— Vienā hologrammā labi atšķiramas vairākas detaļas, kuru dabiska izcelsme būtu visai apšaubāma. Visi tie pakāpieni, karnīzes un spraugas.
— Daba savā dažādībā ir bezgala daudzveidīga, — Elektroniskais Darbaudzinātājs zīmīgi noteica un pat izslēja gaisā rādītājpirkstu. Sis žests atbilstoši mazajai programmai uzsvēra sacītā īpašo nozīmi.
— Ed, vai tu gribi teikt, ka atlūzas forma vien vēl ne par ko neliecina? — Rejs mēģināja precizēt.
— Atlūzas, kas veido šīs planētas trešo gredzenu, pēc sastāva, lieluma un apveida ir bezgala dažādas. Pārsvarā tās radušās kosmovulkāniskajos procesos — to nu tu, Rej, nenoliegsi. No miljardu miljardiem kosmisko izvirdumu vienu reizi ir iespējams izsviest fragmentu, kas līdzīgs cilvēka roku darinājumam.
— Ed, šoreiz mums pareiza atbilde ir ārkārtīgi svarīga. Kosmiskās ēras četrsimt gados Zemes ļaudis varbūt pirmo reizi pienākuši pie sliekšņa, aiz kura viņus gaida atbilde uz vienu no dižākajiem Kosmosa noslēpumiem.
— Rej, izsakies vienkāršāk, — Stīvs klusu aizrādīja. — Tu aizmirsti, kas ir tavs oponents.
— Neraizējies, Stīv, — Eds tikpat klusu atcirta. — Kolēģis Rejs savas domas vienmēr izsaka ļoti skaidri. Ja tēlainība ir precīza un korekta, tā nav traucēklis drošiem kontaktiem. Rejs runāja par biontu un bioloģiskā saprāta rašanās noslēpumu. Citiem vārdiem sakot: vai Zeme ir likums vai izņēmums.
— Jā, bet kā tu pats, Ed, domā?— jautāja Rejs, ar interesi vērodams kibera seju.
— Vai arī, pareizāk sakot, kādu vidējo aritmētisko šajā jautājumā sniedz tavs pildījums? — Stīvs nomurmināja, taču tik klusu, ka nedz Eds, nedz Rejs to nedzirdēja.
— Ja tev, Rej, nebūtu iebildumu, es izvairīšos no tiešas atbildes, — Eds pēc nelielas pauzes atbildēja. — Šķiet, man ir tiesības tā rīkoties, jo tas nekādā ziņā neietekmēs mūsu reisa likteni. Iemesls ir mana nepilnīgā programmēšana. Tas nebūt nav pārmetums. Jūs arī neesat gluži nevainojami ieprogrammēti. īpaši tas sakāms par Stīvu. Es uzskatu, ka tamlīdzīgi ieprogrammētiem nav tiesību izteikties par kardinālām problēmām.
— Nu, vai klātesošajiem viss ir skaidrs? — jautāja Stīvs, pieceldamies no krēsla. — Starp citu, kāds sens filozofs apgalvojis, ka tas, kurš klausās, ir gudrāks par to,
kurš runā. Ja jums nav iebildumu, es eju pie vadības pults — un aiziet!. .
— Kā teicis pirmais Zemes kosmonauts, dodamies pirmajā kosmiskajā lidojumā,— mierīgi noteica Eds.
♦ ♦ ♦
Planētkuģa «kritiens» pretī trešā gredzena virsmai turpinājās pavisam neilgi. Gaišā lente mainījās acīm redzami. Vispirms tā izskatījās kā šagrēnāda. Tad pārvērtās sarežģītu joslu, mezglu, spirāļu rakstā. Pēc tam iezīmējās reljefs — augstāki iecirkņi un ieplakas, kurās spīdēja tālas zvaigznes. Pamazām parādījās krāsas. Tās kļuva sulīgākas, spilgtākas, un beigu beigās dīvainā pasaule, kurai tuvojās planētkuģis, pārvērtās par visdažādāko apveidu, formu un lielumu krāsainu daļiņu fantastiski raibu klājienu. Tas lēnām slīdēja zem viņiem kā milzu upe, ko apspīdēja tuvās planētas rāmā perlamutra toņa gaisma. Visas straumes vienotajā kustībā pastāvēja kaut kādas savas plūsmas, pretstraumes, «atvari», ko iezīmēja daudzkrāsaino daļiņu raksts. Sis raksts ļoti lēnām, bet pastāvīgi mainījās. Dažas joslas un spirāles nozuda, citas parādījās, pārveidojās, kļuva sarežģītākas.
Rejs nodomāja, ka šajās nebeidzamajās pārvērtībās slēpjas vēl aizvien neizdibināmās planētas apbrīnojamo gredzenu īpaša, noslēpumaina dzīve.
