saraušanās ar Edu jau pauda pietiekami daudz. Bija jālido Viņam pašam — Rejam. .
Un viņš lidos, viņam ir jālido, kaut arī Elektroniskais Darbaudzinātājs iebilst pret atkārtotu tuvošanos noslēpumainajai atlūzai. Taču ar hologrammām vien nepietiek. Rejam viss tuvumā jāredz pašam ar savām acīm. Turklāt jādabū atpakaļ radiobāku zondes ar minerālu paraugiem. Varbūt izdosies pat nosēsties. . Eds apgalvoja, ka tas ir ļoti bīstami, un Stīvs to apstiprināja. Tomēr Zemes cilvēkiem ir izdevies nokļūt tik tālu kosmosā tieši tāpēc, ka meklēšanas reflekss viņiem ir spēcīgāks par pašsaglabāšanās instinktu.
Tiesa gan, «Kosmosa nolikuma» paragrāfā teikts: «Ja planētkuģi ir divi kosmonauti un viens no apkalpes locekļiem nopietni saslimis, planētkuģim nekavējoties jādodas uz tuvāko stacionāro bāzi.» Tuvākā stacionārā bāze patlaban atradās uz Ganimēda. Viņi ir ne mazums paveikuši, kaut arī neskaitītu pēdējo atklājumu. Bet tieši pēdējais ir pats apbrīnojamākais. Kā lai tagad pusceļā apstājas. . Vēl nekad kosmiskās ēras trīsarpus gadsimtos Zemes cilvēkiem nav radies tik acīm redzams arguments, ka viņi nav vientuļi bezgalīgajā Visumā. Protams, ja fragmenta forma vien jau nav tāds arguments. Otrs pierādījums var būt vieliskais sastāvs. Bet tad ir jādabū atpakaļ uz kuģa zondes vai jānosēžas uz fragmenta.
Taču ko lai iesāk ar to paragrāfu? Stīvs gan, tiesa kas tiesa, apgalvo, ka viņš ir pavisam vesels, ka lidojumā izjustās bailes un samaņas zaudēšana ir muļķīga nejaušība. Turklāt viņi ir trīs: Eds ir pilntiesīgs ekspedīcijas loceklis. «Kosmosa nolikums» apstiprināts pirms vairāk nekā desmit gadiem. Toreiz vēl nebija kibernētisko intelektu — tādu kā Eds. Iepriekšējo paaudžu kiberus «Nolikums» vērā neņēma. Bet Eds nav parasts kibers. Ko lai iesāk ar šo paragrāfu? Par apzinātu «Kosmosa nolikuma» pārkāpšanu draud diskvalifikācija. Kā lai viņš rīkojas?
Domas virpuļoja gluži kā pa apli, aizdzīdamas miegu. Taču atpūta bija nepieciešama, Rejs to juta. Izslīdējis no sava guļamā «kokona», viņš iegāja dušas telpā. Pārlaidis skatienu programmām, viņš izvēlējās zilo, kuru nekad nebija lietojis. Zem šīs programmas slēdža bija rakstīts: «Galējs uzbudinājums. Pilnīga nomierināšanās.» Tomēr arī pēc nomierinošām zilās programmas gaisa un ūdens procedūrām Rejam vēl neizdevās uzreiz iemigt.
♦ ♦ ♦
Viņi izlidoja abi ar Edu, atstājuši Stīvu vienu pašu planētkuģi, kas gluži kā sastindzis karājās simt kilometru virs zilā ovolda. Līdz pašam izlūkraķetes startam Eds uzstājīgi centās atrunāt Reju no lidojuma. Vienīgi apsēdies raķetes šaurajā kabīnē otrā pilota krēslā, viņš beidzot apklusa un, ielicis kreisās rokas pirkstus vadības pults īpašajās ligzdās, it kā norobežojās no Reja, lai gan šajā brīdī viņi abi sēdēja cieši blakus. Reja labā roka gulēja uz krēsla balsta, un viņš ar savu elkoni cauri elastīgā kombinezona audumam juta lokano un kustīgo kibera elkoni. Eda acis bija vērstas uz priekšu — tiešā skata iluminatorā. Viņu neinteresēja aparātu rādījumi uz vadības paneļa. Pieslēdzies pie raķetes elektronu smadzenēm, viņš pats kļuva par mazā kosmiskā kuģa sarežģītās elektronu skaitļojamās aparatūras kontroles centru.
Raķetes kritiens līdz trešā gredzena virsmai nebija ilgs. Gredzena meduszeltainā perlamutra nokrāsa kļuva tumšāka, un gandrīz tajā pašā acumirklī parādījās visi spektra redzamās daļas toņi. Krāsas, ko ēnas un melnās atstarpes sevišķi izcēla, kļuva kontrastainas un spilgtas. Ovoīda zilganais laukums nozuda fantastiskajā raibumā.
