— Kā redzams, atlūzu sadursme šeit notiek ārkārtīgi reti, — sacīja Elektroniskais Darbaudzinātājs, neatraudams acis no tiešā skata iluminatora. — Tas ir skaidrāks par skaidru. Nekur nav redzama daļiņu saskaršanās. Viscaur ir atstarpes. Tāpat bija pilnīgi visās hologrammās. Gredzena iekšpusē kustības ir līdzsvarotas. Pastāv kaut kādi atgrūšanās spēki, kas neļauj fragmentiem pieskarties citam pie cita.
— Tas nav izprotams, — Rejs atkārtoja.
— Edam ir taisnība, — no ekrāna sarunā iejaucās Stīvs. — Arī es nekur neredzēju, ka fragmenti saskartos.
— Kaut arī sadursme notiktu vienu reizi tūkstoš gados. . — Rejs iesāka, bet piepeši saspringa un apklusa.
— Ja mēs ar savu rīcību vai nosēšanos tur izjauksim kārtību, kādā viss kustas, — sacīja Eds, — simtprocentīgi droši, ka sāksies sadursmes un būs grūti prognozēt to rezultātus.
— Rej, vai tu dzirdēji? — Stīvs no ekrāna jautāja.
— Jā, tagad es dzirdu. Savādi, ļoti savādi. .
Elektroniskais Darbaudzinātājs pagrieza pret viņu
savu neizteiksmīgo seju.
— Rej, ko tu dzirdēji?
— Balsi, kādu balsi. . Ed, vai tad tu neko nedzirdēji?
Kibers lēnām pašūpoja galvu.
— Tikai tevi un to, ko saka Stīvs. Vairāk neko.
— Ieklausies uzmanīgāk. .
— Simtprocentīgi droši, ka mūsu sakaru frekvencēs nav citu traucējumu, tikai parastie.
— Bet es taču skaidri dzirdu! — Rejs iesaucās. Viņš paliecās uz priekšu, un viņa seja saspringa uzmanībā.
Stīvs no ekrāna apmierināts saprotoši pamāja.
— Atvienoju sakaru kanālus ar planētkuģi, — Rejs pēkšņi sacīja, neskatīdamies uz ekrānu. — Tie traucē mani nodibināt kontaktus. Stīv, vai tu saprati? Es uz kādu laiku atslēdzos.
Stīvs savā ekrānā nemierīgi sakustējās.
— Pagaidi. . — viņš iesāka, bet ekrāni jau cits pēc cita nodzisa.
Rejs piespiedās ar pieri pie ārējā skata iluminatora. Viņš saspringti skatījās uz zaļo laukumiņu ar sarkanajām švīkām. Izlūkraķetes disks bija sastindzis tikai dažu metru augstumā virs tā. Tad viņa acis aizvērās un galva
bezspēcīgi noslīga uz krūtīm.
♦ + +
— Ar viņu notika tas pats, kas ar tevi, Stīv, — teica Elektroniskais Darbaudzinātājs. — Sākumā halucinācijas, pēc tam — ģībonis. Kad viņš zaudēja samaņu, es ieslēdzu sakaru ekrānus un atgriezos.
— Tas nav ģībonis, — Rejs vārgā balsī iebilda. — Vairāk ticams, ka tas ir hipnotisks miegs. Viņi mēģināja mani hipnotizēt. .
— Rej, kas ir tie «viņi»?
— Viņi. . kuru balsis mēs dzirdējām.
Eds nemierīgi sakustējās.
— Simtprocentīgi droši. .
Viņa zaļais medaljons zibsnīdams spoži iemirdzējās.
— Simtprocentīgi droši, mīļais, — Stīvs viņu pārtrauca, — ka visa tā velna būšana sniedzas pāri tavu iespēju robežām. Jāatzīstas, ka mūsējām arī,— viņš piebilda, brīdi klusējis.
Elektroniskais Darbaudzinātājs pacēla gaisā rādītājpirkstu:
— Jebkuras frekvences elektromagnētiskās svārstības. .
— Kā redzams, mēs neesam saskārušies ar elektromagnētisko lauku, — Rejs klusu sacīja. — Tas ir kaut kas cits. Varbūt biolauks..
— Visiem laukiem ir elektromagnētiska daba.
— Visiem zināmajiem, Ed, par kuriem cilvēki radījuši elektromagnētisma teoriju. Taču daudz kas vēl ir palicis aiz mūsdienu zinātnes robežām, piemēram, gravitācija. Mēs esam iemācījušies to dabūt mākslīgi, taču tās daba
mums vēl joprojām nav skaidra. Tas pats ir ar biolaukiem. Tiek pieņemts, ka tiem jābūt. Bet kādas ir to īpašības, to iespējas. .
— Rej, klusē jel, — Stīvs teica. — Tev vēl nav ieteicams tik daudz runāt. Klusē un mierīgi pagūli. Mums ir pietiekami daudz laika, lai bez steigas visu apspriestu un izlemtu.
