— Tieši mūsu gadsimtā tas ir kļuvis iespējams.
— Jūs gan laikam uz Zemes esat vienīgais.
— Nē. Taču mēs neesam daudzi.
— Bez šaubām. . Un tomēr — kā jums tas izdevās?
— Tas nav grūti, ja ar to nodarbojas sistemātiski un mērķtiecīgi. Kādreiz pastāstīšu sīkāk, un varbūt man izdosies jūs no jauna pievērst šai sistēmai. Man tā ļoti palīdzēja ekspedīcijā uz Marsu.
īvs tomēr vēl nevarēja rimties:
— Jogas augstākā pakāpe! Tātad jums nav nekā neiespējama. Jūs droši vien varat arī. . lasīt domas, vai ne?
Rems vērīgi palūkojās uz īvu.
— Dažreiz, — viņš nepasmaidījis teica, — tomēr es cenšos to nedarīt.
— Tagad es saprotu..
— Ko jūs saprotat? — Rems sarauca uzacis.
— Jūsu izturēšanos pret cilvēkiem. Pret lielāko daļu no tiem.
— Nē,— Rems ļoti nopietni sacīja, — ne jau tāpēc.. Bet vai mums nevajadzētu doties tālāk? Vai vēl ilgi jābrauc?
— Ne pārāk. . Ciemats ir aiz pēdējā izrobotā zemesraga.
— Man ir gadījies būt daudzos vulkāniskajos apgabalos, — Rems teica, kad sarkanā apvidus mašīna atkal sāka ripot uz priekšu, — bet tik drūmas vietas es neatceros. Un tas ir skaidrā, saulainā dienā.. Varu iedomāties, kas šeit notiek, kad plosās no Antarktikas atlidojušās viesuļvētras!
— Visa Džefra pussala ir tāda.. — Ivs pamāja. — Divas krāsas — melna un sarkana. Arhipelāga visbargākā vieta. No okeāna puses vienā laidā augstas klinšu kraujas — tādas pašas kā šīs, zem mums. Augu valsts nav nemaz, tikai melnas, sastingušas lavas straumes un sarkani izdedžu slāņi. Vienīgā pieeja no jūras — niecīgais Antarktikas līcis. Un tajā ir ciemats.
— Kāpēc biologi iecienījuši tieši šo arhipelāga daļu?
— Viņi šeit nodarbojas ar okeāna bioloģiju. Okeāna dibenā starp piekrastes klintīm ir neparasti bagātīga dzīvība. Tur ir saglabājušies izcili subantarktiskās faunas pārstāvji, pie kuriem divdesmitajā gadsimtā cilvēki gluži vienkārši netika klāt.
Ceļš strauji nogriezās lejup uz mazu, zilu līci, ko puslokā iespīlēja sarkanmelnas kraujas. Līča krastā kā sudrabota pussfēra bija izvietojies Biologu ciemats — apdzīvota vieta Kergelēnā arhipelāga pašos dienvidos.
— Piemineklis atrodas tur.. — Ivs apturēja apvidus mašīnu un norādīja uz augstu, klinšainu zemesragu, kas no austrumiem norobežoja līci.
No melnajām, bangu iekļautajām klintīm debesu zil- gmē kā bulta ietiecās sudrabots tornis.
Rems kādu brīdi klusēdams vēroja.
— Brīnišķīgi, — viņš beidzot sacīja. — Cik daudz dinamikas cilvēku un delfīnu ķermeņu spirālē! Apbrīnojami vizuāli izteikta tiekšanās paveikt varoņdarbu. Kāds milzīgs talants!
— Tas ir Teors. Viņa skulptūras izdaiļo Kosmonautikas pils ēku. Jaunībā viņš vairākus gadus pavadījis Kerge-
lēnā. Bet, Rem, vai patiešām jūs no šejienes varat saskatīt skulptūras?
— Bez šaubām! Redzu Joti skaidri. Vai tad jūs ne?
— Es tikai zinu, ka tās tur ir. Es taču ne vienreiz vien esmu bijis pie šī pieminekļa. Jūs ārkārtīgi tālu redzat.
— Nē, es redzu pavisam normāli. Taču protu koncentrēt savu redzi. Tā ari ir joga. .
♦ ♦ ♦
Sarkanā apvidus mašīna tomēr pievīla. . Apmēram kilometru no Biologu ciemata tā negaidot apstājās netālu no tās vietas, kur atdalījās ceļš uz zemesragu ar pieminekli. Par spīti visām pūlēm, motoru neizdevās iedarbināt.
— Patiesību sakot, es kaut ko tamlīdzīgu paredzēju, — teica Rems, kad kļuva skaidrs, ka kļūme ir nopietna un motors acumirkli nav izlabojams.
— Priekšnojauta?
— Gluži vienkārši neticība muzeja eksponātiem. Labi vēl, ka tas nenotika agrāk.
