— Bet vai jūs droši zināt, Komenž, ka kardināls mani pagodinās ar savu apmeklējumu? — Atoss jautāja.
— Vismaz, viņš man tā teica.
Atoss paskatījās uz savu aizrežģoto logu un nopūtās.
— Jā, tiesa, — Komenžs teica, — tas gandrīz ir kā cietums: šeit netrūkst nekā, pat cietuma režģu. Bet es vienu nesaprotu: kas par dīvainu iedomu jums ienāca prātā kalpot Frondai, atdodot tai jūsu drosmi, izveicību un savu uzticību! Ticiet, grāf, ja man vajadzētu meklēt uzticamu draugu karalienes virsnieku vidū, es vispirms būtu iedomājies tieši par jums. Jūs — frondērs! Jūs, grāfs dc La Fērs, Bruscla, Blanminela un Viola partijā! Pārsteidzoši!
— Ko man bija darīt? — Atoss teica. — Nācās izvēlēties: kļūt par mazarīnistu vai frondistu. Es ilgi salīdzināju šos divus vārdus un, beidzot, izvēlējos otru: tas vismaz ir francisks. Bez tam, es esmu ne tikai ar Bruselu, Blanminelu un Violu, bet arī ar Beforu, d'Elbefu un citiem prinčiem. Un kādēļ, lai es kalpotu kardinālam? Paskatieties uz šo sienu bez logiem, Komenž: tā daiļrunīgi liecina par kardināla pateicību.
— Jā, jums taisnība, — Komenžs iesmējās. — īpaši, ja tā spētu atkārtot visus tos lāstus, ar kuriem d'Artanjana kungs visus apber.
— Nabaga d'Artanjans! — Atoss teica ar skumju pieskaņu. — Tik drosmīgs, tik labsirdīgs, un tik draudīgs savu draugu ienaidniekiem. Jums ir divi ļoti bīstami gūstekņi, un man būtu bijis ļoti žēl, ja šie divi nevaldāmies cilvēki, kuri ir jums uzticēti, jūsu personīgā atbildībā…
— Nevaldāmie! Pietiek mani baidīt. Pirmajā savā apcietinājuma dienā d'Artanjans apvainoja visus kareivjus un virsniekus, bez šaubām cerēdams, dabūt rokās zobenu. Tā tas turpinājās divas dienas, bet tad viņš nomierinājās un kļuva kluss, kā jērs. Tagad viņš dzied savas gaskoniešu dziesmas, kuras dzirdot, mēs mirstam nost no smiekliem.
— Bet di Vallons? <- Atoss jautāja.
— O, viņš ir cita lieta. Atzīšos, viņš ir briesmīgs cilvēks. Pirmajā dienā viņš ar plecu izlauza visas durvis, un, patiešām, es gaidīju, ka viņš iznāks no Ruijilas, kā Samsons. Bet tad viņa noskaņojums krasi mainījās, tāpat kā d'Artanjanam. Un tagad viņš ir ne tikai samierinājies ar savu ieslodzījumu, bet vēl arī zobojas par mums.
— Jo labāk, — Atoss teica, — jo labāk.
— Vai jūs gaidījāt kaut ko citu? — Komenžs jautāja, kurš, salīdzinādams grāfa de La Fēra vārdus, ar tiem, ko viņam bija teicis Mazarīni par šiem gūstekņiem, sāka izjust nelielu satraukumu.
Savukārt, Atoss nodomāja, ka šāda pārmaiņa viņa draugu noskaņojumā bija izraisīta, varbūt, ar kādu d'Artanjana izdomātu plānu. Tāpēc, baidīdamies viņiem kaitēt ar kādu neuzmanīgu vārdu, viņš tikai mierīgi atbildēja:
— Tie ir divi karstgalvji: viens gaskonietis, otrs pikardietis. Viņi ātri aizdegas un tikpat ātri apdziest. Viss tas ko jūs man par viņiem pastāstījāt, tikai apstiprina manu viedokli.
Tāds bija arī Komcnža viedoklis, un viņš, nomierinājies, aizgāja.
Atoss palika viens plašajā istabā, kur, kā kardināls bija licis, pret viņu izturējās ar cieņu. Bet, lai pilnīgi noskaidrotu savu pašreizējo stāvokli, viņš sāka pacietīgi gaidīt Mazarīni apmeklējumu.
XLI
Prāts un spēks
Bet tagad pāriesim no oranžērijas paviljona uz medību paviljonu. Pagalma dziļumā, tur, kur aiz portikas un jonu kolonnām bija redzamas suņu audzētavas, pacēlās liela garena ēka, kas it kā pastiepa roku citai celtnei - oranžērijas paviljonam, veidojot kopā ar to pusapli, kurš ieskāva
galveno pagalmu. Tas arī bija medību paviljons, kura pirmajā stāvā bija ieslēgti d'Artanjans ar Portosu.
Sēžot kopā, viņi kā mācēja, īsināja savas garās stundas, abu nīstajā nebrīvē.
D'Artanjans staigāja turp un atpakaļ, kā tīģeris krātiņā, ieurbdamies ar acīm vienā punktā. Palaikam viņš klasi ierūcās, ejot garām aizrežģotajam platajam logam, kurš izgāja ar skatu uz pils pagalmu.
Portoss klusēja, atrodoties vēl lielisko pusdienu varā, kuru pārpalikumi tikko kā bija novākti.
Viens izskatījās neprātīgs, bet patiesībā viņš intensīvi domāja, otrs, likās, domāja, bet patiesībā snauduļoja. Miegā viņu mocīja murgi, ko viegli varēja noprast pēc viņa saraustītās krākšanas.
— Lūk, jau paliek tumšs, — d'Artanjans teica, — laikam, pulkstens ir jau četri. Drīz būs simts astoņdesmit trīs stundas, kopš mēs šeit sēžam.
— Hm, — Portoss noteica atbildes vietā.
— Vai jūs mani dzirdat, miegamice? — d'Artanjans teica, noskaities par to, ka kāds var gulēt visu dienu, kad viņš nespēja pat naktī aizmigt.
— Ko? — Portoss jautāja.
— To, ko es teicu.
— Bet ko jūs teicāt?
— Es teicu, ka drīz būs simts astoņdesmit trīs stundas, kopš mēs šeit atrodamies, — d'Artanjans atkārtoja.
— Jūs pats pie tā esat vainīgs, — Portoss teica.
— Kā? Es vainīgs?
— Jā, jo es jums piedāvāju aiziet no šejienes.
— Uzlaužot režģus un durvis?
— Protams.
— Portos, tādi cilvēki, kā mēs ar jums, nevar aiziet tik vienkārši, kā jūs to iedomājaties.
— Nu, bet es, — Portoss iebilda, — būtu aizgājis no šejienes pavisam vienkārši, bez kaut kādām jūsu izdomām, un jūs veltīgi no tā atsakaties. D'Artanjans paraustīja plecus.
— Vienalga, ja arī mēs aiziesim no šīs istabas, ar to taču nekas nebūtu atrisināts.
— Mīļais draugs, — Portoss teica, — man liekas, jūs šodien esat nedaudz labākā noskaņojumā, nekā vakar. Paskaidrojiet man, kāpēc nekas neatrisinātos, ja mēs izietu ārā no šīs istabas?
— Ļoti vienkārši: bez ieročiem un bez paroles, mēs nenoiesim pa pagalmu pat piecdesmit soļus, lai neuzdurtos kādam sargam.