Pārsteigts gāju no plaukta pie plaukta, manas acis slīdēja pār uzrakstiem uz grāmatu muguriņām, es ņēmu rokās biezos foliantus un šķirstīju tos. Tikai Atlantīda un Atlantīda. . Daudzās grāmatās tā bija vienīgi pieminēta, un tad šīs vietas bija atzīmētas ar īpašiem ieliktņiem. Virs plauktiem karājās Atlantijas okeāna kartes: gan vecas, pirms daudziem gadsimtiem zīmētas, gan arī pagājušā gadsimta beigu kartes un mūsdienīgākas, izdotas Ņujorkā un Maskavā, Londonā un Lisabonā — jau pēc Otrā pasaules kara.
Telpas vidū uz liela galda, kas bija apkrauts ar žurnāliem, stāvēja milzīgs globuss. Tajā uz Atlantijas okeāna bāli zilā fona ar sarkanu tušu bija ievilktas nogrimušā kontinenta kontūras. Mans skatiens saspringti pētīja neierasto ģeogrāfisko robežu zīmējumu. Tas cilvēks, kurš bija savācis šo apbrīnojamo bibliotēku un atzīmējis uz globusa Atlantīdas aprises, kā redzams, bija izmantojis gan drošas ziņas, gan ne visai ticamas. Trekna, sarkana
' Divi kalni pie Gibraltāra jūrasšauruma — viens Eiropas, otrs Āfrikas krastā; tos, kā stāstīts senā mitā, tur nolicis Hērakls; senie grieķi domāja, ka pie «Hērakla stabiem» beidzas pasaule.
līnija norādīja vienu robežu — ar pussalu, līču un zemesragu izliekumiem; tikko pamanāmas pārtrauktas svītras iezīmēja citas robežas; mazāk ticamās bija attēlotas ar punktētām līnijām. Izzudušo kontinentu šķērsoja upes. To iztekas bija kalnu grēdā, kas stiepās no ziemeļiem uz dienvidiem. Bez pūlēm pazinu tajā Vidusatlantijas grēdu.
Rietumos no tās sīku punktiņu spiets iezīmēja plaša tuksneša robežas. Tā austrumu daļā bija uzvilkta savāda zīme, līdzīga aerodroma attēlojumam. Uz to veda tieva, melna svītra. Tādas pašas svītras, acīmredzot ceļi, savienoja pilsētu aplīšus.
Ieskatījies vērīgāk, pamanīju, ka Eiropas kontūras un Ziemeļamerikas kontūras daudzās vietās ir labotas un atšķiras no pašreizējām. Pireneju pussala un Atlasa kalni uz rietumiem turpinājās, Biskajas līcis bija uz pusi mazāks, Lamanša vispār nebija. Eiropas un Amerikas ziemeļus klāja tievas, zilas švīkas. To robeža atbilda lielā apledojuma perioda ledāju kontūrām. . Un tad es beidzot sapratu: tā bija nevis mūsdienu karte ar hipotētiskām nogrimušā kontinenta kontūrām, bet kvartāra perioda paleoģeogrāfiska karte, uzzīmēta pasakaini detalizēti..
Nezināmais autors bija izmantojis okeāna dibena topogrāfijas visjaunākās ziņas un lieliski orientējās kvartāra perioda paleogrāfijas sīkumos. Tomēr daudzas apbrīnojamas detaļas, kas bija ņemtas no man nezināmiem avotiem, izraisīja domu, ka zīmējums uz globusa robežojas ar visīstāko fantāziju. Velti meklēju datumu, autora uzvārdu vai kādus nosacītus apzīmējumus. To nebija.
Varbūt globuss nebija muzeja eksponāts? Bet kāpēc tad tas atradās šeit? Un kāpēc pirms šīs muzeja daļas ir bibliotēka?
Nerazdams atbildi uz saviem jautājumiem, pametu globusu un devos tālāk. Nākamā zāle bija milzīgi liela. Slīpi, šauri logi, kas atradās zem pašiem griestiem, bija aizvilkti ar sarkanām štorām; iesārtā mijkrēslī kaut kur tālu rindā aizstiepās kolonnas, kas balstīja akmens velvi. Tikai pēc dažiem desmitiem soļu es aptvēru, ka šī zāle ir daudz lielāka par visu muzeja ēku un ka es atrodos pazemē.
Uz masīviem koka postamentiem gar sienām un starp kolonnām stāvēja un gulēja kaut kādas plāksnes, rupji tēsti akmens bloki, sadauzītu kolonnu kapiteļi, griezu
miem rotātu karnīžu un smalki darinātu arku pārsegumu gabali.
Zāles pustumsā nebija iespējams izlasīt sīkā rokrakstā latīņu valodā uzrakstītās etiķetes. Vienīgi pie marmora karnīzes, ko greznoja glezns ziedu un lapu ornaments, izdevās saburtot: «Korvo sala', Lauvas līcis, rietumu krasts; 1898. gads.»
