Выбрать главу

Naktī īvam vajadzēja vadīt pirmo preses konferenci. Jau no rīta to bija pieprasījuši bezgala daudzie radio un videoinformācijas pārstāvji, kas bija ieradušies Guamā. īvs īsi pastāstīja par rīta apspriedi un par Vilena lēmumu. Jautājumu nebija daudz. Šķita, ka preses pārstāvji saprot, cik nopietna ir situācija. Preses konference pa daudziem kanāliem tika raidīta taisni ēterā.

Tikai vēlu naktī īvam izdevās dabūt sakarus tieši ar hospitāli Havaju salās. Uz liela videosakaru ekrāna parādījās balta palāta, kuras logos ielauzās nupat Havaju salās uzausušās saules blāvie stari. Telpas vidū uz balta paaugstinājuma, kas izskatījās pēc katafalka, zem caurspīdīga kupola gulēja Dārijas neķustīgais ķermenis. Viņas acis bija aizvērtas, uz spilvena izjukušie melnie mati kā ietvars apņēma ļoti bālo seju. Caur pārklāja balto audumu bija jaušamas viņas auguma aprises. Atsegti bija tikai pleci un gar ķermeni nekustīgi guļošās rokas. No liela, spīdīga metāla aparāta, kas stāvēja attālāk pie sienas, uz Dārijas bālajām, tievajām rokām un zem pārklāja stiepās aparatūras pievadu smalkie

pavedieni un vijīgas, caurspīdīgas caurulītes. Pie aparāta vadības pults sēdēja jauna sieviete baltā ārsta apģērbā, bet pie Dārijas pagalvja, ari tērpies baltās drēbēs, — vīrietis ar zemu noliektu galvu. Videoekrāns atradās kaut kur augstu zem palātas griestiem. Laikam nojautis, ka ekrāns ieslēgts, vīrietis pacēla galvu, un īvs pazina Rišu. Rišs bija stipri pārvērties. Viņa sejas vaibsti bija kļuvuši asāki, acu skatiens šķita apdzisis. Ieraudzījis uz ekrāna īvu, Rišs skumji pašūpoja galvu, pavērsa skatienu uz Dāriju un, pieliecies pie viņas, kaut ko sacīja. Un Ivs pamanīja, ka Dārijas lūpas atbildot sakustas.

— Runājiet mierīgi un pavisam klusu, — no ekrāna sacīja sieviete, kas sēdēja pie vadības pults. — Rišs pateiks viņai, ko jūs sacīsiet, un viņas atbildi. Pašreiz jūs nevarat runāt tieši ar viņu. Un pasteidzieties! Jums ir maz laika.

— Dārija, mana mīļā. . — īvs iesāka. Viņa balss aizlūza un acis pieplūda ar asarām. — Dārija. .

Rišs noliecās Dārijai pie pašas sejas, tā ka viņus šķīra vienīgi caurspīdīgais kupola apvalks, un kaut ko teica. Dārijas lūpas atbildot no jauna sakustējās, bet pār viņas seju pārslīdēja smaida atēna.

— Veco zēn, es pateicu viņai visu, ko tu gribēji sacīt, — Rišs ierunājās, paceldams galvu. — Dārija pateicas un lūdz paziņot, ka viņa jūtas labāk. Vai tu saproti — labāk, — Rišs atkārtoja, un īvs skaidri izlasīja viņa acīs izmisumu.

— Kas nu būs? — Ivs pačukstēja tik tikko dzirdami. — Kas jādara?

Rišs piecēlās no Dārijas galvgaļa un piegāja tuvāk pie ekrāna. Viņa plati ieplestajās acīs bija sastingušas sāpes un apņēmība.

— Veco zēn, neviens to nezina. Lai šie izdzimumi ir trīsreiz nolādēti! Tikai tagad es saprotu, kur ņēmuši niknumu un drosmi tie, kas gājuši bojā par revolūciju. Ak, kā es to saprotu! Es dzirdēju, ko tu teici Zemes cilvēkiem. Vilenam ir taisnība. Pasaki viņam, ka es tā teicu. Es noliecu galvu viņa priekšā. Bet mēs ar Dāriju.. — Riša balss aiztrūka. — Vai tu saproti, mēs jau esam nolēmuši, un viņa piekrita. Kad vairs nebūs atlicis cerību. . Viņa tiks iemidzināta un kriokonservēta. Varbūt mūsu pēcteči viņai kādreiz palīdzēs. Un es, bez šaubām, sekošu viņai. Iv, neuzskati to par bēgšanu! Es viņu mīlu. Vai tu saprati? Tās ir manas tiesības — iet

viņai līdzi. Es nespēju bez viņas, vai tu saprati? Tas ir uz mūžīgiem laikiem. Vai nu mēs abi atjēgsimies tālā nākotnē, kad medicīna spēs viņu izārstēt, vai arī. . Nu, tu jau saproti, draudziņ! Bet tagad mums liek atvienoties. Paliec sveiks!

