— Pirmā objekta neiznīcināto atlūzu iespējamās krišanas laiks jau pagājis, vai ne?
— Jā,— sacīja Rems, ar interesi skatīdamies uz īvu.
— Vai mēs varam saņemt informāciju par sekām?
— Bez šaubām.
Rems vēlreiz noliecās pie mikrofona. Ivs nesadzirdēja, ko viņš saka, bet tajā pašā brīdī uz centrālā ekrāna noņirbēja skaitļu sērijas un inženieris, kas parādījās uz viena no blakusekrāniem, īsi pateica «nē».
— Apdraudētās zonas apdzīvotajos rajonos krišana nav reģistrēta, — Rems sacīja.
— Kā Viraka pārstāvis uzskatu, ka Antarktikas eksperimentu var turpināt, — īvs skaļi paziņoja. — Šodien pat. Tūlīt, jo tam atvēlētais laiks vēl nav pagājis.
— Vai būtu iebildumi? — jautāja viceprezidents.
Atbilde bija klusums.
— Tad turpināsim.
Nākamā pusstunda, kā šķiet, Iva mūžā bija pati grūtākā. Viņš nešaubījās par savām tiesībām pieņemt lēmumu, taču skaidri saprata, kādu atbildības smagumu uzņēmies, varbūt pat pretēji Vilena gribai. Viņš gandrīz nedzirdēja komisijas locekļu sarunas ar kontrolposteņiem, pēdējo gatavības pārbaudi, laika skaitīšanu. Viņš no visas sirds vēlējās tikai vienu — kaut tas viss beigtos pēc iespējas ātrāk! Kad viceprezidents pastiepa roku, lai nospiestu otru palaišanas pogu, Ivs aizmiedza acis un pēc tam skatījās nevis uz ekrāniem, bet uz Remu. Šoreiz Rems palika mierīgs līdz beigām — līdz tam brīdim, kad viceprezidents piecēlies paspieda viņam roku un skaļi apsveica viņu ar eksperimenta izdošanos.
Sajā mirklī visi cits caur citu sāka runāt, tikai Ivs sēdēja un klusēja — viņu pēkšņi bija pārņēmis briesmīgs vājums —, viņš domāja, ka tagad pēc iespējas ātrāk jāatgriežas Mosonā un jāatrod Odija.
Rems, izspraucies no pūļa, kas bija ielencis viņu un viceprezidentu, piegāja pie Iva un uzlika tam uz pleca roku.
Ivs paskatījās uz viņu.
— Viss beidzies, — Rems teica. — Iesim! Tagad sāksies preses konference.
— Tātad lido? — Ivs klusu jautāja.
— Protams. Nu jau ir orbītā.
— Cik daudz?
— Gandrīz viss palaistais masīvs. Vairāk nekā deviņdesmit procentu. Sākam jaunu celtniecības ēru tuvajā kosmosā!— Un, pieliecies īvam pie pašas sejas, viņš klusu piebilda — Paldies visu projekta autoru vārdā! Paldies, ka ticēji!
♦ ♦ ♦
Uz Mosonu īvs tomēr netika. Pilsētā jau noritēja atjaunošanas darbi, bet no eksperimenta rajona sakari ar to bija apgrūtināti. īvam izdevās vienīgi uzzināt, ka pilsētas virszemes daļa ir diezgan smagi cietusi, viesnīca «Dienvidpols» un tai tuvākie kvartāli sagrauti. Katastrofas cēlonis un upuru skaits vēl tika precizēts. Ivs nepaguva noskaidrot, kāds liktenis piemeklējis Odiju. Tūlīt pēc rekongnoscējošā lidojuma uz palaišanas epicentru viņš saņēma Vilena rīkojumu steigšus ierasties Viraka
Galvenajā bāzē. īvs nekavējoties izlidoja — ar pirmo reisu caur Austrāliju. Ar šo pašu reisu aizlidoja arī vairāki komisijas locekļi. Rems bija pavadītāju vidū. Viņam vēl kādu laiku bija jāaizkavējas Antarktīdā. Viņš bija iekļauts komisijā, kam jāizmeklē katastrofas cēloņi Mosonā.
— Gaidīšu jūs uz nākamo palaišanu, — šķiroties Rems sacīja īvam un cieši paspieda viņa roku.
— Jādomā, ka man nekad vairs neuzticēs tamlīdzīgu misiju, — īvs atbildēja, rūgti pavīpsnājis. — Bet es gribētu jums kaut ko palūgt.
— Darīšu visu, kas ir manos spēkos.
— Paldies, Rem! Jūs drīz tiksiet uz Mosonu. Pamēģiniet sameklēt tur kādu cilvēku. . kādu meiteni. Es nezinu, kas ar viņu noticis. Viņa strādāja bārā netālu no viesnīcas «Dienvidpols». Mēģināju par viņu kaut ko uzzināt, bet..
— Saprotu. Kā viņu sauc?
