— Tev ir taisnība. Zondes signālu nav.
— Kāpēc?
— Nedarbojas. Kaut kāda avārija.
— Kontrolei vajadzēja atstāt otru bāku, — teica Rejs, kodīdams lūpas un ar pūlēm valdīdams niknumu, kas teju, teju grasījās izlauzties.
— Varbūt vajadzēja atstāt kādas desmit? — Stīvs atcirta.
— Bet ko tu tagad iesaki darīt?
— Pamēģināsim atrast tāpat.
— To ir viegli pateikt.
— Ne jau tā vien ir gadījies. Mēs esam izlūkotāji. Nolaidīsimies līdz desmit kilometriem. .
— Esmu spiests iebilst, — sacīja Eds. — Mēs atrodamies uz šāda tipa planētkuģu lidojuma tāluma pieļaujamās robežas. Mēs nedrīkstam vēl vairāk tuvoties neizpētītiem kosmosa objektiem.
— Pieļaujamās robežas nosaka cilvēki un, kad tas vajadzīgs, maina tās.
— Šoreiz nav vajadzīgs.
— Ko tad tu iesaki, Ed? — Rejs uzskatīja, ka nepieciešams iejaukties.
— Ar Stīva hologrammām jāmēģina precizēt, cik tālu fragments atrodas no šejienes, un jānosūta mazā raķete.
— Stīv, manuprāt, tas būs pareizi.
— Tu esi kapteinis. . — Stīvs paraustīja plecus.
— Nu, tad nostabilizē planētkuģi virs zilā ovoīda centra. Tas, kā redzams, ir iekļuvis vienā no taviem vakardienas kadriem.
— Trāpījās mala, — Stīvs norūca, manipulēdams ar vadības pults taustiņiem.
— Ed, vai vēl aizvien nekas nav dzirdams? — Rejs jautāja kiberam.
— Radiozondes signālu nav.
Ņemot palīgā hologrammas, pēc brīža bija noteikta neizprotamā fragmenta iespējamā atrašanās vieta. Tika izbīdīta un orientēta virziena antena. Radiozonde klusēja.
— Es lidošu, — Rejs izlēma.
— Bet tu neatradīsi! — Stīvs saviebās. — Tur ir vesels klājiens tādu gabaliņu, kas cits citam tik līdzīgi. Vakar tā bija vienīgi nejaušība, ka es aizkavējos pie tā. .
— Es tomēr pamēģināšu. Varbūt pats ieraudzīšu bāku.
— Adata metāllūžņu kaudzē … Tu nevari iedomāties, kā tas viss tuvumā izskatās.
— Pēc tavām hologrammām šo to iztēlojos.
— Labāk es pats lidošu. Man būs vieglāk, turklāt pārbaudīšu savus vakardienas iespaidus. Man vakar kaut kas šķita visai dīvaini. Es tev to nepastāstīju.
— Kas tur bija?
— Kaut kāda neizprotama radioatbalss. Bet nupat es sāku gudrot, ka tā tomēr nav bijusi radioatbalss.
— Tepat blakus ir Saturns ar tā starojumiem.
Stīvs papurināja galvu.
— Nē, tas nebija Saturns … Ja vien man nav spokojies, tas ir pavisam kas cits.
— Kā tas izpaudās?
— Iedomājies, tik jocīgi, ka man pat negribējās tev stāstīt, it īpaši pēc tās polemikas ar mūsu cienījamo prātvēderu.
— Un tomēr?
— Es dzirdēju pats savus vārdus, kurus sacīju tev, bet tos it kā teica cita balss.
— Cita?
— Jā. . Cita, nevis mana balss. Es to ar grūtībām atšķīru. Atbalss noslāpēja tavus vārdus. Mani pirmām kārtām interesēja, ko saki tu. Sākumā pat nepievērsu šai atbalsij uzmanību. It īpaši tāpēc, ka mēs tajā brīdī
runājām par manu atradumu. Abi bijām uzbudināti. Bet atpakaļceļā es sāku domāt par šo balsi.
— Tātad intervāls starp signāliem un atstarojumu bija visai ievērojams?
— Dažas sekundes. Bet saproti, ka tas nebija parasts atstarojums, vārdi bija mani, taču. . tos teica cita balss. Rej, it kā sievietes balss.
— Vai tā, Stīv, bija līdzīga kādas tavas paziņas balsij? — piepeši pajautāja Eds.
Stīvs neapmierināts paskatījās uz kiberu.
— Kāds tam sakars ar manām paziņām? Viņas palika uz Zemes vai vismaz uz Marsa.
— Nē, Stīv, tas ir svarīg! — teica kibers un zīmīgi pacēla pirkstu.
— Es jums abiem apgalvoju, ka tās nebūt nebija halucinācijas.