— Vai izsauksim elektromobili no Biologu ciemata?
— Domājat — ir vērts? Līdz ciematam desmit minūšu gājiens. Laiks ir lielisks. Jums taču nav sevišķi daudz darīšanu ciematā?
— Apmēram stundu, ne vairāk.
— Tad ejiet turp, bet es aizstaigāšu līdz piemineklim un pēc stundas jums pievienošos.
— Kāpēc jums jāiet kājām? — Ivs sāka protestēt. — No šejienes līdz piemineklim ir vismaz trīs kilometri. Nāciet man līdzi, bet no ciemata pāris minūtēs ar elektromobili tiksiet līdz piemineklim.
Rems smaidīdams papurināja galvu.
— Mēs abi vētras laikā jau diezgan izsēdējāmies. Ar vislielāko prieku noskriešu šo ceļu un vēl apskatīšu tuvumā arī lavu. Uz redzēšanos pēc stundas!
Un, atbildi negaidīdams, viņš vieglā solī ātri metās skriešus uz ceļa sazarojuma pusi, šķiet, tik tikko pieskār- darnies ar pirkstgaliem betona gludajai virsmai.
Kad īvs nokāpa pie ciemata ieejas slūžām, viņa pavadoņa pelēkais kombinezons jau bija nozudis aiz rupji tēstajām akmens plātnēm, kas apņēma laukumiņu ap pieminekli.
Biologu ciematā īvam vajadzēja tikai iepazīties ar Kergelēnā arhipelāga sektora ūdens tīrības kārtējo kontroli. Jau vairāk nekā desmit gadu biologi, kam palīdzēja speciāli trenēti delfīni, te veica šo kontroli. Viraka darbinieki laiku pa laikam vienīgi pārbaudīja uzraudzības darbu organizāciju un rezultātus. Viraka bāze Kergelēnā strādāja ciešā kontaktā ar Bioloģijas institūtu, un tomēr Vilens bija lūdzis īvu apmeklēt institūtu un sīki uzzināt, kā veicas darbs Kergelēnā.
Kā varēja spriest pēc kartēm un grafikiem, viss bija kārtībā. Ūdens paraugi, ko īpašās kapsulās delfīni atnesa no Indijas okeāna šis daļas dažādiem kvadrātiem, neuzrādīja piesārņojumu, kas būtu augstāks par pieļaujamo normu.
— Ja Viraka prasības kļūs stingrākas, ir izraudzīti daži iecirkņi, kur būs nepieciešama īpaša rīcība, — noslēgumā sacīja institūta galvenais koordinators, — bet pagaidām viss ir normas robežās.
— Tuvākajos gados tiks paaugstinātas prasības, lai subantarktiskās zonas ūdeņi būtu tīrāki, — pavēstīja Ivs, — to nosaka daudzi iemesli..
— Zinu, — galvenais koordinators, demonstrējis kartes un grafikus, izslēdza galda projektoru. — Mēs, biologi, arī esam ieinteresēti. Darba gan būs vairāk. . Gan jums, gan mums. Atkal būs jāparāda ap daudzām salām piesārņojuma oreoli.
— Vai metāli?
— Ne tikai. Noturīgi ķīmiskie savienojumi, ko cilvēks radījis jau pagājušajā gadsimtā — ķīmijas uzplaukuma rītausmā. Visa planētas biosfēra ar tiem piesātināta. Vēji tos pastāvīgi izpūš no augsnes, tie nāk lejā no stratosfēras, kur pagājušajā gadsimtā tika izsviesti ar sprādzieniem. Paies gadu simteņi, iekams cilvēki galīgi tiks no tiem vaļā. Patlaban tie droši vien vairs nav bīstami, tomēr.. Viss ir atkarīgs no tā, cik augstu koncentrāciju uzskatīsim par pieļaujamu. Bet to rādīs tikai nākamo paaudžu pieredze.
— Tieši tāpēc jau Viraks cenšas panākt, lai prasības tiek paaugstinātas, — teica Ivs.
— Protams, protams. . Bet līdz ar to būs nepieciešama attīrīšanas iekārtu modernizācija, tātad milzīgi izdevumi. Seit, subantarktiskajā joslā, institūti un novērošanas stacijas netiks ar to galā. Būs jāiesaista tehnologi.
Ivs nolēma mainīt tēmu:
— Kergelēnā atrodas zonā, kurā, iespējams, kritīs ledus atlūzas, ja Antarktikas eksperiments neizdosies. Vai jums viss ir paredzēts?
— Protams. . Palaišanas brīžos virszemes celtnēs paliks tikai dežuranti. Pārējie atradīsies pazemes telpās. Seit tas ir vienkārši. Pat mūsu pazemes elektriskā ceļa tuneļos bez pūlēm var izvietot visus arhipelāga iedzīvotājus. Tomēr ceru, ka risks dabūt uz galvas ledusblāķi nebūs pārāk liels.