Kad pulkstenis rādīja pusseši, Bonds ar skalu švīkstu nometa kārtis uz galda un aizvēra rokasgrāmatu.
Iegājis guļamistabā, viņš piepildīja ar cigaretēm lielo, melno etviju, ieslidināja to bikšu aizmugures kabatā, apsēja melnu zīda kaklasaiti, uzvilka žaketi un pārliecinājās, ka čeku grāmatiņa atrodas kabatas portfeli.
Uz mirkli apstājies, Bonds kaut ko apdomāja. Tad izraudzījās divus baltus zīda mutautus, rūpigi tos saburzīja un ielika abās žaketes sānkabatās.
Aizkūpinājis cigareti, viņš atgriezās viesistabā, atkal apsēdās pie rakstāmgalda un minūtes desmit, atslābinājās, vērdamies ārā pa logu uz tukšo skvēru un domādams par gaidāmo vakaru Bleida klubā, kas, iespējams, bija pats ievērojamākais slēgtais kāršu klubs pasaulē.
Precīzs Bleida kluba dibināšanas datums nebija zināms. Astoņpadsmitā gadsimta otrajā pusē saradās daudz kafejnīcu un spēļu zāļu, taču publikas gaume un iestādījumu veiksme bija mainīga, un tieši tikpat bieži mainījās to darbības stils un īpašnieki. Vaits savu klubu atklāja 1755. gadā, Elmeks - 1764., Brūks - 1774., un tieši togad parādījās arī "Savoir Vivre", Bleida kluba priekštecis, kas savas durvis vēra Pārkstritā, klusā stūrītī aiz Sent- džeimsa pils.
"Savoir Vi'vre" bija pārāk smalks, lai izdzīvotu, un gada laikā tas bija pagalam, īsi pēc tam, 1776. gadā, Horass Volpols rakstīja: "Netālu no Sentdžeimsa ielas atvērts jauns klubs, kas patīkami atšķiras no visiem tā priekšgājējiem." Pāris gadu vēlāk, 1778. gadā, vēsturnieka Gibsona vēstulē pirmoreiz minēts Bleida klubs, un rakstītājs piemin iestādījuma īpašnieku vācieti Longčempu, kas tolaik ir arī rīkotājs Žokeju klubā Ņūmārkitā.
Pēc visa spriežot, sākotnēji Bleida klubam veicas, un jau 1782. gadā Virtem- bergas hercoga sajūsmas pilnajā vēstule jaunākajam brālim lasāmas šādas rindas: "Tas patiešām ir klubu klubs! Te vienā telpā ir četri vai pieci spēļu galdi ar vistu un piketu, turklāt vēl pamatīgs galds kauliņu spēlei. Pavēroju, kā notiek spēle pie diviem tādiem. Ar divām kasēm, kurās katrā bija pa 4000 ginejām, tik tikko pietika vakara apgrozījumam."
Iespējams, tieši pieminētā kauliņu spēle ir kluba panākumu atslēga. Atļauju šai riskantajai, taču populārajai izklaidei varēja dot tikai kluba komiteja, kuras noteikumos gan bija skaidri rakstīts, ka šajā saietu namā drikst spēlēt tikai šahu, vistu, piketu, kribidžu, kvadriļu, lomberu un tredvilu.
Lai nu kā, klubs turpina zelt un plaukt un līdz pat šai dienai pulcē īpaši izsmalcinātus azartspēļu cienītājus. Tas vairs nav tik aristokrātisks kā savulaik, jo īpašumu pārdale darījusi savu, tomēr Londonā tas vēl aizvien ir pats ekskluzīvākais. Biedru skaits tajā ir ierobežots līdz diviem simtiem, un katram kandidātam jāatbilst diviem priekšnoteikumiem: tā uzvedībai arvien jābūt džentlmeniskai un rocibai - tādai, lai bez grūtībām varētu pierādīt 100 000 mārciņu esamību skaidrā naudā vai teicamos vērtspapiros.
Tā kā Bleida kluba jaukumi, nemaz nerunājot par pieejamajām azartizklai- dēm, bija gauži pievilcīgi, komitejai nācās noteikt, ka ik kluba biedram gadā jālaimē vai jāzaudē 500 mārciņu vai arī jāmaksā īpaša gada nodeva - 250 mārciņu. Ēdiens un vīni šeit bija paši labākie Londonā, rēķini netika izrakstīti, un maltīšu izmaksas katras nedēļas beigās ieturēja no laimētājiem, proporcionāli laimesta lielumam. ISfcmot vērā, ka uz spēļu galdiem ik nedēlu apgrozījās ap 5000 mārciņu, šis nodevas nebija pārāk sāpīgas, un zaudētājiem pēc sakāves spēlē tomēr tika kāds gandarījums, savukārt tiem, kas spēlēja reti, nevarēja būt nekādu iebildumu pret gada nodevu.
Kalpotāji ir ikviena kluba lielākā vērtība, un ar Bleida kluba personālu nespētu sacensties neviens. Pusducis aptekšņu ēdamzālē izcēlās ar tik žilbinošu skaistumu, ka daži jaunākie kluba biedri pat pamanījās šīs meitenes ievest debi- tanšu ballēs, un, ja reizēm naktīs daža no viņām iemaldījās kādā no divpadsmit kluba biedru guļamistabām, tad šāds fakts tika uzskatīts par guļamistabas saimnieka privātu lietu.
Klubā pastāvēja arī daži apkalpošanas smalkumi, kas atrašanos tajā padarīja vēl tīkamāku. Laimestus izmaksāja tikai pilnīgi jaunās banknotēs un sudraba monētās, un, ja kāds kluba biedrs palika pa nakti, sulainis, kas atnesa rīta tēju un 'The Times", viesa banknotes un sīknaudu tieši tāpat apmainīja pret jaunu naudu. Lasītavā nenonāca neviena avīze, kas nebūtu izgludināta. Ziepes un losjonus tualetēm un guļamistabām piegādāja Floriss, portjē bija tiešais vads ar Ledbroku, klubs arvien nodrošināja labākās teltis un ložas galvenajās zirgu skriešanās sacīkstēs Henlejā un Vimbl- donā, un kluba biedri, kas devās uz ārzemēm, automātiski ieguva labāko klubu biedra statusu ik valsts galvaspilsētā.
Pavisam īsi kopsavelkot, piederība Bleida klubam apmaiņā pret 100 mārciņām iestāšanās naudas un 50 mārciņām par gada abonementu nodrošināja Viktorijas laika greznību līdz ar iespēju komfortabli laimēt vai zaudēt līdz kādiem divdesmit tūkstošiem mārciņu gadā.
To visu apdomājis, Bonds nosprieda, ka vēlas izbaudīt šo vakaru. Savā mūžā pie Bleida kluba spēļu galdiem viņš bija pabijis labi ja duci reižu un pēdējā no tām diezgan pamatīgi apsvilinājies, spēlējot pokeru uz augstām likmēm, taču izredzes piedalīties bridža spēlē par lielām summām un nokampt dažus viņam nebūt ne maznozīmīgus simtus lika tā muskuļiem saspringt guvuma priekšnojautās.