Komenžs pasmaidīja. Mazarīni, ieraudzīdams šo smaidu, visu saprata.
— Jūs viņus 'nepazīstat, Komenža kungs, bet es viņus pazīstu ļoti labi; pirmkārt, personīgi, bet otrkārt — pēc nostāstiem. Es biju viņien uzdevis glābt Čārlzu Pirmo. Viņi izdarīja brīnumus, un vienīgi ļaunais liktenis iztraucēja mūsu dārgajam karalim nokļūt uz Franciju, kur viņš būtu bijis pilnīgā drošībā.
— Bet, ja viņi ir tik uzticami viņas augstības kalpi, kāpēc jūs viņus turat ieslodzījumā?
— Ieslodzījumā? — Mazarīni atkārtoja. — Kopš kura laika Ruijilas pils ir kļuvusi par iespodzījuma vietu?
— Kopš tā laika, kad tajā atrodas ieslodzīties, — Komenžs atbildēja.
— Šie kungi nav ieslodzītie, Komenž, — Mazarini teica, pasmaidīdams savu viltīgo smaidiņu, — viņi ir mani ciemiņi, tik dārgi ciemiņi, ka lieku režģus pie logiem un stipras bultas pie durvīm aiz bažām, ka viņi varētu liegt man savu sabiedrību. Un, kaut ari liekas, ka viņi ir mani cietumnieki, es viņus dziļi cienu un tam par pierādījumu es vēlos apmeklēt grāfu de La Fēru un aprunāties ar viņu divatā. Tāpēc, lai mūsu sarunu neviens nevarētu iztraucēt, jūs viņu aizvedīsit, kā es jums jau teicu, uz oranžērijas paviljonu. Jūs zināt, ka es tur mīlu pastaigāties. Tad, lūk, pastaigājoties, es ieiešu pie viņa, un mēs varēsim divatā mierīgi aprunāties. Neskatoties uz to, ka viņu uzskata par mūsu pretinieku, es pret viņu izjūtu dziļas simpātijas, un, ja vien viņš būs saprātīgs, mēs, varbūt, varēsim par kaut ko vienoties.
Komenžs paklanījās un atgriezās pie Atosa, kurš izskatījās pavisam mierīgs, bet sirdī ar satraukumu gaidīja atbildes rezultātu.
— Nu kā veicās? — viņš jautāja leitnantam.
— Liekas, — Komenžs atbildēja, — ka tas nav iespējams.
— Komenža kungs, — Atoss teica, — es visu mūžu esmu bijis karavīrs un zinu, ko nozīmē pavēle, bet, varbūt, jūs varētu izdarīt man pakalpojumu, nepārkāpjot šo pavēli.
— Būšu priecīgs jums pakalpot, — Komenžs atbildēja. — Man ir zināms, kas jūs esat un kādus pakalpojumus jūs savā laikā paveicāt karalienei. Es zinu, cik tuvs jums ir jaunais cilvēks, kurš tik drosmīgi mani aizstāvēja vecā Brusela apcietināšanas dienā, un tāpēc esmu jums pilnīgi padevīgs, tikai nepārkāpjot man dotās pavēles robežas.
— Pateicos, es arī vairāk nemaz nevēlos. Es tikai lūdzu jums vienu pakalpojumu, kurš jūs nenostādīs neērtā situācijā.
— Pat, ja tas tā arī būtu, — Komenžs smaidot teica, — es tomēr pacentīšos to izpildīt. Es mīlu Mazarīni ne vairāk, kā jūs. Es kalpoju karalienei, tāpēc arī esmu spiests kalpot arī kardinālam; taču viņai es kalpoju ar prieku, bet viņam — pret savu gribu. Runājiet, lūdzu, es jūs klausos.
— Ja man ir ļauts zināt, ka d'Artanjana kungs arī atrodas šeit, tad es domāju, ka nebūs liela nelaime, ja viņš uzzinās, ka arī es atrodos šeit.
— Par šo jautājumu, man nav dotas nekādas pavēles vai norādījumi.