— Viņas vārds bija Odija. Neliela auguma blondīne zilām acīm, apmēram septiņpadsmit gadus veca. Dzimusi Skandināvijā.. Pirms atbraukšanas uz Mosonu strādājusi Meksikā pie arheologiem kopā ar manu māsu. Diemžēl neko citu par viņu nezinu sacīt, jo. .
— Es visu sapratu. Tiklīdz būšu ieradies Mosonā, tūlīt visu noskaidrošu un paziņošu jums. Bet uz kurieni?
— Acīmredzot uz Viraka Galveno bāzi.
— Tad gaidiet drīzumā vēstis, īv!
— Palieciet sveiks, Rem! Paldies!
— Līdz nākamajai reizei, mans draugs! Ceru, ka tuvākajā laikā varēšu jūs iepazīstināt ar jogas noslēpumiem. Jūs pārliecināsieties, cik svarīgi tas ir mūsu darbā.
Uz trapa pēdējā pakāpiena īvs atskatījās. Rems ar kailu galvu vēl aizvien stāvēja apakšā. Asās ledainā vēja brāzmas purināja viņa kuplos, tumšos matus. Viņš pieturēja ar rokām brilles un, uztvēris īva skatienu, pasmaidīja. Saglabādams atmiņā viņa atvadu smaidu, īvs iekāpa avionā.
TRAUKSME
Tās pašas dienas vakarā īvs steidzīgi devās pa oleandriem apstādīto aleju uz apaļo, balto Galvenās bāzes ēku. Augstu debesīs spoži spīdēja pilnmēness. Sudrabotais
mēness tilts krita pār gaišo okeāna klaju lidz pašam apvārsnim. Siltais, valgais gaiss bija ziedu rūgtenā aromāta piesātināts. Bāzes ēkai visapkārt sastinguši pletās platie palmu vēdekļi. Smailo lapu asās ēnas izrotāja marmora sienas ar fantastiskiem rakstiem. Piegājis tuvāk bāzes ēkai, īvs palēnināja soli. Viņš labi pazina Vilena ātro dabu un gaidīja brāzienu. Tomēr viss notika citādi.
Kaut ari jau bija vēls, Vilens gaidīja viņu savā kabinetā. Viņš sēdēja sakumpis un izskatījās ļoti noguris un krietni novecojis. Skumji palocīdams galvu, viņš atbildēja uz īva sveicienu un ar mājienu uzaicināja īvu apsēsties atzveltnes krēslā viņam pretī.
Pirkstus sažņaudzis un lūpas sakniebis, Ivs saspringti gaidīja, bet Vilens klusēja, it kā aizmirsis viņa klātbūtni, īvs galīgi apjuka. Viņš vēl nekad nebija Vilenu tādu redzējis. Un pēkšņi — nezin kāpēc — īvs apjauta, ka Vilena stāvoklis nebūt nav saistīts ar Antarktikas eksperimentu, ka iemesls ir pavisam cits. Kaut kas noticis šeit — Galvenajā bāzē. Kaut kas traģisks. .
— Skolotāj, — īvs klusu jautāja, — vai kaut kas atgadījies?
— Jā, manu zēn! Baidos, ka noticis kaut kas nelabojams. Un vainīgs esmu es. .
īvs acumirklī saprata.
— Dārija … — viņš iesāka un apklusa, pēkšņi sajutis mutē neciešamu rūgtumu.
Vilens nodūra galvu vēl zemāk.
— Jā.
— Vai viņa. . Vai viņa vēl dzīva?
— Jā. . Bet. . Stāvoklis ir ļoti smags.
— Kur viņa ir?
— Havaju salās — Centrālajā hospitālī. Pie viņas ir Rišs, bet. .
— Vai tā ir paralīze?
— Jā. Kā tu zini?
— Viņa ienira pie Guamas salas?
— Jā. Es — es viņai atļāvu, lai gan man nevajadzēja to darīt. Bet kā tu to zini, Iv?
— Tas nav svarīgi. Par to vēlāk … Es tūlīt pat lidošu pie viņas, tomēr es gribētu vēl zināt. .
— Manas aizdomas. . Vai tu atceries? Ne velti uzpeldēja zivis, manu zēn! Kāda sasodīta zemūdens laboratorija! Pagājušā gadsimta beigas. Un tā noslēpta, ka
nevienam ne prātā nenāca. Acīmredzot mums nezināmas gāzes noplūde. Izrādījās, ka vieglie skafandri nepasargā. Dārija nav vienīgais upuris.
— Vai briesmas izplatās?
— Kā redzams … lai gan lēnām. Mums nekavējoties jārīkojas. Sis tas jau ir uzsākts. Es tūlīt lidošu uz Guamu. Gaidīju tikai tevi, Iv. Gribu tev lūgt. .
— Es sapratu. Braukšu jums līdzi.
— Paldies … Tu taču tur netālu esi strādājis. Pašreiz tas ir svarīgi.
— Tātad — mana kjūda, Skolotāj? Vai zemūdens meklējumos es būtu palaidis garām šo laboratoriju?