pasmējās.
- Vai jūs par steidzīgu nepieciešamību uzskatāt ikkatru bridža partiju?
Bonds izkliboja ārā un aizvēra durvis aiz sevis.
1953. gada modeļa "Marks VI" bija vaļējs un piemērots tūrisma braucienam. Tas bija pelēks vecā parauga limuzīns - gauži līdzīgs tam, kurš bija ņēmis galu Meidstonas darbnīcā, - ar tumši zilu ādas polsterējumu. Tas grezni nošņācās, kad izmēģinājuma braucienā cil- ;ēks atlaidās šajā sēdekli lidzās šoferim, sas braucamo iemēģināja.
Pusstundu vēlāk braucējs palīdzēja šim cilvēkam izkāpt uz Putnubūru gatves un Karalienes Annas alejas stūra.
- Šis auto var sasniegt ari lielāku ātrumu. ja vēlaties, ser, - viņš noteica. - Ja mēs ar to padarbotos vēl kādu laiku, tad varētu panākt, lai ši mašīna iet ar simt jūdžu ātrumu stundā un vēl ātrāk.
- Vēlāk, - Bonds sacīja. - Tā ir pārdota. Tikai ar vienu noteikumu. Jums tā jāaizgādā uz prāmju piestātni Kalē jau rītvakar.
Braucējs pasmīnēja.
- Rodžer, - viņš sacīja, - es to mašīnu aizdzīšu turp pats personiski. Tiksimies ostā, ser.
- Vareni, - Bonds attrauca. - Brauciet uzmanīgi pa Duvras šoseju. Tā šajos laikos neesot droša.
- Nebīstieties, ser, - šoferis sacīja, prātodams, ka šis zellis liekas pārlieku piesardzīgs mīkstčaulis, lai gan šķiet pietiekami informēts par mašīnām un motoriem. - Tāds brauciens būs tikpat kā apēst kūku!
- Nejau katru dienu, - Bonds smaidīdams novilka. - Tiksimies Kalē.
Negaidot atbildi, Bonds kliboja projām, atbalstīdamies uz spieķa - grīļīgā gaitā, cauri vakara saules staru režģiem, putekļiem dejojot gaismas kūļos, kuri sūcās caur parka koku zariem.
Bonds apsēdās uz viena no soliem, kas atradās pretī ezera saliņai, izvilka etviju un aizdedzināja cigareti. Tad ielūko- jās pulkstenī. Tas rādīja bez piecām minūtēm seši. Bonds atgādināja sev, ka norunājis tikšanos ar meiteni, kurai noteikti piemit precizitāte. Viņš vakariņām bija pasūtījis stūra galdiņu. Un ko tālāk? Bet vispirms abi varēs nodoties ilgai un līksmai plānošanai. Kas viņai patiktu? Kur viņai gribētos doties? Kur viņa bijusi agrāk? Vācijā, protams. Francijā? Taču ne jau tūlīt būtu jādodas uz Parīzi? Tur viņi varētu iegriezties atpakaļceļā. Viņiem vispirms jātiek pēc iespējas tālāk no Pa- dekalē. Starp Montreiju un Etaplu bija kāda jauka ferma ar lielisku virtuvi. Tālāk varētu traukties lejā uz Luāru. Tur, pie upes, ir daudz patikamu, mazu pilsētiņu, un katrā no tām varētu pavadīt dažas dienas. Ne jau tajās, kurās ir pilis. Piemēram, tādās kā Božansī. Tad viņi lēnām virzītos uz dienvidiem, allaž turoties uz rietumu ceļiem un vairoties no piec- zvaigžņu viesnīcām. Viņi nesteidzīgi izpētītu visu un izdarītu dažādus atklājumus. Bonds piecēlās. Pētītu… ko tad? Viens otru? Vai tiešām viņš bija sācis nopietni domāt par šo jauno sievieti?