Saturna apkaime tika pētīta jau vairākus gadus, taču vienīgi tagad Zemes kosmonauti bija nokļuvuši līdz tās gredzeniem. Uz katra soļa šeit gaidīja pārsteigumi. Tas bija apbrīnojams kalnu iežu, minerālu un elementu dabas muzejs un tajā pašā laikā milzīga laboratorija, kur kosmiskajā vakuumā neatdzisušas gigantiskas planētas vēl neatminētajā starojumā turpinās minerālu veidošanās, aug daudzkrāsaini nezināmu savienojumu kristāli. Trešajā gredzenā slēpās vesels noslēpumu okeāns. Būtībā katrs tā fragments bija pelnījis, lai kļūtu par atsevišķa pētījuma tēmu. .
Tas bija izlūkošanas lidojums. Viņiem vajadzēja noteikt, kādi minerāli un elementi ir pārsvarā, vajadzēja noskaidrot, kā varētu izmantot tos, kuru uz Zemes un Zemes grupas planētām vairs maz atlicis. Arējos gredzenos pārsvarā bija ledus. Tā kārtaino fragmentu gabaliņos, kurus ietvēra vēl sīkākas drumslas, pat atsevišķi
kristāli, tikai retumis gadījās nelielas minerālu daļiņas. Taču jau otrā gredzena iekšējās zonās bija arvien vairāk kalnu iežu un minerālu atlūzu. Izdevās atklāt daļiņu kopas, kuru sastāvā bija bors, magnijs, titāns, retzemju metāli. Tas bija svarīgs atklājums, svarīgs pirmām kārtām no praktiskā viedokļa. Tādēļ vien jau viņu ekspedīcijas izdevumi atmaksājās. Bet pēc tam pētnieku acīm pavērās trešā gredzena minerālu pasaule un — beigu beigās — Stīva vakardienas atklājums. .
Vai tas varētu noderēt par pierādījumu, ka pastāv ārpuszemes civilizācija? Bezgala sena civilizācija, kas, iespējams, gājusi bojā ilgi pirms cilvēka parādīšanās uz Zemes. Rejs bija pārliecināts, ka tas varētu tā būt, tāpēc viņš ar tādu nepacietību pats gribēja visu apskatīt. .
Iestājās saspringtu gaidu mirkļi. Planētkuģis lēni slīdēja virs gredzena, bet Stīvs pilota krēslā un Rejs pie tiešā skata iluminatora vērīgi ielūkojās trešā gredzena minerālu valstības daudzkrāsainajā rakstā. No nieka divdesmit kilometru augstuma skats, kas pavērās acu priekšā, apstulbināja un reizē arī apbūra. Visu izplatījumu zem viņiem klāja teiksmains paklājs, kas šķita noausts uz melna pamata no bezgalīgi daudziem visdažādākajiem ziediem un nokrāsām. Melnajam pamatam spīdēja cauri Saturna debesu sfēras dienvidu puslodes zvaigznes. Tālumā, tur, kur paklāja krāsu bagātība, pamazām noblāvot, saplūda ar apkārtējā izplatījuma tumsību, sākās zvaigžņu lauks. Rāma perlamutra krāsas gaisma, kas viļņoja no milzu planētas, kura aizņēma visu redzes lauku borta kreisajā pusē, apspīdēja šo neprātīgo sastingušo krāsu spēli, pastiprinot to kontrastu ar ēnu nelīdzenajiem rakstiem.
— Tas ir fantastiski! — Rejs nomurmināja, atraudams skatienu no iluminatora.
— Patiešām, — Stīvs piekrita. — Nevaru uztvert radio- zondes signālus. Mēs jau sen esam tās darbības rādiusā.
— Vai ir traucējumi?
— Nē, traucējumi ir citās frekvencēs. Ultraīsviļņu diapazonā. Saturns parasti tajā neatbild.
— Bet kas dzirdams bākas frekvenču diapazonā?
— Nekas. Absolūts klusums.
— Tātad vēl neesam aizlidojuši?
— Nieki! Vai redzi to zilo ovoīdu ar rožaino apmali? Tas bija netālu no fragmenta. Mums šobrīd būtu jāatrodas virs bākas. Bet tā klusē. .
— Ļauj, Stīv, es pamēģināšu, — atskanēja Elektroniskā Darbaudzinātāja mierīgā balss.
— Tu vari apsēsties otrā pilota krēslā.
— Pateicos.
Iekārtojies otrā pilota krēslā, Eds uzmanīgi ielika īpašā vadības pults ligzdā kreisās rokas mazo pirkstiņu ar metāla uzmavu galā.
Kabīnē iestājās klusums. Stīvs uzmanīgi vēroja kon- trolekrānus. Eds, izslējies krēslā, sēdēja pilnīgi nekustīgi. Rejs zināja, ka tādos brīžos Eds pats kļūst par vienu no kosmosa kuģa aparātu bezgala sarežģītās ķēdes indikatoriem.
Atstājis tiešā skata iluminatoru, Rejs piegāja pie vadības pults un apstājās aiz pilotu sēdekļiem. Informācija, kuru nepārtraukti sniedza ekrāni, neradīja šaubas. Rajons bija tas pats, taču radiobāka neatsaucās. Beidzot Eds sakustējās.
— Nu? — Stīvs jautājoši ieminējās.