— Kāpēc jūs negribat riskēt kopā ar mani? — Atoss jautāja.
— Liels paldies.
— Apcietināti visi četri kopā, mēs, es domāju, ne ar ko neriskējam; nepaies pat diennakts, kā mēs visi tiksim atbrīvoti.
— Mans mīļais draugs, kopš tās dienas kā es nogalināju Šatiljonu, šo Sen-Žermēnas dāmu dievu, es savu personu esmu pārāk izgaismojis, lai nebaidītos cietumu vēl vairāk. Šajā gadījumā karaliene spējīga būs sekot Mazarīni padomam, bet viņš ieteiks mani apcietināt un tiesāt.
— Tātad, jūs domājat, Aramis, ka viņa mīl šo itālieti tik stipri, kā par to visi runā?
— Viņš taču mīlēja angli. ,
— Ē, draugs, viņa ir sieviete!
— Nē, Atos, jūs šaubāties: viņa ir karaliene.
— Mans draugs, es upurēšu sevi un lūgšu audienci pie Austrijas Annas.
— Ardievu, Atos, es eju sasaukt armiju.
— Kāpēc?
— Lai ielenktu Ruijilu.
— Kur tad mēs tiksimies…
— Zem kardināla karatāvām.
Un abi draugi izšķīrās: Aramiss - lai atgrieztos Parīzē, bet Atoss - lai sagatavotos audiencei ar karalieni.
XXXVIII Austrijas Annas pateicība
Tikt pie Austrijas Annas grāfam de La Fēram bija daudz vieglāk, nekā viņš to bija iedomājies. Pie pirmā viņa mēģinājuma viss ļoti labi izkārtojās, un nākošajā dienā viņam tika nolikta audience ar karalieni, kuru viņš saņēma, pateicoties savam stāvoklim, kas viņam atļāva atrasties karalienes tuvumā. Liels ļaužu pūlis piepildīja Scn-Zcrmēnas zāles. Nedz Luvrā, nedz Pale-Rojāla pili Austrijas Annai nebija tāda galminieku daudzuma; tikai šeit atradās otršķirīga aristokrātija, par cik visi Francijas pirmie augstmaņi bija pievienojušies princim Kontī, hercogam de Bcforam un prelāta kungam.
Starp citu, ari pie šī galma valdīja jautrība. Šī kara savdabīga iezīme bija tā, ka šajā karā mazāk šāva, bel vairāk sacerēja jautrus dzejolīšus. Galms izsmēja parīziešus, parīzieši — galmu; brūces, kuras radās šo dzēlīgo smieklu rezultātā, nebija nāvējošas, bet sāpīgas gan.
Tomēr visas šajās izpriecās un lišķīgajās vieglprātībās juta apslēptu satraukumu. Visus uztrauca viens jautājums: vai Mazarīni paliks par ministru un favorītu — šis cilvēks, kurš kā mākonis atnāca no dienvidiem, vai viņš liks ar to pašu vēju aiznests atpakaļ. Visi to gaidīja, visi to vēlējās. Viņš jutās ļoti slikti, nezinādams, uz ko var paļauties, ar ko var rēķināties.
Pat pats princis Kondē, kurš cīnījās par viņu, nepalaida garām gadījumu viņu pazemot vai izsmiet. Un pat dažreiz, kad Mazarini gribēja parādīt savu varu Rokruā kaujas uzvarētājam, princis lika viņam saprast, ka, ja viņš arī cīnās viņa rindās, tad ne jau nu pārliecības vai cieņas dēļ.
Tad kardināls metās pie karalienes, lai justu viņas atbalstu, bet ari no viņas dažreiz bija jūtams vēsums, un lad viņš juta, ka zeme sāk grīļoties.
Slunda, kura lika nolikta grāfa dc La Fēra audiencei, tika atlikta un viņam pa/iņoja, ka karaliene aizkavēsies, jo viņai ir svarīga saruna ar Mazarīni. Viņu palūdza uzgaidīt. Tā bija patiesība.
Parīze bija atsūtījusi jaunu dcpulāciju, kurai, beidzot, vajadzēja panākt rezultatīvu sarunu iesākšanos, lai tiklu izkustināts nulles punkts, un karaliene pārrunāja ar Mazarīni, par šo deputātu pieņemšanu. Atoss nevarēja izmeklēt vēl nelabvēlīgāku laiku, lai aizrunātu par saviem draugiem — niecīgiem puteklīšiem cc|a malā.
Taču Alosam bija nelokāms raksturs. Viņš uzstāja, lai tiktu karalienes pieņemts, pasakot, ka kaut ari viņš ir atnācis personīgās darīšanās, tomēr, vajag pateikt viņas augstībai, ka viņa liela arī ir ļoti svarīga.
Beigusi sarunu ar Mazarīni, karaliene uzaicināja Alosu savā kabinetā.
Viņu ieveda. Viņš nosauca savu vārdu. Viņa pārāk bieži bija dzirdējuši šo vārdu un pārāk bieži tā vārda skaņas atbalsojās viņas sirdi, lai Austrijas Anna spētu to aizmirst. Tomēr viņa palika likpat nepieejama un salla, vienigi viņas skatiens bija ļoti vērīgs, kādu varēja atļauties tikai sieviete — karaliene vai nu pēc dzimšanas, vai arī pēc skaistuma.
— Jūs vēlaties mums sniegt kādu pakalpojumu, grāf? — jautāja Austrijas Anna pēc mirkļa klusēšanas.
— Jā, kundze, vēl vienu pakalpojumu, — Atoss teica, aizskarts, ka karaliene, kā viņam likās, nebija viņu pazinusi.
Atoss bija cēlsirdīgs cilvēks, tālad slikts galminieks. Anna savilka uzacis. Mazarīni, kurš sēdēja pie galda un pāršķirstīja kaut kādus papīrus, it kā būlu vienkāršs sekretārs, pacēla galvu.
— Runājiet,— karaliene teica.
— Jūsu augstība, — Atoss iesāka, — divi mūsu draugi, divi paši' drošsirdīgākie jūsu augstības kalpi, d'Artanjana kungs un di Vallona kungs, kurus kardināla kungs sūtīja ar uzdevumu uz Angliju, pēkšņi pazuda tieši tajā brīdī, kad viņi izkāpa uz. Francijas zemes, un nav zināms, kas ar viņiem ir noticis.
— Nu un kas? — karaliene jaulāja.
— Es griežos pie jūsu augstības ar pazemīgu lūgumu pateikt man, kas notika ar ševaljē, un, ja vajadzēs, lūgl jūsu spriedumu.
— Kungs, — Austrijas Anna atbildēja ar lo pašpārliecinātību, kura, attiecībā pret ciliem cilvēkiem, pārvērtās par nesmalkjūtību, — tad, lūk, kāpēc jūs šajā svarīgajā laikā traucējat mūs, kad mēs esam aizņemti ar tik svarīgām valsts lietām? Bet, kungs, jūs ļoti labi zināt, vai ari jums vajadzēja par to dzirdēt, ka mums vairs nav policijas.
— Es domāju, — Aloss leica, paklanoties, — ka jūsu augstībai nevajadzētu griezties pie policijas, lai uzzinātu, kur atrodas d'Artanjans un di Vallona kungs, un, ja jusu augstība vēlētos par to apjautāties kardināla kungam, tad kardinālam nekas cits neatliktu, kā vienīgi mēģināt atcerēties, lai varētu atbildēt uz šo jautājumu.
— Bet atvainojiet, kungs, - teica Austrijas Anna ar savu piesardzīgo smīnu, - man liekas, ka jūs jautājāt viņam pats.