— Ko tu esi izdarījis! Grāmata. . Kā mēs tagad dabūsim viņa grāmatu?
— Par grāmatu varbūt ir tāpat samelots kā par prezidentu Botsu. Viņš teica, ka viņu saucot par Stobu. Tas vecis arī mūs ir piemānījis.
— Vienaci, ko tu esi pastrādājis!
— Es tikai izpildīju savu pienākumu. Mums ir jāizdara eksperimenti, lai atklātu patiesību. Jāeksperimentē, nevis jātic visam, ko stāsta, kā tu pēdējā laikā to dari. Eksperiments neizdevās, un tas ir viss. Vēl viens neveiksmīgs mēģinājums. Bet tas ir pēdējais, Bārda!
— Pēdējais?
— Jā. Mēs aizejam. Visi. Šonakt. Es jau tev teicu. Puiši jau ir sagatavojušies. Izlem — ko tu darīsi? Tikai liec aiz auss — tagad es komandēšu..
— Vai viņš ļoti mocījās?
— Kas?
— Nu tas — Botss vai Stobs.
— Ne visai. Tas notika ātri. Viņš bija pārāk vecs. Tūlīt sāka murgot. Tam, ko viņš teica, nebija nekādas jēgas. Bet jāatzīmē, ka viena frāze man šķita interesanta, taču viņš nepaguva to pabeigt. Viņš pēkšņi atcerējās tevi. Viņš bija nospriedis, ka tu esi viņu piemānījis, apsolīdams brīvību.
— Nolāpīts!
— Viņš teica: tas ar to bārdu, kurš mani piekrāpa, — tas gan laikam būtu varējis. . Viņam saule nav bīstama. . Tikai trīs naktis ceļā..
— Trīs naktis? Bet uz kurieni?
— Nezinu gan. Tie bija viņa pēdējie vārdi. Vairāk es neko nesapratu.
— Viņš ir murgojis. Es esmu tads pats ka jus visi. Esmu uzaudzis pazemē un nekad neesmu izgājis saulē.
— Bet varbūt tu esi piedzimis kādu gadu pirms «uguns līnijas»? Kāpēc tev vienīgajam aug bārda? Ja nu pēkšņi atklājas, ka saules stari tevi nevar nonāvēt?
— Vai tu tādējādi gribi tikt no manis vaļā? Nekas neiznāks! — Bārda pavīpsnāja. — Vai Viņš tiešām tā murgoja vai arī tu pats to izdomāji, es neesmu tik stulbs, lai noticētu. Instinkts man saka priekšā, ka saule nes nāvi. Es baidos no tās stariem tāpat kā jūs visi. Un es vēl negribu mirt. Ejiet, ja jūs esat tā nolēmuši. Es palikšu un mēģināšu atrast grāmatu, kuru viņš pieminēja.
— Padomā, Bārda!
— Esmu jau izdomājis. Mūsu ceļi šķiras. Es meklēšu patiesību viens pats.
— Tās ir tavas tiesības. Bet man žēl, ka tu mūs pamet. Un, kaut arī tu mani aizvainoji ar nepamatotām aizdomām, es atkārtoju: es neko neesmu izdomājis. Kā večuks pateica, tā es tev vārdu pa vārdam atkārtoju.
— Labi. Paliec sveiks!
— Paliec sveiks, Bārda! Mēs iesim gar kalniem uz ziemeļiem. Atstāsim zīmes, lai tu varētu mūs atrast, ja pārdomāsi.
— Lai notiek! Bet es nepārdomāšu.
— Mēs tālu neaiziesim. Pēc četrām ceļojuma naktīm ir liela ieplaka ar drupām. Pamēģināsim vienoties ar tiem, kas tur mīt.
— Tam visam nav nekādas jēgas.
— Ne vairāk kā tavam lēmumam palikt.
Vienacis devās prom, taču, neaizgājis līdz durvīm, atgriezās.
— Vai redzi? — viņš teica, vēlreiz pieiedams pie galda, aiz kura sēdēja Bārda. — Sis pulveris esot kafija. To atsūtījis tas vecais vīrs ar kažokādas zābakiem. Laikam atkal krāpšana. Pulveris ir rūgts. Ja gribi, ņem to.
Vienacis izvilka no ādas virsjakas kabatas nelielu metāla kārbiņu un nolika uz galda.
Bārda nepakustējās. Viņa acis bija vērstas kaut kur tumsā virs Vienača galvas. Vienacis pamīņājās pie galda un, ne vārda neteicis, izgāja, smagi soļodams ar apkaltajiem zābakiem.
♦ ♦ ♦
Trīs naktis pēc kārtas Bārda mēģināja iekļūt drupās, kas atradās apakšā ielejā. Viss bija velti. Izrādījās, ka daļa eju ir aizgruvušas, bet citas tika rūpīgi apsargātas. No tām spraucās vārga gaisma, bija dzirdamas apslāpētas balsis. Nodārdot akmenim, kas aizripoja Bārdām zem kājām, no tuvākās ieejas tumsā nosvilpa bulta. Saprazdams, ka viņa pūliņi ir velti, Bārda atgriezās tukšajā pazemes laboratorijā.
Elektrības mašīnas deva arvien mazāk enerģijas. Gaismekļi dzisa cits pēc cita. Bija jāpieņem lēmums.
