- Pēc katra pabeigta robera mēs vienmēr no jauna izlozējam partnerus, - M. atbildēja. - Un viesu vakaros pirmdienās un ceturtdienās kluba biedri spēlē pārī ar saviem ciemiņiem. Drekss gandrīz vienmēr ielūdz kādu Meijeru, savu metālu brokeru. Jauks puisis. Ebrejs. Teicams spēlētājs!
- Lai iegūtu kādu skaidrību, man tas viss jāredz, - Bonds noteica.
- Tieši to jau es gribēju sacīt, - M. pamāja. - Kā būtu, ja mēs turp dotos šovakar? Tā vai citādi, jūs vismaz nobaudītu jauku maltīti. Sastapsimies pie kluba ap sešiem. Es jūs drusku apspēlēšu piketā, un tad mēs mazliet pavērosim bridža spēli. Pēc vakariņām izspēlēsim vienu vai divus roberus ar Dreksu un viņa draugu. Pirmdienās viņi arvien iegriežas klubā. Norunāts? Ceru, ka nebūšu jūs atrāvis no kāda steidzama darba?
- Nē, ser, - Bonds pasmīnēja. - Man tas sagādās patiesu prieku. Labprāt apvienošu patīkamo ar lietderīgo. Ja Drekss krāpsies, ļaušu viņam noprast, ka esmu to pamanījis, un. domāju, ar to pietiks, lai viņš savu niķi atmestu. Man negribētos, ka viņš iekuļas nepatikšanās. Vai tas ir viss, ser?
- Jā, Džeims, - M. pamāja. - Un paldies par palīdzību. Pēc visa spriežot, Drekss rīkojas sasodīti muļķīgi. Izlepis cilvēks, kuram patīk ekstravagantas izdarības. Taču ne jau par viņu es raizējos. Gluži vienkārši nevēlos, ka jelkas noietu greizi ar to raķeti. Un Drekss, lai cik liels vējagrābslis būtu, tomēr ir cieši saistīts ar "Pūces asti". Labi, tiekamies sešos. Un lieki neprātojiet, ko vilkt mugurā. Daži mēdz pārģērbties vakariņām, un daži - ne. Šovakar to nedarīsim. Tad jau labāk ejiet un apstrādājiet savus pirkstgalus ar smilšpapīru vai ko citu, kas nu tādās reizēs jums, kāršu blēžiem, nepieciešams.
Bonds smaidot uzlūkoja M. un piecēlās. Kā rādās, bija gaidāms interesants vakars. Soļodams uz durvīm un tās atdarīdams, viņš attapa, ka pirmoreiz pēc sarunas ar M. nenākas saspringti domāt par veicamo uzdevumu.
M. sekretāre joprojām sēdēja pie sava galda. Līdzās rakstāmmašīnai nu bija uzradusies paplāte ar sviestmaizēm un piena glāze. Meitene cieši uzlūkoja Bon- du, taču viņa sejas izteiksme nepauda neko.
- Kā šķiet, kopīgā pusdienošana šoreiz pačibējusi, - Bonds iebildās.
- Jā, štāba priekšnieks aizgāja gandrīz pirms stundas, - mis Mūnpenija nosodoši atbildēja. - Tagad ir pustris. Viņam kuru katru mirkli jābūt atpakaļ.
- Mēģināšu pagūt uz kantīni, kamēr tā vēl atvērta, - Bonds noteica. - Pasakiet, ka izmaksāšu pusdienas citureiz. - Uzsmaidījis sekretārei, viņš izgāja gaitenī un devās uz liftu.
Virsnieku kantinē vairs bija tikai daži cilvēki. Bonds iekārtojās savrup un ieturējās ar ceptu jūras mēli, krietnu porciju salātu sinepju mērcē, kādu nieku siera ar grauzdiņiem un puskarafi baltā bordo.
