— Jūs runājat par dumpinieku toni un viņu pretenzijām, kurus viņi izteica? Pacietību! Viņi izmeklēja augsni, kurā es esmu veiklāks cīnītājs, nekā viņi: pārrunas. Mēs viņus novedīsim pie izmisuma ar savu lēnīgumu. Viņi jau badojas, bet pēc nedēļas būs vēl sliktāk.
— Ak, mans Dievs! Jā, es zinu, ka viss ar to beigsies. Bet runa neiet tikai par viņiem, ne tikai viņi mani apvaino.
— Ā, es jūs saprotu! Jūs runājat par atmiņām, kuras jums modina šie Iris vai četri augstmaņi? Mēs viņus esam ieslodzījuši cietumā, un viņi ir pietiekami noziegušies, lai mēs viņu varētu noturēt ieslodzījumā tik ilgi, cik mēs to vēlēsimies. Tiesa, viens vēl nav mūsu rokās un viņš par mums vēl smejas. Bet, velns lai parauj, mēs mācēsim to atrast un pievienot viņu savu draugu kompānijai. Mums, liekas, izdevās lietas, kuras bija daudz grūtāka^ par šim. Vispirms es parūpējos viņus ieslodzīt Ruijilā, lai viņi būtu man blakus, manā uzraudzībā, divus pašus nerunīgākos. Bet šodien es viņiem pievienošu trešo.
— Kamēr viņi ir ieslodzījumā, mēs varēsim būt droši, — teica Austrijas Anna, — bet vienā jaukā dienā viņi iznāks ārā no cietuma.
Jā, ja jūsu augstība dāvās viņiem šo brīvību.
— Ak! — iesaucās Austrijas Anna, atbildēdama savām domām. — Kā šeit nenožēlot Parīzi!
— Kāpēc?
— Tāpēc ka tur ir Bastīlija, kura ir tik nerunīga un tik uzticīga.
— Jūsu augstība, pārrunas mums dos mieru; kopā ar mieru, mēs atgūsim Parīzi, bet kopā ar Parīzi arī Bastiliju. Mūsu četri brašuļi tur sapūs.
Austrijas Anna viegli savilka uzacis tajā laikā, kad Mazarīni skūpstīja viņas roku, pa pusei godbijīgi, pa pusei galanti. Pēc tam viņš devās uz izeju. Viņa pavadīja viņu ar skatienu.
— Es oiju nevērīga, - viņa čukstēja, — pret kardināla milu, kurš nekad neteica „es izdarīšu", bet vienmēr „es izdarīju". Viņš zināja slēptuvi vēl drošāku, nekā Ruijila, vēl drūmāku un mēmāku, nekā Bastiliju. O, cik ļoti cilvēki paliek sīkumaini!
XL
Piesardzības mēri
Mazarini, šķīries no Austrijas Annas, devās uz Ruijilu.
Viņu vienmēr pavadīja apsardze, bet dažreiz, nemierīgos laikos, viņš pat pārģērbās, lai viņu uzreiz nevarētu pazīt; un, kā mēs jau teicām, kardināls mīlēja pārģērbties karavīrā tērpā, jo tajā viņš izskatījās ļoti skaists.
Vecās pils pagalmā, viņš iekāpa karietē un brauca līdz Sēnai, pie Šatū viņš apstājās Sēnas krastā; princis Kondē iedeva viņam piecdesmit cilvēku 22* lielu konvoju, ne lik daudz apsardzei, kā, lai parādītu, ka karalienes ģenerāļi viegli var izrīkoties ar karaspēka daļām pēc savām iegribām.
Atoss, Komenža uzraudzībā, jāšus un bez zobena, sekoja kardinālam.
Grimo, kuru viņa kungs bija atstājis pils pagalmā, dzirdēja, kā Atoss kliedza pa logu, paziņodams, par savu apcietināšanu; to dzirdēdams, viņš, nesakot ne vārda, piegāja pie Aramisa un nostājās viņam blakus, it kā nekas nebūtu noticis. Jāsaka, ka šo divdesmit gadu laikā, kurus Grimo bija nokalpojis savam kungam, viņš tik daudz reižu bija redzējis sava kunga apcietināšanu, gan arī to, ka viņš vienmēr sveiks un vesels, tiesa, ar visādiem piedzīvojumiem, vienmēr tika brīvībā. Tāpēc arī šoreiz viņš nemaz neapmulsa, dzirdēdams šc ziņu.
Tūlīt pēc audiences beigām deputāti aizbrauca uz Parīzi, citiem vārdiem sakot, viņi apsteidza kardinālu par kādiem piecdesmit soļiem. Tāpēc Atoss, sekojot kardināla karietei, varēja redzēt Aramisa muguru, kurš ar savu zeltīto lentu un augstprātīgo stāju stipri izcēlās pūlī; viņš piesaistīja Atosa skatienu arī tāpēc, ka viņš, kā parasti, pēc ieraduma, paļāvās uz Aramisa palīdzību, pie tam, vienkārši aiz draudzības, ko Atoss juta pret viņu.
Turpretī Aramiss, likās, nemaz nedomāja par to, vai Atoss jāj aiz viņa, vai ne. Viņš pagriezās atpakaļ tikai vienu reizi, kad viņi visi sasniedza pili. Viņš iedomājās, ka Mazarīni, varbūt, atstās savu gūstekni šajā mazajā pils cietoksnī, kuru sargāja tilts un kur par komendantu bija kāds karalienes piekritējs. Atoss izjāja cauri Šatū, sekodams kardinālam.
Uz krustojuma, kur satikās uz Parīzi un Ruijilu ejošie ceļi, Aramiss atkal atskatījās.
Šoreiz nojauta nebija viņu vīlusi. Mazarīni nogriezās pa kreisi, un Aramiss tikai noskatījās, kā gūsteknis nozūd koku paēnā. Šajā mirklī Atosa galvā, acīmredzot, pazibēja tā pati doma, kura bija ienākusi prātā arī Aramisam; viņš atskatījās. Abi draugi nemanāmi pamāja viens otram ar galvu, un Aramiss ar pirkstu pieskārās cepures malai, it kā sveicinādams. Tikai Aloss saprata šo viņam doto zīmi: viņa draugs bija kaut ko izdomājis.
Pēc desmit minūtēm Mazarīni piebrauca pie pils, kuru cits kardināls, viņa priekštecis, bija uzcēlis sev Ruijilā.
Kad viņš kāpa ārā no karietes, pie viņa piegāja Komenžs.
— Monsinjor, — viņš teica, — kur pavēlēsiet izvietot grāfu de La Fēru?
— Oranžērijas paviljonā, kurš atrodas pretī postenim. Es vēlos, lai grāfa kungam parāda godu, neskatoties uz to, ka viņš ir viņas augstības gūsteknis.
— Monsinjor, — Komenžs iedrošinājās iebilst, — viņš lūdz, ja tas būtu iespējams, ievietot viņu pie d'Artanjana kunga, kurš, pēc jūsu pavēles, atrodas medību paviljonā, pretī oranžērijai.
Mazarīni kļuva domīgs. Komenžs redzēja, ka kardināls svārstās lēmuma izvēlē.
— Tā ir droša vieta, kardināla kungs, to apsargā četrdesmit uzticami kareivji, — viņš piebilda. — Gandrīz visi ir vācieši, tāpēc tiem nav nekāda sakara ar Frondu.
— Ja mēs viņus visus trīs novietosim kopā, Komenž, — teica Mazarīni, — mums nāksies dubultot apsardzi, bet mums nav tik daudz cilvēku, lai mēs spētu atļauties šādu greznību.