— Jā, - jūsu augstība, man gandrīz uz to ir visas tiesības, jo runa iet par d'Artanjana kungu, tieši par d'Artanjana kungu! - viņš atkārtoja, mēģinādams karalienē atmodināt sievieti.
Mazarini juta, ka laiks iet karalienei palīgā.
— Grāf, — viņš teica, — es jums paziņošu to, ko zina viņas augstība, tas ir, kas notika ar šiem abiem ševaljē. Viņi izrādīja nepaklausību, tāpēc tika apcietināti.
— Es jūs lūdzu, jūsu augstība, - Atoss teica tikpat mierīgi, neatbildēdams Mazarīni, — atbrīvojiet d'Artanjana kungu un di Vallona kungu.
— To, ko jūs man lūdzat, ir disciplīnas jautājums, un tas mani neskar, — karaliene atbildēja.
— D'Artanjana kungs nekad tā neatbildēja, kad runa gāja, lai izdarītu jums kādu pakalpojumu, — Aloss tcica, atkāpdamies uz durvju pusi un klanīdamies.
Mazarini viņu apstādināja.
— Vai jūs arī esat atbraucis no Anglijas, grāf? — viņš jaulāja, dodams mājienu karalienei, kura manāmi nobālēja, gribēdama pateikt kaut ko skarbu.
— Jā, es biju klāt, kad karalim Čārlzam Pirmajam izpildīja nāvessodu, — Atoss atbildēja. — Nabaga karalis! Viņam bija vājš raksturs un par to viņš tika ļoli bargi sodīts no saviem pavalstniekiem. Tronis mūsu dienās nav vairs stabils, un uzticīgām sirdīm ir kļuvis bīstami kalpot valdniekiem. D'Artanjans jau olru reizi brauca uz Angliju. Pirmo reizi par godu lielai karalienei; otru reizi — par godu liela karaļa dzīvībai.
— Kungs, — Austrijas Anna tcica, griežoties pie Mazarīni tādā tonī, kura patieso nozīmi uzreiz varēja saprast, neskatoties uz to, ka karaliene mācēja ļoti labi izlikties, — vai nevar kaut ko izdarīt šiem ševaljē?
— Es izdarīšu visu, ko jūsu augstība pavēlēs, — Mazarīni atbildēja.
— Izdariet to, ko vēlas grāfs dc La Fērs, jūs taču tā sauc, kungs?
— Man ir vēl viens vārds, kundze. Mani sauc Atoss.
— Jūsu augstība, — Mazarīni teica ar smaidu, kurš norādīja, ka viņš visu saprata no pusvārda, — jūs varat būt mierīga, Jūsu vēlēšanās tiks izpildīta.
— Jūs dzirdējāt? — karaliene jautāja.
— Jā, es negaidīju mazāk vēlīgu jūsu augstības spriedumu. Tātad, es varēšu ieraudzīt savus draugus, vai ne tā, jūsu augstība? Vai es pareizi sapratu jūsu vārdus?
— Jūs viņus redzēsit, kungs. Starp citu, vai jūs esat frondērs?
— Es kalpoju karalim.
— Jā, pēc sava prāta.
— Mans kalpošanas veids sakrīt ar vispārpieņemto. Citu es nepazīstu, — Atoss atbildēja augstprātīgi.
— Ejiet kungs, — karaliene teica, pamādama ar roku Atosam, — jūs dabūjāt to, ko vēlējāties saņemt, bet mēs uzzinājām to, ko vēlējāmies uzzināt.
Kad Aloss aizgāja, karaliene jautāja kardinālam:
— Kardināl, pavēliet arestēt šo derdzīgo ševaljē, pirms viņš atstās šo māju.
— Es par to jau domāju, — Mazarīni teica, — un esmu laimīgs, jūsu augstība, ka jūs dodat tādu rīkojumu, kuru es vēlējos jums lūgt. Šie pārgalvji, grib atjaunot vecās valdīšanas tradīcijas, kuras mums ir bīstamas: Divi no viņiem ir jau apcietināti, - pievienosim trešo.