Pazemes zāles iesārtā nokrēsla, apbrīnojamās arhitektūras detaļas un ornamenti, kas, bez šaubām, bija ļoti senas kultūras pieminekļi, akmeņgraužu pēdas, kuras liecināja, ka lielākā daļa šeit savākto priekšmetu izvilkti no jūras dzelmes, noslēpumainais zīmējums uz globusa — tas viss kopā radīja īpaši noslēpumainu un satrauktu cerību noskaņu. Man piepeši šķita, ka mani patiešām gaida liels noslēpums, kā to apgalvoja uzraksts pie ieejas. . Atliek tikai spert vēl vienu soli — un parādīsies kāds, kas spēs pārvērst mirušās civilizācijas drumslas mums nezināmas senas pasaules brīnum daiļās pilīs un tempļos. Vai tiešām visi šie akmens bluķi, kas glabāja nezināmu mākslinieku darbu pēdas, ir lietiski pierādījumi, ka pastāvējusi Atlantīda?
Pieskāros vienam no tiem ar roku. Tas bija milzīgas kolonnas kapitelis ar dīvaini sarežģītu, fantastisku ornamentu, materiāls — pulēts viengabala kvarcīts — neparasti izturīgs akmens, velnišķi grūti apstrādājams. Ar kādu instrumentu tajā bija izkaltas arhitektoniskās detaļas? Pat mūsdienās tāds uzdevums nebija viegls.
Lēnām gāju uz priekšu. Lūk, elegantas, atturīgas formas kolonnas daļa, milzīga marmora kausa mala, arhitrāvs ar neskaidru ornamentu, melna bazalta lode, burvīga marmora sievietes roka.
Jā, tas bija neparasts muzejs. Tā eksponātiem it kā bija uzspiests neatklāta noslēpuma zīmogs. No tiem vēdīja nevis gadu simteņu, bet gadu tūkstošu elpa. Te nebija vajadzīgas sadomātas etiķetes kā tur, augšā. Sie akmeņi runāja savā valodā. Tā bija saprotama un tomēr noslēpumaina. Bet tādas mīklas jau ar dažiem vārdiem nav atminamas.
Zāle beidzās ar nelielu alkovu. Lai tajā iekļūtu, bija jāuzkāpj pa dažiem desmitiem šauru akmens pakāpienu. Alkovs bija tukšs, bet spožas dienas gaismas pieliets, tā nāca nez kur no augšas. Pēc zāles mijkrēšļa samiedzu acis.
1 Azoru salu rietumu grupa.
Bet, kad tās attaisīju, ieraudzīju viņu. .
Patiesību sakot, tas bija parasts cilvēka portrets — visā augumā uz jūras ainavas fona. Citā laikā un citos apstākļos tas droši vien nebūtu uz mani atstājis sevišķu iespaidu. Bet tajā brīdī, pēc pazemes muzeja apskates savādu, noslēpumainu gaidu uzbudināts, es biju satriekts. Paliku stāv.am kā stabs un nespēju atraut skatienu no vīrišķīgās, neredzēti daiļās, skumju pilnās sejas.
Mākslinieks bija attēlojis viņu okeāna krastā. Zaļgani viļņi vēlās pret klinšainu krastu, sašķīzdami baltu putu driskās. Viņš stāvēja uz karnīzes starp tumšajām, ar ūdensaugiem klātajām klintīm, atspiedis muguru pret stāvu nogāzes sienu. Viena roka bija piespiedusi pie krūtīm plata purpurkrāsas apmetņa ieloces, bet otra, melnīgsnēja un spēcīga, pastiepta uz priekšu, cieši turēja klints izcilni — gluži kā aša kuģa stūri. Vējš pluinīja garos, sirmos matus, ko uz pieres apņēma zelta stīpa. Bālā, grumbu neskartā seja bija mierīga. Dziļās rievas ap lūpu kaktiņiem stāstīja par gariem pārbaudījumu gadiem. Plati atvērtās acis raudzījās uz okeānu. Tajās bija skumjas, jautājums un milzīga gudrība. .
— Vai apskatīji? — balss atskanēja tik dobji, it kā tā nāktu no pazemes.
Satrūcies pagriezos atpakaļ.
Lejā pie kāpnēm, kas veda uz alkovu, stāvēja vecais sargs.
— Kas viņš ir? — es klusu jautāju, norādīdams uz portretu.
Vecais vīrs pavīpsnāja:
— Viņš ir dzimis pirms divpadsmittūkstoš gadiem. Viņam ir izdevies pārdzīvot savu tēviju.
— Tad jau tas nav viņa portrets?
— Ir gan viņa. . Zīmēts dažas dienas pēc viņa nāves. Pēc atmiņas.. Bet ir līdzīgs. Tik līdzīgs. . — No vecā sarga iekritušajām krūtīm izlauzās kaut kas līdzīgs nopūtai. — Zaks bija talantīgs mākslinieks.