— Prasību! — teiea Austrijas Anna, savelkot uzacis. — (), maršala kungs, jūs, laikam, atradātics ļoli bīstamā situācijā, ja uzņematies tik dīvainu prasību izpildi!
Šie vārdi lika izteikti ar ironiju, kas nepaslīdēja garām maršala ausīm.
— Atvainojiet, jūsu augstība, — atbildēja viņš, — bet es neesmu advokāts; cs esmu kara cilvēks, varbūt tāpēc, neesmu visai pareizi izteicies; man vajadzēja teikt: tautas „vēlmcs", bet nevis ,.prasības". Kas atliecas uz jūsu aizrādījumu, kuru man bija las gods uzklausīt, tad, redzams, jūs vēlējāties teikt, ka es biju nobijies?
Karaliene pasmaidīja.
— Jā, jūsu augstība, es atzīstos, ka es nobijos, un las noliek ar mani jau trešo reizi dzīvē, kaut arī esmu piedalījies divpadsmit kaujās un nezin cik sadursmēs. Jā, cs izjutu bailes, un cs nebaidos to atzīt pat jūsu augstības klātbūtnē, neskatoties uz jūsu nicinošo smaidu, bel cs baidījos šo velnēnu baru, kas pavadīja mani līdz pašiem pils vārlieni un kuri nesaprotams no kurienes ir uzradušies.
— Bravo, - nočukstēja d'Artanjans Porlosam ausī, — labi pateikts.
— Un tā, — leica karaliene, iekožot sev lūpā, bet visapkārt stāvošie sāka apmainīties daudznozīmīgiem skatieniem un klusām sačukstēties, — kādas tad ir manas tautas vēlme?
— Lai atbrīvotu Brusela kungu, jūsu augstība, — atbildēja maršals.
— Ne par ko! — iesaucās karaliene. — Ne par ko!
— Kā jums labpatiksies, jūsu augstība, — teica maršals, klanoties un kāpjoties atpakaļ.
— Jūs uz kurieni, maršala kungs? — izbrīnījusies jautāja karaliene.
— Es eju pavēstīt jūsu doto atbildi, jūsu augstība, visiem tiem, kas to pašlaik gaida.
— Palieciet. Es nevēlos, ka jūs aizejat; es nevēlos, lai tiklu vestas kaut vai kādas sarunas ar dumpiniekiem.
— Jūsu augstība, es devu savu goda vārdu, — iebilda maršals.
— Un las nozīmē?..
— Ja jūs mani neapcietināsit, tad man ir jaalgricžas pie tautas.
Austrijas Annas acis sāka mest zibeņus.
— Uz lo jums nebūs ilgi jāgaida! - teica viņa. - Man nācās apcietināt krietni dižciltīgākus augstmaņus, nekā jūs. Hito!
Pie šiem vārdie Mazarīni steidzīgi piegāja pie karalienes.
— Jūsu augstība, — teica viņš, — ja tikai man būtu tā iespēja arī dot jums padomu…
— Atbrīvot Bruselu? Ja tas ir tā, tad varat savu padomu paturēt vien
pie sevis.
— Nē, — Mazarīni atteica, - kaut ari šis padoms, varbūt, nav nemaz sliktāks par pārējiem.
— Ko tad jūs ieteiksiet?
— Pasaukt prelātu.
— Prelātu? — iesaucās karaliene. — Šo intrigantu un dumpinieku? Tas viss taču ir viņa roku darbs!
— Vēl jo vairāk, jūsu augstība. Ja viņš ir sarīkojis visu šo dumpi, lad viņš arī spēs to savaldīt un nomierināt.
— Paskatieties, jūsu augstība, — leica Komenžs, stāvēdams pie loga. — Gadījums ir vairāk nekā labvēlīgs priekš mums. Pašreiz prelāta kungs dod savu svētību tautai Palc-Rojāls pils laukumā.
Karaliene metās pie loga.
— Tiešām, — teica viņa. — Kāds liekulis, paskatieties!
— Es redzu,- teica Mazarīni, — ka visi krīt viņa priekšā ceļos, kaut arī viņš ir likai prelāts; bet, ja es būtu viņa vietā lagad uz šī paša laukuma, viņi visi mani sarautu gabalos, kaut arī es esmu kardināls. Un tāpēc, es vēlreiz pastāvu uz savu priekšlikumu (Mazarīni uzsvēra šo vārdu), lai jūsu augstība pieņemtu prelāta kungu.
— Kāpēc gan jums neteikt tā: tāpēc, ka tas ir mans priekšlikums? — teica karaliene, pazeminot savu balsi.
Mazarīni likai paklanījās.
Karaliene minūti pārdomāja. Tad pacēla galvu un paskatījās uz visiem klātesošajiem ar pārākuma apzinu.
— Maršala kungs, — teica viņa, — atvediet pie manis steidzami prelāta kungu.
— Bcl ko man atbildēt tautai? — jautāja maršals.
— Lai paciešās, - atbildēja Austrijas Anna, pieņemot cietējas izskatu — es lāču arī ciešu.
Lepnās spānietes balss bija tik ļoti pavēlnicciska, ka maršals, neteicis ne vārda, paklanījās un izgāja.
D'Artanjans pagriezās prel Portosu.
— Nezinu, nezinu, ar ko tas viss beigsies?
— Redzēsim, — atbildēja Portoss ar izteikti neatkarīgu sejas izteiksmi.
Pa to laiku karaliene, pieejot pie Komenža, sāka ar viņu klusi
sarunāties, pagriežot visiem muguru.
Mazarīni ar satraukumu skatījās uz to pusi, kur paslēpti aiz. portjerām stāvēja d'Artanjans un Portoss.
Pārējie klātesošie klusiņām sarunājas vai sačukstējās viens ar otru, gaidot šī notikuma atrisinājumu.
Durvis atkal atvērās, un viesistabā ienāca maršals prelāta kunga pavadībā.
— Jūsu augstība, - teica maršals, — Hondī kungs uzreiz paklausīja jūsu rīkojumam.
Karaliene panāca dažus soļus pretī prelāta kungam un apstājās viņa priekšā, stigra un auksta, ar nicīgi savilktām lūpām.
Hondī godbijīgi paklanījās karalienei.
— Nu, kungs, ko jūs varētu teikt par šo dumpi? — beidzot viņa ar varu izdabūja no sevis šos vārdus.
— Es jums teiktu lā, ka tas vairs nav dumpis, bet īsta sacelšanās, — atbildēja prelāts.
— Tā ir sacelšanās likai tiem, kas var domāt, ka mana tauta ir spējīga sacelties! — iekliedzās Austrijas Anna, nevarēdama vairs saturēt sevī degošo naidu rn izlikšanos prelāta kunga priekšā, kuru viņa — varbūt arī ne bez iemesla — uzskatījā par šo visu nolikumu vaininieku. — Par sacelšanos lo uzskata visi tic, kam šī sacelšanās ir izdeviga un kuri šo sacelšanos arī ir sarīkojuši; bcl pagaidiet tikai, gan karaļa vara liks tam visam galu.
— Jūsu augstība pasauca mani tikai tāpēc, lai to man izteiktu? — jautāja prelāta kungs, vērojot viņu aukstām acīm un ar pilnīgi neatkarīgu izskatu.
— Nē, mans mīļais prelāta kungs, — sarunā iejaucās Mazarīni, — jūs tikāt uzaicināts tāpēc, lai uzzinātu jūsu domas attiecībā par visu to, kas pašreiz notiek un par visām tām nepatikšanām, kurām mēs esam visi pakļauti.