Karalienei neizdevās pilnīgi piemānīt Atosu. Viņas tonī un vārdos bija kaut kas, kas viņu pārsteidza, it kā viņa draudētu.
Bet viņš bija cilvēks, kurš nespēja atkāpties uz aizdomu pamala, it sevišķi, kad viņam skaidri lika pateikts, ka viņš redzēs savus draugus.
Viņš sāka gaidīt kādā no istabām, domādams, ka viņam tūlīt atvedis d'Artan- janu un Portosu vai, ka atnāks viņam pakaļ, lai viņu aizvestu pie tiem.
Gaidīdams, viņš piegāja pie loga un sāka skatīties pagalmā. Viņš redzēja, ka mājā iegāja Parīzes deputāti, kuri bija ieradušies, lai izteiktu karalienei savu cieņu un pagodinājumu kā arī, lai norunātu ar viņu par vietu, kur notiks sapulce. Šeit bija parlamenta padomnieki, prezidenti, advokāti, kuru vidū bija arī daži kara virsnieki.
Aiz vārtiem viņus gaidīja iespaidīga svīta.
Atoss sāka ieskatīties šajā pūlī, tāpēc ka viņam likās, ka viņš kādu ir pazinis, kad pēkšņi sajuta kādas rokas pieskārienu uz sava pleca.
Viņš pagriežas.
— A, Komenž! — viņš iesaucās.
Jā, grāf, tas esmu es, un ar uzdevumu, par kuru jau iepriekš lūdzu mani piedot.
— Ar kādu uzdevumu? — Atoss jautāja.
— Esiet tik laipns atdot man savu zobenu, grāf.
Atoss pasmaidīja un atvēra logu.
— Aramis! — viņš iesaucās.
Kāds cilvēks pagriezās - tas pats, kuru Atoss bija pazinis pūlī. Tas bija Aramiss. Viņš draudzīgi pamāja.
— Aramis, — Atoss teica, — esmu apcietināts.
— Labi, - Aramiss aukstasinīgi atbildēja.
— Kungs, — Atoss teica, pagriezies pret Komenžu un pieklājīgi sniegdams viņam savu zobenu ar efesu pa priekšu, — lūk, mans zobens. Esiet lik laipns viņu nosargāt, lai lad, kad es iziešu no cietuma jūs, varētu man to atdot. Man tas ir |oti dārgs. Tas man ir no vectēva, kuram to pasniedza karalis Francisks Pirmais. Pagājušajos laikos apbruņojās, nevis atbruņojās… Un kurp jūs mani tagad vēdīsit?
— Hm… vispirms uz. savu istabu, — Komenžs teica. — Vēlāk karaliene noteiks jūsu atrašanās vietu.
Vairs neteicis ne vārda, Aloss sekoja Komenžam.
XXXIX
Mazarīni karaļa lomā >
Atosa apcietināšana neradīja nekādu iroksni, nekādu skandālu; viņš pat netika ievērots. Viņš ne ar ko neizlraucējo vispārējo mieru un notikumu būtību, un deputācijai, kuru Parīze bija atsūtījusi, tika paziņots, ka to tūlīt pieņems karaliene.
Karaliene tos pieņēma klusēdama, kā vienmēr ar augstprātīgi paceltu galvu. Viņa uzklausīja visus deputātu lūgumus un prasības. Kad deputāti bija beiguši savas runas, Austrijas Annas sejas izteiksme bija tik izteikti vienaldzīga, ka neviens nespēja pat pateikt, vai viņa vispār kaut ko no visa tā bija dzirdējusi.
Pretēji viņai Mazarīni, kurš piedalījās šajā audiencē, lieliski dzirdēja visu, ko lūdza deputāti: viņi vienkārši lūdza viņa atkāpšanos.