♦ ♦ ♦

Ivs kā sastindzis ilgi sēdēja pie nodzisušā ekrāna. Bija pagājušas tikai dažas dienas, bet cik milzīgas pārmaiņas! Notikumu viesulis sīkslkās drumslās salauzījis un izkaisījis visu, kas šķita ierasts un noturīgs.

Irma, Rišs, Dārija, Vilens. . Visi aiziet. Bet ko lai viņš dara?

Uz viena no ekrāniem parādījās dežuranta seja.

— Sef, jums radiogramma.

«Viņš jau sauc mani par šefu,» īvs nodomāja. «Vai tad es jebkad spēšu aizstāt Vilenu …»

— No kā?— neviļus nopūties, viņš jautāja.

— Nezinu,^- dežurants atbildēja. — Teksts tika pārraidīts no Galvenās bāzes. Bet tur tas saņemts no Antarktīdas.

— A, — sacīja Ivs. — Parādiet!

Dežurants nozuda, un uz ekrāna iznira skaidras teksta rindiņas, ko bija nodrukājusi Guamas bāzes pieņemšanas stacija:

«Viņa ir dzīva un vesela. Viņa piedalās Mosonas atjaunošanas darbos un, tiklīdz būs iespēja, pati sazināsies ar Jums pa radio. Viņa pateicas Jums, ka atcerējāties, un novēl laimi. Pievienojos viņas vēlējumiem. Rems.»

— Paldies, — sacīja Ivs, un ekrāns nodzisa.

«Dzīva, dzīva. . Cik labi!»— šī doma radusies atgriezās vēl un vēl, bet, lai cik savādi, nesniedza atvieglojumu. Pasaule bija it kā sadalījusies divās daļās. Vienā pusē bija Dārija, Rišs, Vilens, otrā — Odija, Rems, Irma.. Ivs bija kaut kur vidū, taču necaurlaidīgas, caurspīdīgas sienas jau atdalīja viņu no visiem.

Un tad viņš, sēdēdams pie galda, aizsnaudās. Taču ausa jau rīts, un reizē ar rītausmu kabinetā ienāca Mikijs. Viņš bija nesatraucams, mundrs, kā vienmēr, izsmalcināti pieklājīgs.

— Vai jūs mani aicinājāt, šef? Piedodiet, bet nevarēju ātrāk ierasties. Biju aizlidojis sakarā ar akadēmiķa Vilena lūgumu. Nupat tikai atgriezos Guamā.

«Ari viņš mani sauc par šefu,» īvs nodomāja. Tad viņš ar pūlēm atskārta, kāpēc bija lūdzis vakar sameklēt Mikiju.

— Gribēju ar jums apspriesties.

— Klausos!

— Vilens nedrīkst doties jūrā.

— Jā?— Mikijs jautāja, novērsdams acis.

— Mikij, kaut kas jādara.

— Bet viņa pavēle?

— Vajadzētu viņu apsteigt. Viņš nodomājis parīt iekļūt epicentrā. Vēl ir laiks. .

Mikijs noraidoši papurināja galvu.

— Es saprotu, — Ivs pamāja. — Tevi saista viņa pavēle. Bet tikai tevi. Es jau nepavisam nedomāju, ka tas jādara tev.

— Kam tad? — Mikijs sarauca uzacis.

— Man pašam.

— Arī tu nevari. Tā kā tu patlaban esi Viraka vadītājs, tev nepieciešama Nākotnes plānošanas Visaugstākās Padomes atļauja.

— Padome nav mani apstiprinājusi. Es nejauši esmu ticis šajā amatā. Vilens būtu varējis atstāt savā vietā jebkuru no mums. Bet mums viņš jāglābj, Mikij, — tas ir mūsu pienākums.

— Viņš pats, Iv, ir visu izlēmis.

— Vai tu man nepalīdzēsi?

— Šoreiz ne.

— Nekas, labi. Piedod, Mikij, bet lai šī saruna paliek starp mums! Es tev to lūdzu! Es gluži vienkārši nezinu, ko tagad darīt.

— Vilens ir pareizi izlēmis. Nevajag viņu traucēt. Ja viņu piemeklēs neveiksme, iešu es.

— Nevajadzīgi upuri. .

— Ko tad tu ieteiktu?

— Drausmīga netaisnība! Mūsdienās cilvēki spiesti iet nāvē, lai padarītu nekaitīgu pagātni.

— Tā taču, Iv, jau ir bijis ne vienu reizi vien. Mūsu sabiedriskās iekārtas pilnveidība nav atbrīvojusi cilvēci no radošajām mokām, no grūta darba, no pašuzupurēšanās augstāku ideālu vārdā.

— Saproti jel — tie ir vārdi! Tajos droši vien ir loģika, tomēr savā sirdi es neesmu pārliecināts, ka tieši tā ir jābūt.

— Ko tu vari iesākt? Tikai piedāvāt sevi cita vietā?

— Bet ir taču jābūt vēl kādam ceļam. Mikij, nevar būt, ka nav!

— Mums vairs nav laika meklēt citus ceļus.

— Bet kur tu, Mikij, šonakt biji?