— Tātad, jūsu augstība pasauca mani, lai lūgtu tieši manu padomu? — jautāja prelāta kungs, tēlojot milzīgu izbrīnu, bet pie sevis klusībā smīkņājot.
— Jā, — teica karaliene, — visi tā vēlējās.
— Un tātad, - teica viņš, — jūsu augstība vēlās…
— Lai jūs pateiktu, ko darītu jūs būdams karalienes vietā, — steidzīgi iejaucās sarunā Mazarīni.
Prelāts palūkojās uz. karalieni. Viņa piekrītoši palocīja galvu, bet pati neteica ne vārda.
— Jūsu augstības vietā, - pavisam mierīgā balsī atbildēja prelāta kungs, — cs ne mirkli nedomājot, atbrīvotu un atgrie/tu viņiem padomnieku Bruselu.
— Bet, ja es neatbrīvošu un neatdošu viņu, — iesaucās karaliene, — kas var nolikt tad, kā jūs domājat?
— Es domāju, ka rīt Parīzē nepaliks akmens uz. akmens, — iesaucās maršals.
— Es jums nejautāju, — sausi teica karaliene, pat nepagricž.otics, — es jautāju Hondī kungam.
— Ja jūsu augstība jautā man, - leica prelāts izteikti mierīgā balsī, — tad es atbildēšu, ka esmu pilnīgi vienisprātis ar maršala izteikumiem.
Karaliene nosarka; viņas skaistās gaišzilās acis, likās, gatavas bija visu samalt savā ceļā; viņas sārtās lūpas, kuras kādreiz, apdziedāja slavenākie dzejnieki, salīdzinot lās ar granātziedu skaistumu, nobālēja un niknumā sašķobījās. Viņa pal pārbiedēja Mazarīni, kuru nemierīgā ģimenes dzīve bija iemācījusi ar daudz ko samierināties un pieciest visāda veida scēnas.
— Atbrīvot Bruselu! — iekliedzās karaliene ar lādu nicinājuma izteiksmi, ka visi sastinga. — Labs padoms, neko nevaru teikt. Redzams, ka tas nāk no paša mācītāja kunga.
Hondī palika tikpat līdzsvarots un mierīgs. Šodienas aizvainojumi, likās, viņu nemaz, neskar, tāpat kā vakardienas izsmiekls, tikai dziļi dvēselē krājās naida un atriebības jūtas. Viņš bezkaislīgi paskatījās uz karalienes pusi; viņa ar skatienu lūdza Mazarīni kaut ko teikt viņas aizstāvībai.
Bel Mazarīni parasti ļoli daudz domāja, bel maz. runāja, tāpēc pagāja ilgs laiks pirms viņš sāka runāt.
— Nu ko, - teica viņš beidzot, - tas ir labs padoms, un tika izteikts ļoti draudzīgi. Es ari atbrīvotu šo mūsu mīļo Bruselu, dzīvu vai mirušu, lai tikai viss būtu beidzies.
.— Ja jūs viņu atgriezīsit mirušu, viss patiešām būs beidzies, bet nebūt lā, kā jūs to vēlēsities, jūsu eminence, — iebilda Hondī.
— Vai lad es teicu: „dz.īvu vai mirušu"? Tas tikai tāds teiciens. Jūs jau zināt, prelāta kungs, ka es pilnībā nepārvaldu franču valodu, kurā jūs pats tik brīvi runājat un rakstat.
— Tad nu gan ir valsts padomes sēde, — teica d'Artanjans Portosam, — mēs ar ^tosu un Aramisu pavisam savādāk izlēmām mūsu jautājumus un atrisinājām problēmas.
— Scn-Žervē bastionā?
— Gan tur, gan citur ari.
Prelāts klausoties visās runās, turpināja tālāk tikpat aukstasinīgā un nesatricināmā balsī:
— Ja jūsu augstība neatbalsta manu priekšlikumu, — teica viņš, tad, redzams tāpēc, ka jums ir zināma daudz labāka izeja no šis situācijas. Es pārāk labi pazīstu jūsu augstības prāta un atjautības spējas kā ari jūsu padomnieku viltību, lai noticētu, ka galvaspilsēta varētu uz ilgu laiku palikt šādā ielenkuma stāvoklī, kas varētu novest mūsu valsti pat lidz revolūcijai.
— Tātad, pēc jūsu domām, — iebilda ar izsmieklu daiļā spāniete, iekožot savā virslūpā, — vakar las bija likai dumpis, šodien pārvērties jau ir par sacelšanos, bet rīl var izvērsties par revolūciju?
— Jā, jūsu augstība, — pavisam nopietni atbildēja Hondī.
— Ja jūs paklausās, prelāta kungs, tad varēlu nodomāt, ka mūsu tauta ir zaudējusi jebkuru cieņu un bijāšanu prel valsts likumīgo varu.
— Diemžēl, šis gads ir nelaimīgs karalienei, — teica nopietni Hondī, pakratot galvu. — Paskatieties, kas pašlaik notiek Anglijā.
— Jā, bcl, par laimi, pie mums Francijā nav Olivera Kromvela, iebilda karaliene.
— Kas zina, — leica Hondī, — tādi cilvēki ir līdzīgi zibens uzliesmojumam: par viņiem uzzina likai tad, kad viņi ir jau uzliesmojuši
Visi nodrebēja un sadrūnia, un iestājās baigs klusums.
Karalienē spieda abas rokas pie krūtīm. Varēja redzēt, ka viņa cenšas noslēpt savus skaļos sirdspukstus.
— Portos, — nočukstēja d'Artanjans, — paskaties labi uz šo mācītāju.
— Skatos, — atbildēja Poross, — kas tālāk?
— Lūk, īsts cilvēks!
Portoss ar izbrīnu palūkojās savā draugā; acīmredzot, viņš ne visai labi izprata, ko d'Artanjans ar to gribēja pateikt.
— Tātad, — cietsirdīgi turpināja prelāta kungs, — jūsu augstība pieņems kaut kādus savus soda mērus. Bet es paredzu, ka šie mēri būs ļoli šausminoši un ārkārtīgi stingri, un baidos, ka tie nevis apspiedīs šo sacelšanos, bet likai vēl vairāk saniknos lautu.
— Tādā gadījumā, prelāta kungs, jūs, kam ir reāla vara pār šiem dumpiniekiem un skaitāties mūsu draugs, — ironisks smīns pavīdēja karalienes sejā, — nomierināsit šo baru ar savu svētību.
— Vai būt, ka las būs pārāk vēlu, — iebilda Hondī tajā pašā ledainajā tonī, — varbūt, ka es pat zaudēšu visu vāru pār tiem, tā kā, atbrīvojot Bruselu, jūsu augstība varēs varbūt apdzēst sacelšanās uzliesmojumu un lidz ar to radīsies iespēja cietsirdīgi izrēķināties ar visiem sacelšanās vadītājiem, kā ari iespēju to kādreiz vēl alkārlot.
— Bet vai lad lagad man nav šo tiesību un varas pār viņiem? iesaucās karaliene.
— Ja jums ir šī vara, izmantojiet to, jūsu augstība, — noteica prelāls.
— Velns parāvis, — čukstēja d'Artanjans Portosam, — lūk, kas par raksturu, kas man patīk; žēl, ka viņš nav ministrs un es nekalpoju viņam, bet šim nožēlojamam Mazarīni. Kādus gan slavas darbus mēs varēlu kopā paveikt!
— Jā, — noteica Portoss.
Karaliene deva zīmi viesiem atstāt viesistabu, atskaitot Mazarīni.