— Tad izdariet man šo pakalpojumu, apliecinādams d'Artanjanam manu cieņu, un pasakot viņam, ka esmu viņa kaimiņš. Pasakiet viņam, lūdzu, arī to, ko tikko kā teicāt man, proti, ka Mazarīni ir mani novietojis oranžērijas paviljonā un nodomājis mani tur apmeklēt. Pasakiet, ka es mēģināšu šo apmeklējumu vērst mums par labu, mēģinādams mīkstināt mūsu sodu.
— Bet šis ieslodzījums nevar būt ilgstošs, — Komenžs teica. — Kardināls pats tcica, ka šeit nav nekāds cietums.
— Toties ir pazemes kameras, — ar smaidu atbildēja Atoss.
— A, tā ir pavisam cita lieta, — Komenžs teica. — Jā, esmu par tām kaut ko dzirdējis. Bet tik zemas izcelšanās cilvēks, kāds ir šis itālietis, kurš ieradies Francijā meklēt laimi, neiedrošināsies nonākt līdz šādai galējībai ar tādiem cilvēkiem, kā jūs: tas būtu pārāk drosmīgi. Viņa priekštecis, agrākais kardināls, kurš bija īsts aristokrāts un augstdzimis augstmanis, spēja daudz ko. Bet, Mazarīni! Nieki! Pazemes kameras — karaliska atriebība, un to nekad neuzdrošināsies pielietot tāds afērists, kā viņš. Par jūsu apcietināšanu jau ir kļuvis zināms, par jūsu draugu apcietināšanu kļūs zināms, un visa Francijas muižniecība pieprasīs Mazarini atskaiti par jūsu nozušanas cēloņiem. Nē, nē, esiet mierīgs, Ruijilas pazemes kameras jau desmit gadus kā kļuvušas par bērnu pasaku biedinājumiem. Neraizējaties par to. Es no savas puses brīdināšu d'Artanjana kungu par jūsu ierašanos šeit. Un kas var zināt, vai pēc pāris nedēļām jūs man neatmaksāsit ar šāda paša veida pakalpojumu?
— Es?
— Nu, protams. Vai tad es nevaru, savukārt, kļūt par prelāta kunga gūstekni?
— Ticiet man, — Atoss teica paklanoties, — es pielikšu visas pūles, lai būtu jums kādreiz noderīgs.
— Vai jūs nebūtu ar mieru šovakar pavakariņot kopā ar mani? — Komenžs jautāja.
— Pateicos jums, bet esmu nospiedošā garastāvokli un varu būt jums neinteresants galda biedrs. Pateicos jums par ielūgumu.
Komenžs aizveda grāfu uz viņam ierādīto istabu, kura atradās pirmajās stāvā, pretī oranžērijai; šajā oranžērijā varēja nok|ūt tikai izejot cauri pagalmam, kurš bija pilns ar kareivjiem un galminiekiem.
Pagalms bija izveidots pakavveidīgi. Tā centrā bija izvietoti Mazarīni apartamenti; vienā pusē ēkai atradās medību paviljons, kur, kā mēs jau zinām, tika ievietots d'Artanjans, otrā - atradās oranžērija, uz. kuru aizveda Atosu. Aiz šīm ēkām pletās liels parks.
Ieejot viņam domātajā istabā, Atoss ieraudzīja pa logu, kurš bija rūpīgi aizrestots, kaut kādas- sienas un jumtu.
— Kas tā ir par ēku? — viņš jautāja.
— Tā ir medību paviljona aizmugurējā siena, tas ir, tur kur ir ieslēgti jūsu draugi, — Komenžs atbildēja. — Par nelaimi, visi logi šajā pusē tika aizmūrēti vēl nelaiķa kardināla laikā, jo šī ēka jau tajā laikā kalpoja par cietumu, un Mazarīni, ieslēgdams jūs šeit, ir tikai atjaunojis tās agrāko nozīmi. Ja šie logi nebūtu aizmūrēti, jūs mierigi būtu varējuši sarunāties ar zīmju palīdzibu ar saviem draugiem.