— Neesot redzējis apelsīnus! Bet pašam pilns maiss.. Nav labi tā melot!
— Es nezināju, ka tie ir apelsīni, — Bārda apmulsis taisnojās.
— Es jau nu tev ticēšu gan! Kurš tad nepazīst apelsīnus! Bet lai nu tā būtu, nekas … Te jau ir daudz. Un tie nevienam nepieder. Ja gribēsi, es tev vēl noraušu.
— Nevajag, pagaidām pietiek. Iesim labāk tajā pusē.
— Iesim!
Zēns iespruka krūmos. Barda viņam sekoja. Tur starp akmeņiem bija šaura sprauga. Pēc pāris mirkļiem abi atradās otrpus mūra.
— Re nu! — sacīja zēns. — Bet kur tu biji uzrāpies?
— Es nezināju …
— Tā ir mūsu slepenā eja. Es atļauju tev to izmantot, kad līdīsi pēc apelsīniem.
— Paldies!
— Un tur ir tas uzraksts, paskaties! — zēns norādīja uz mūri.
Bārda palūkojās augšup. Uz pelēkajām plāksnēm virknējās laika gaitā izbalojuši vārdi. Lūpas kustinādams, Bārda ar pūlēm pa zilbēm saburtoja:
— «Aizliegtā zona. Tuvošanās radioaktīvajai joslai apdraud dzīvību. Nedrīkst šķērsot… Ja …»
Tālāk nekas nebija salasāms.
— Nebaidies, — zēns teica. — Tas ir sen rakstīts, kad vēl tika būvēts mūris. Es tad vēl nebiju piedzimis. Tagad tur vairs nav bīstami. Nu jau drīkst iet. Bet tālu ne.
— Kāpēc gan? — Bārda klusu jautāja, it kā vērsdamies pats pie sevis.
— Kas?
— Kāpēc tas viss tā ir?
— Tu nu gan esi jocīgs! Tu neko nezini! — Zēns nicīgi sarauca degunu. — Sen, sen, pirms daudziem gadiem, tur lidojusi lidmašīna un nejauši nometusi vienu bumbu. Vai tu vari iedomāties — nejauši! Tā bijusi īpaša bumba — ļoti liela un spēcīga. Un tā sprāgusi.. Toreiz tā siena uzcelta.
— Bet kā ar cilvēkiem?
— Kādiem cilvēkiem?
— Kuri tur dzīvoja. .
— Tu neko nezini! Cilvēki tur nav dzīvojuši. . Skolotāja stāstīja, ka tur agrāk bijuši kalni, kuros mituši lāči un vilki. Kad noticis sprādziens, visi sadeguši. . — Zēns iekoda lūpu zobos, brīdi klusēja un tad piebilda — Var jau būt, ka visi ne. . Kāds būs palicis. Tāpēc uz to pusi tālu nedrīkst iet. Bet kā tu domā?
— Es. . es neko nedomāju. .
— Tas ir slikti. Vienmēr kaut kas ir jādomā. Nu, iesim!
— Uz kurieni?
— Turp, — zēns teica un parādīja ar roku uz tuvējā ciemata pusi. — Man jāiet uz skolu. Un tev?
— Es nezinu. .
— Neko tu nezini. . Nāc man līdzi!
— Lai notiek! — teica Bārda.
Zēns pasniedza viņam roku, un viņi devās taisni cauri gaišam priežu silam. Spēcīgi smaržoja sakarsuši sveķi. Krustu šķērsu uz pērnā gada skuju mīkstā paklāja gūlās zilganas ēnas. Saule kāpa arvien augstāk.
TREšAIS GREDZENS
— Senos laikos tas saukts par Faetonu, — teica Rejs.
— Bet tā ir bijusi leģenda vai hipotēze.. — iebilda Stīvs.
— Neprecizitāte, — iejaucās Elektroniskais Darbaudzi- nātājs. — Atšķirība starp leģendu un hipotēzi ir tāda, ka..
— Atvienojies! — Stīvs nepieklājīgi pārtrauca Elektronisko Darbaudzinātāju. — Es pats zinu. Toreiz bija leģendu laikmets dzīvē un hipotēžu — zinātnē. Man personiski tas ir viens un tas pats.
— Tev jāatvainojas Edam, — Rejs klusu sacīja. — Viņš ir apvainojies un pavisam atslēdzies. Pat indikators ir apdzisis. Tu aizmirsti, Stīv, «Kosmosa statūtu papildinājumu» trešo paragrāfu. Eds ir pilntiesīgs ekspedīcijas loceklis. Ja nebūtu viņa. .
— Es zinu, — Stīvs atkal pārtrauca Reju. — Bet es esmu sasodīti noguris no viņa nebeidzamajām pamācībām. Sājos četros mēnešos..
— Sājos četros mēnešos mēs ne vienu reizi vien esam iekļuvuši diezgan sarežģītās situācijās. Un ja nebūtu mūsu Elektroniskā Darbaudzinātāja..