Viņi visi trīs atkal atradās sava planētkuģa centrālajā salonā. Rejs gulēja uz dīvāna. Stīvs un Elektroniskais Darbaudzinātājs bija apmetušies nostāk krēslos. Salonā iestājās klusums. Pa pusatbldītajām durvīm bija dzirdama vienīgi kuģa galveno elektronu smadzeņu dūcošā melodija.
Rejs pirmais no jauna pārtrauca klusumu.
— Stīv, jāpaziņo bāzei uz Ganimēdu. Jāpavēsta, ko esam atraduši. Kas zina, kādas sekas tas atnesīs cilvēcei!
— Vai tu runā par kontakta sekām?
— Galvenais — ar ko mēs esam sadūrušies? Kas tas ir — vai retranslators uz citu zvaigznāju vai druska no senas pagājības, «vēstule», ko atstājusi mūsu Saules sistēmas civilizācija, kura nozudusi? Varbūt saprāta ziņā tie, piemēram, ir mūsu brāļi no Faetona?
— Bet varbūt tā ir Zemes kosmonautu halucināciju epidēmija, — nevainīgi piebilda Elektroniskais Darbaudzinātājs.
— Jebkurai epidēmijai, mīļais, ir vajadzīgs cēlonis, — Stīvs pavīpsnāja. — Ja tā būtu noticis tikai ar mani vai tikai ar Reju, tas būtu kas cits. Vienu no mums vajadzētu atsaukt atpakaļ uz Zemi. Bet tagad iznāk, ka cēlonis ir tur tajā akmens klucī — tūkstoš kilometru zem mums. Nupat es sāku prātot, vai tik būšu to uzgājis nejauši. Ko jūs teiksiet?. . Varbūt ir iedarbojies šis pats biolauks, — un Stīvs piesita ar rādītājpirkstu sev pie deniņiem. — Viņi zināja, ko grib, — viņš piebilda, pametis Rejam ar aci.
— Bet katrs no jums reaģēja citādi, — sacīja Elektroniskais Darbaudzinātājs.
— Citādi gan! — Stīvs pamāja. — Mani sagrāba bailes, bet viņu, — Stīvs norādīja uz guļošo Reju, — ziņkāre. Taču mēs abi nepaguvām tā īsti stāties kontaktos. Es nepaguvu tāpēc, ka pats aizbēgu, bet viņš — tāpēc, ka tu viņu aizvedi.
— Man bija tā jārīkojas, — Elektroniskais Darbaudzinātājs iebilda.
— Var jau būt.. Lai gan tas nav simtprocentīgi droši. Pats ticamākais, ka tā ierīce paredzēta kontaktam ar citu saprātu. Diezin vai tās būtu lamatas naiviem kosmonautiem. Un, ja man ir taisnība, vajadzēja izturēt visu sakaru seansu līdz beigām. Iespējams, ka tad nebūtu bijis arī sāpīgo seku. Mēs taču stājāmies kontaktā pamazām, bet pārtraucām to ļoti spēji. .
— Stīv, tev laikam ir taisnība, — sacīja Rejs, nepaceldams galvu. — Man šis kontakts tikai sākās. Vispirms — balsis. Es tās nesapratu, bet dzirdēju arvien skaidrāk. Bija divas — vīrieša un sievietes balss.
— Es dzirdēju tikai sieviešu balsis, — ieminējās Stīvs.
— Acīmredzot tā būs bijusi savdabīga «aparatūras noskaņošana». Noskaņošana uz «tavu vilni», Stīv, un uz manējo … Es sāku nojaust, ka neuztveru šīs balsis ar dzirdi. Tās skanēja tieši smadzenēs. Tad es mēģināju saprast un, kā šķiet, sāku jau apjēgt. Veidojās kaut kādi savādi vizuāli tēli. Es it kā kļuvu par vienu no maniem sarunu biedriem un tā acīm ieraudzīju otru. Tā bija brīnum daiļa sieviete vieglās, caurspīdīgās drānās. Viņas krūtis cilājās, viņas acīs es lasīju apņēmību, sāpes un milzīgu gudrību. Viņa man kaut ko teica, gribēja mani par kaut ko pārliecināt… Es viņu redzēju arvien tuvāk. . Bet tad uzreiz — tumsa, un es atguvos uz šī dīvāna.
— Man bija tā jārīkojas, — Elektroniskais Darbaudzinātājs atkārtoja, taču viņa balsī vairs neskanēja iepriekšējā pārliecība.
— Ed, viss ir pareizi, — ilgāku laiku klusējis, teica Stīvs. — Un tomēr..
— Un tomēr būs jāmēģina vēlreiz, — secināja Rejs, pieceldamies no dīvāna. — Taču vispirms jāuzņem sakari ar bāzi uz Ganimēda.