Izdzēris divas tases kafijas, viņš ap trijiem atgriezās savā darbistabā. Joprojām domādams par M. stāstīto, Bonds ātri pabeidza lasīt NATO piesūtīto informāciju, pateicis, kurp šovakar dosies, atvadījās no sekretāres un ap puspieciem jau bija personāla garāžā ēkas otrā pusē, lai sēstos savā auto.
- Kompresors mazliet rīstās, ser, - ieminējās garāžas mehāniķis, kas aprūpēja Bonda bentliju tik cītīgi, it kā tas piederētu viņam pašam. - Rīt es labprāt tajā parakātos, ja vien jūs pusdienlaikā varētu iztikt bez braucamā.
- Paldies, - Bonds atbildēja, - tas derēs.
Viņš nesteidzīgi izstūrēja auto parkā un nogriezās uz Beikerstrītas, kuru tūlīt pat piepildīja divcollīgā izpūtēja rešņā bubināšana. Pēc piecpadsmit minūtēm Bonds jau bija mājās. Atstājis auto nelielajā skvēriņā zem platānām un iesoļojis pārbūvētās reģenta laika ēkas pirmajā stāvā, viņš devās uz grāmatām piekrauto viesistabu un, īsu bridi pameklējis, izvilka no plaukta kāršu spēļu rokasgrāmatu, ko nometa uz greznā ampīra stila galda blakus plašajam logam.
Tad Bonds aizgāja uz savu mazītiņo guļamistabu ar baltzeltainajām tapetēm un tumšsarkanajiem aizkariem un izģērbās, pavirši nomezdams drēbes uz divgu- ļamās gultas tumšzilā pārklāja. Pēc tam viņš devās uz vannasistabu un ātri nomazgājās dušā. Noslaucījies viņš ielūkojās spogulī un nosprieda, ka nav nekādas jēgas tērēt ātri aizritošās dzīves stundas aizspriedumiem, kas pagēr skū- šanos divreiz dienā.
Pelēkzilajās acīs, kas vērās pretim no spoguļstikla, jautās parastais aizrautības pilnais mirdzums, kurš tajās parādījās arvien, kad Bonda prātu nodarbināja kāda saistoša problēma. Kalsnā, skarbā seja pauda nepārprotamu vēlmi stāties pretim ik izaicinājumam un uzvarēt. Kustība, ar kādu Bonda pirksti pārslīdēja zodam, bija strikta un mērķtiecīga, un tieši tikpat strauji un nepacietīgi viņš tvēra pēc sukas, lai atglaustu tumšo matu šķipsnu, kas bija noslīdējusi kādu collu virs labās uzacs. Bonds ievēroja, ka parasti tik bālā rēta, kas stiepās pār labo vaigu, pateicoties iedegumam, nu vairs nav tik skaidri saskatāma, un tad gluži nevilšus uzmeta īsu skatienu savam kailajam augumam, secinādams, ka gandrīz vai nepieklājīgi gaišā peldbikšu atstātā josla uz ādas ari vairs nav tik izteikta. Kaut ko atcerējies, Bonds pasmaidīja un atgriezās guļamistabā.
Vēl pēc desmit minūtēm, tērpies spodri baltā zīda kreklā, tumšzilās flotes virsnieka biksēs, tumšzilās zeķēs un rūpīgi nospodrinātās melnās mokasinkurpēs, Bonds jau sēdēja pie rakstāmgalda ar kāršu kavu rokā, un viņam priekšā gulēja atšķirta nenovērtējamā kāršu viltību rokasgrāmata.
Ātri pārlūkodams grāmatas nodalu par metodēm, viņš apmēram pusstundu vingrināja pirkstus, izmēģinot īpašos kāršu satvērienus, kāršu slēpšanu plaukstā un kavas jaukšanas viltības. Nododoties šiem vienkāršajiem vingrinājumiem, Bonda rokas kustējās automātiski, bet acis tikmēr slīdēja pa grāmatas lappusēm, un viņš apmierināti secināja, ka pirksti darbojas lokani un droši un, pat veicot kādu īpaši sarežģītu kāršu slēpšanas kustību tikai ar vienu roku, neatskan ne mazākais troksnītis.