— To jau es esmu dzirdējis. Pat no viņa paša. . — Stīvs ar skatienu norādīja uz kibera nekustīgo stāvu. — Lai gan titāniem nevajadzētu plātīties ar saviem titāniskajiem veikumiem. Viņiem tas ir darbs un nekas vairāk. Bet es esmu. tikai cilvēks..
— Protams, — Rejs vēlīgi sacīja. — Tu esi ļoti noguris. Mēs visi esam noguruši. Pat viņš. Viņa intelekts ir brīnišķīgs. Zemes zinātne nav radījusi neko pilnīgāku.
Un tomēr man sāk likties, ka viņš ir tuvu savu iespēju robežai. Lidojuma pirmajos mēnešos Eds nekad neat- slēdzās. Bet tagad sācis ļoti ātri apvainoties. Stīv, atvainojies viņam!
— Ļauj man vismaz kādu brīdi no viņa atpūsties!
— Tu jau to dari katru dienu tajās stundās, kad guli. Viņš nekad neguļ. Ljūss brīdināja, ka Eds nekādā ziņā nedrīkst pilnīgi atvienoties. Nav precīzi zināms, kas tad notiek viņa elektroniskajā intelektā. Katra atvienošanās ir emocionālās pārslodzes zīme.
Stīvs pavīpsnāja.
— Vai tu baidies, ka viņam būs insults?
— Stīv, tu esi nekauņa, — atskanēja kibera klusā, nosvērtā balss. — Nekauņa ir ļoti vecs vārds. Patlaban tas netiek lietots. Pēc Telbridža psihoanalītiskās kvalifikācijas, nekauņa ir homo sapiens izmirusi varietāte. Līdz divdesmit pirmā gadsimta sākumam nekauņu izplatība bija ļoti plaša. Pēc tam viņu daudzums sācis samazināties. Raksturīgās pazīmes: primitīvi spriedumi, intelektuāla aprobežotība, zināms trulums, neaudzinātība, kas robežojas ar rupjību un apvienojas ar neaptveramu iedomību, pašslavināšanu, pirmatnēju priekšstatu par savu izņēmuma stāvokli. Sociālās saknes — egoisms, kroplīga audzināšana, dažreiz slikta iedzimtība. Mūsu laikmetā nekaunība ir psiholoģisks atavisms. Tā var izpausties ekstremālos apstākļos. Ārstēšana — īpašs sanatorijas režīms. Profilakse — paškritiska analīze, mīlestība, mūzika, dzeja.
Rejs un Stīvs klusēdami skatījās uz Edu. Kibera platā, bālā seja — maska — ar sprogaino, dzelteno antīkā filozofa bārdiņu, kā vienmēr, bija nekustīga, taču tumšo redzokļu dziļumā liesmoja zeltainas dzirkstis un zaļais medaljons uz krūtīm — kontakta indikators — mirdzēja spožāk nekā parasti.
Elektroniskais Darbaudzinātājs bija apklusis, un izlūkošanas planētkuģa «IP-112» salonā iestājās dziļš klusums. Vienīgi no centrālā gaiteņa, kas veda uz vadības pulti, skanēja tikko dzirdama kosmosa kuģa galveno elektronisko smadzeņu urdzošā melodija.
— Ed, tev jāpiedod Stīvam, — Rejs pēc brīža ieminējās. — Pēdējais izlūkošanas lidojums bija ļoti grūts. Visi ir noguruši.
Kibeis pamāja, tomēr neatbildēja. Viņa zaļais medal jons joprojām spoži mirgoja.
Stīvs noraizējies paberzēja zodu, caur pieri uzlūkodams gan Reju, gan kiberu.
— Stīv, saki kaut ko! — Rejs uzlika roku savam palīgam uz pleca.
Stīvs lēnām piecēlās. Viņa lūpas sāka drebēt.
— Es pateikšu. Skaidrs, ka pateikšu. Nekaunība ir tas pats, kas programmēšana. Lai es vēl kādreiz dotos izlūkošanas reisā ar tādu, atļaujiet teikt, gudreli. .
Nepabeidzis viņš spēji pagriezās un straujā gaitā izgāja no salona. Durvis bez trokšņa aizbīdījās. Rejs un Elektroniskais Darbaudzinātājs palika divi vien.
— Mums abiem ir psiholoģiskā nesaderība, — Eds lēni sacīja, skatīdamies Rejam tieši acīs. — Es to jau sen esmu sapratis. Es viņu uzbudinu — tāpat kā viņš mani. Man nav pārbaudīta psiholoģiskā saderība ar cilvēkiem. Acīmredzot tas ir nepieciešams.
— Jā, laikam gan, — Rejs domīgi piekrita, — bet pagaidām pieņem atvainošanos no manis. Viņš apdomāsies un arī lūgs, lai piedod.
— Rej, pietiek ar tavu paskaidrojumu, — kibers sacīja. — Uzskatīsim incidentu par izbeigtu.
Viņa skatiens atkal kļuva mierīgs un medaljons ieguva normālu spīdumu.