— Tad atbalsij jābūt ierakstītai mūsu sarunu lentē. To ir bezgala vienkārši pārbaudīt.
Rejs sakustējās, it kā grasītos piecelties.
— Nepūlies, Rej, — sacīja Eds. — Esmu jau pārbaudījis. Jūsu sarunas lenti noklausījos naktī, kad analizēju hologrammas. Lentē ir vienīgi jūsu balsis — tava un Stīva balss. Un nekas cits. Tas ir simtprocentīgi droši.
— Nolādēts! — Stīvs iesaucās.
— Emocionāla nesavaldība. . — iesāka Eds, vēlreiz paceldams pirkstu.
Rejs zīmīgi palūkojās uz kiberu, tas nokremšļojās un apklusa.
— Nu, turpini, — Stīvs drūmi uzaicināja.
— Mums nav laika diskutēt, — Rejs ātri iejaucās. — Pla- nētkuģis nedrīkst ilgi uzturēties gredzena tuvumā. Paskatieties uz starojuma intensitāti! Pašlaik mēs tērējam aizsardzībai pārāk daudz enerģijas. Esmu ar mieru. Lido tu, Stīv, un, kad būsi tur atstājis otru radiobāku, nekavējoties lidošu es.
— Lidojiet abi, — Eds ieteica. — Es palikšu planētkuģī. Pēc instrukcijas tas ir pieļaujams, ja planētkuģis atrodas fiksētā stāvoklī.
— Nē!— Stīvs apņēmīgi atcirta. — Sākumā es lidošu viens pats, pēc tam redzēsim, kā būs.
— Lūdzu, — Eds mierīgi atbildēja un lēnām izgāja no vadības kabīnes.
♦ ♦ ♦
Apmēram pusstundu pēc izlūkraķetes starta Stīva īsie ziņojumi sāka mīties ar replikām, kas liecināja, ka viņu pārņem arvien lielāks satraukums.
— Augstums trīssimt metru, vēl viens līdzīgs fragments …
Nolādēts. . Nav tas.. Mainu kursu. . Netieku gudrs.. Augstums divi simti.. Atkal nav tas.. Miljons nekomplektētu kiberu!. . Pat es nevaru to atrast.. Augstums trīs simti. . Mainu kursu. Nē. . Atkal nav tas. . Ek, kaut tu anihilētos!
— Pamēģini virzīties pa paralēliem kursiem, — ieteica Rejs.
— Bet ko tad es daru? — Stīvs atsaucās, nikni palūkodamies no centrālā ekrāna. — Es gluži vienkārši netieku skaidrībā, kur tas ir izčibējis.
— Stīv, kā ir ar starojumu?
— Uz robežas.
— Tad lido atpakaļ! Izgudrosim ko citu.
— Rej, vēl pāris mēģinājumu! Tas taču nevarēja izkūpēt gaisā!
— Lai notiek! Tikai ne ilgāk par piecām minūtēm. Varbūt mēs neesam precīzi noteikuši rajonu?
— Rajons ir precīzi noteikts, — iebilda Eds, kurš tūlīt pēc izlūkraķetes starta bija atgriezies vadības kabīnē. — Stīvs jau vairākas reizes ir pārlidojis pāri tai vietai, kur jāatrodas bākai.
— Bet kāpēc tad viņš neredz fragmentu?
— Iespējams, ka tas ir mainījis stāvokli. Stīvs to redz no otras puses un nepazīst.
— Stīv, vai tu dzirdēji Eda domas?
— Dzirdēju, bet, velns lai parauj, man jau tāpēc nav vieglāk! Es nespēju tikt gredzenā iekšā. Atstarpes ir pārāk mazas pat izlūkraķetei.
— Stīv, lido atpakaļ!
— Tūlīt, vēl divus reisus — un es atgriežos.
— Stīv, vai vakardienas balss ir dzirdama?
— Sākumā man šķita, ka ir, bet pašreiz nav.
— Vai tā atkal bija sievietes balss? — Rejs jautāja.
— Tā izklausījās. Bija slikti dzirdama. Stāt!.. Sasodīts, es to redzu! Nudien, šis fragments ir mainījis stāvokli. Tagad ir redzams laukumiņš. Eej, es mēģināšu piestāt…
— Neatļauj! — ātri sacīja Eds. — Nedrīkst!
— Kāpēc tad nedrīkst? — Stīvs no ekrāna dusmīgi jautājā.— Laukums ir liels un līdzens. Paskatieties paši. Pārraidu jums attēlu.
— Nedrīkst, — kibers atkārtoja. — Tas ir bīstami. Pieaug kāds jauns starojums.
— Stīv, atgriezies! — Rejs pavēlēja. — Nekavējoties atgriezies! Nomet uz tā laukumiņa radiobāku un tūlīt atpakaļ! Tā ir pavēle.