Nākamās dienas vakarā, kad saule bija nozudusi aiz kalnu grēdas kores un bieza, violeta ēna krita pār ieleju, Bārda, paskatījies pa augšējās laboratorijas skatu- spraugu, ieraudzīja lejā cilvēku ķēdīti. Viņi nāca no drupām un lēni kāpa augšā pa nogāzi uz alām.
Bārda sameklēja tālskati un ilgi vēroja grupu, kas nāca arvien tuvāk. Pa priekšu soļoja vecs vīrs. Šķiet, tas pats, kurš bija viņu laboratorijā. Galvā viņam bija cepure ar platām malām un mugurā īss lietusmētelis, uz krūtīm nelielā siksnā karājās melna caurule ar spīdīgu, izliektu rokturi. Bārda pazina šo ieroci. Tas ar pārtraukumiem izsvieda uguni un spēja no liela attāluma nogalināt. Pārējiem bija loki ar bultām un nūjas ar gariem, asiem asmeņiem.
Nācēju nodomi neizraisīja šaubas. Naktī viņi būs pie apakšējās ieejas. Vecis, kas viņus vadīja, bez pūlēm viņu atradīs. .
Bārda steigšus nokāpa lejā. Nostiprinājis apakšējās ieejas durvis no iekšpuses ar lieliem akmeņiem, viņš sagatavoja slepenas lamatas. Lai viņi dabū pastrādāt un saņem vismaz kaut kādu atmaksu par laboratorijas sagraušanu! Tad viņš ielika ādas maisā žāvētās gaļas krājumu un otru maisu piepildīja ar ūdeni. Šķiet, tas nu bija viss.
Viņš apturēja ūdensmašīnas, un nedaudzie blāvie gaismekļi nodzisa. Labirintā iestājās necaurredzama tumsa. Pārmetis pār plecu ādas maisus ar ēdienu un ūdeni, Bārda pēc taustes devās uz slepeno izeju, kas bija zināma tikai viņam vienam pašam.
Kad Bārda bija izkļuvis laukā, un viņam virs galvas iemirdzējās zvaigznes, lejā pie galvenās ieejas labirintā atskanēja dobji būkšķi. Tur tika lauztas durvis.
Bārda pavīpsnāja. Viņiem pietiks darba vairākām stundām. Bet, uzdūrušies pirmajām lamatām, diez vai viņi šonakt riskēs lauzties tālāk pazemes tumsībā.
Tagad bija jāizlemj, kurp doties. Tikko pamanāma taciņa veda gar kalnu grēdas klinšaino nogāzi uz ziemeļiem, turp, kur bija aizgājis Vienacis ar puišiem. Taču večuks mirdams bija pieminējis ceļu trīs nakšu garumā. Nakts nāca no austrumiem, no tuksneša.
Un pēkšņi Bārda saprata, ka izvēle jau ir izdarīta, tas noticis jau toreiz, kad viņš bija pēdējo reizi runājis ar Vienaci. Bārda tikai bija novilcinājis tās īstenošanu. Ceļš ir viens — uz austrumiem, pa tuksnesi. Un, lai tas maksātu ko maksādams, viņam jāiet. Kaut arī ceļa beigās viņu gaidītu nāve, mirdams viņš zinās vairāk, nekā zina patlaban. Turklāt viņš atstās zīmes tiem, kas nāks pa pēdām. Večuks nebija paguvis visu pateikt, bet tagad tam vairs nebija īpašas nozīmes, ja jau viņš ir izlēmis iet.
Bārda ieklausījās. Blīkšķi lejā bija noklusuši, bet tad tie sākās atkal ar jaunu sparu. Vējš pūta kaut kur no tālienes, varbūt no tuksneša, atnesdams dzestrumu un neizdibināmas, satraucošas smaržas. Bārda spēji pagriezās un apņēmīgi devās lejā pa akmeņaino nogāzi pretī vējam un naktij.
♦ ♦ ♦
Rītausma sagaidīja viņu kalna piekājē akmeņaina tuksneša malā. Kad austrumi kļuva sārti, bet kalnus aiz muguras apzeltīja vēl neredzamā saule, Bārda sameklēja patvērumu — alu — un ielīda tajā dziļi, dziļi, lai saules stari nespētu tikt viņam klāt. Gājiena nogurdināts, viņš acumirklī aizmiga un nogulēja visu dienu. Kad viņš pamodās, saule jau bija paslēpusies aiz kalnu grēdas, bet tuksnesis austrumos satumsis.
Bārda apēda dažus kumosus gaļas, uzdzēra pāris malku ūdens un no jauna devās uz priekšu. Vēl kādu laiku viņa ceļš veda lejup, bet tad visa apkaime kļuva līdzena. Tuksnesis izskatījās tikpat izmiris kā kalni. Nebija nedz krūma, nedz sausas zāles kumšķa. Zem pazolēm čirkstēja oļi, lāgiem gadījās arī prāvāki akmeņi. Vairākas reizes Bārda šķērsoja seklas, sausas palejas. Ātri satumsa, tuksneša rūsganbrūnie toņi noblāva un izgaisa melnā nakti. Virs galvas arvien spožāk iemirdzē