Tikai tagad Rejs īsti novērtēja Stīva apbrīnojamo māku sameklēt šajā lāsumotajā haosā vienīgo vajadzīgo plankumiņu ar apklusušo radiobāku. Vai viņiem būs vēlreiz pa spēkam sarežģītais atrisinājums? Rejs neticīgi pavērās savā pavadoni.
Elektroniskais Darbaudzinātājs sēdēja pilnīgi nekustīgi. Šķita, ka viņš ieklausās kuģa elektronu aparatūras urdzošajās melodijās. Rejs redzēja vienīgi antīko profilu, ko ieskāva dzeltenīgā bārdiņa, un medaljona zaļo actiņu, kas spīdēja mierīgi un vienmērīgi.
— Jūs esat novirzījušies sāņus, — vienā no ekrāniem atskanēja Stīva balss. — Jūsu korekcija. .
— Viss kārtībā, Stīv, — Eds mierīgi sacīja, — ir jau aprēķināta. Pēc pāris minūtēm mēs būsim pie šī fragmenta. Orientēsimies pēc tavām hologrammām. Tās ir manā atmiņā, un es tās salīdzinu ar reālo ainu. Ne visas hologrammas ir kvalitatīvas, tomēr vispārējai orientācijai tās var izmantot.
Stīva seja ekrānā savaikstījās tādā kā zobgalīgā grimasē, taču viņš neko neteica.
— Vai nodot vadību tev? — Rejs vaicaja, pametis ašu skatienu uz Edu.
— Esmu jau pārņēmis — caur autopilotu, — galvu nepagriezdams, Eds mierīgi atbildēja.
«Fenomenāla konstrukcija!» Rejam iešāvās prātā. «Lai gan — kāpēc konstrukcija? Asociatīva loģiskā domāšana, neaptverama atmiņa, gandrīz zibenīga bremzēšanas reakcija. . Tātad — gan iztēle, gan spēks, kas spēj viņu apvaldīt. Kāda starp mums, patiesību sakot, ir atšķirība? Viņš pat ir pārāks par mani. Viņam nav vajadzīgs gaiss, lai elpotu, viņam nav vajadzīga speciāla barība. Pietiek ar nelielu papilduzlādi, ļaunākajā gadījumā tieši no Saules caur Saules akumulatoriem. Ja mēs nolaidīsimies, viņš bez skafandra var iziet kosmosā, pat neizmantojot slūžu kameras, viņš var palikt kosmosā, cik vien ilgi vajag. Cilvēki taču ir radījuši tādu mākslīgo intelektu, varbūt daudz pilnīgāku, nekā tas ir viņiem pašiem. Ja viņš tomēr nav vēl pārāks par mums, tad agrāk vai vēlāk spēs sasniegt pilnību, un pēc tam. . Vai viņi mūs nenomainīs mūsu pašu radītajā tehnoloģiskajā civilizācijā?»
— Rej, mēs atrodamies virs tā fragmenta, — atskanēja Eda mierīgā balss. — Vai tu joprojām uzskati, ka jānosēžas?
Rejs pārlaida skatienu ekrāniem. Vienā no tiem bija saredzama Stīva saspringtā seja. Citos lēnām pārvietojās trešā gredzena daudzkrāsainais akmens bluķu haoss. Akmens klučiem bija visdažādākā forma un lielums: daži bija gludi noapaļoti, citi stūraini, ar robotām malām, izvagoti bezgala dziļām plaisām. Tur bija gan milzīgi klints bluķi, vairākus desmitus metru caurmērā, gan sīki akmeņi, ko var paņemt rokā. Viss šis raibais klājiens lēnām kustējās, ievērojot kaut kādus savus likumus.
— Vai tu to redzi? — Stīvs no ekrāna jautāja.
— Šķiet, ka redzu, bet mūsu zondes gan ne.
— Un kas dzirdams ēterā?
— Tava balss un. . parastie traucējumi.
— Bet atbalss?
— Šobrīd nav nekādas atbalss.
— Jocīgi gan. .
— Stīv, jocīgs ir kas cits. Es neredzu nedz mūsu zondes, nedz tās detaļas, kuras mēs noturējām par mākslīgām. Izskatās, ka būtu tas pats fragments, tikai…
— Simtprocentīgi droši, ka tas pats fragments, — mierīgi sacīja Eds, — tieši zem mums ir ovāls, zaļš laukumiņš, ko šķērso iesārtas joslas. Tā malas fiksētas daudzās Stīva hologrammās. Fragments atkal ir mainījis stāvokli attiecībā pret gredzena plakni.
— Ovāls, zaļš laukumiņš ar sarkanām joslām, — Stīvs no ekrāna atkārtoja. — Atceros. .
— Savādi, kā tie gabali, tik strauji kustoties, jau sen nav pārvērtušies par putekļiem, — ieminējās Rejs, uzmanīgi orientēdams raķeti tā, lai tiešā skata iluminators būtu vērsts uz zaļo laukumiņu. — Un nepavisam nav izprotams, kā šajā klājienā ir spējušas saglabāties kādu mākslīgu būvju atliekas..