— Nu un lad? — Porloss leica. — Mēs nogalināsim sargus un paņemsim viņu ieročus.
— Jā, bet pirms jūs paspēsit kādu nogalināt (bet šiem šveiciešiem ir ļoti sīkstas dzīvības), viņš iekliegsies vai iestenēsies, un tas uzreiz piesaistīs citu sargu uzmanību. Mūs uzreiz ielenks un noķers, kā lapsas — mūs, lauvas, un iemetīs kādā akmens maisā, kur mēs pat nevarēsim sev par mierinājumu redzēt šīs šausmīgās pelēkās Ruijilas debesis, kuras līdzīgas Tērbas debesīm ne vairāk, kā mēness saulei. Velns lai parauj! Ja mums aiz šīs ēkas sienām būlu bijis kaut viens cilvēks, kurš spētu mums sniegt kaut vai kaut kādas ziņas par šo pili — par telpu izvietojumu, par iekšējo kārtību, vārdu sakot, par visu to, ko Cēzars kādreiz sauca par «tikumiem un vietas izvietojumiem"!.. Ak, ja padomā, es veselus divdesmit gadus garlaikojos, nezinādams ko iesākt, bet man nekad neienāca prātā atbraukt uz Ruijilu un to izpētīt!
— Un kas par to? — Portoss teica. — Iesim prom no šejienes, mums šeit nav ko darīt.
— Mīļais draugs, — d'Arlanjans teica, — vai jūs zināt, kāpēc konditors nekad pats necep kūkas?
— Nē, — Portoss tcica.
— Tāpēc ka viņš baidās tās pārcept vai pielikt skābu krēmu.
— Un tālāk?
— Tālāk ir tas, ka tad viņu izsmies. Bet viņš nekad to nepieļaus, lai par viņu smietu.
— Bet kāds tam visam ir sakars ar mums?
— Tāds, ka mēs savos piedzīvojumos nedrīkstam ciest neveiksmi un izraisīt zobgalības. Mēs tikko kā cietām neveiksmi Anglijā, jo tikām sakauti, — tas ir traips mūsu reputācijā.
— Kas tad mūs sakāva?
— Mordaunts.
Bet mēs Mordauntu noslīcinājām.
— Jā, noslīcinājām, bet tas tikai daļēji mūs attaisnos pēcnācēju acīs, ja tikai lie mūsu pēcnācēji par mums interesēsies. Bet klausieties: ja Mordaunts bija pretinieks, ko nekādi nevarēja ignorēt, tad Mazarīni man izliekas daudz bīstamāks pretinieks, un viņu mums neizdosies tik viegli noslīcināt. Mums jāpacenšas būt uzmanīgākiem un sist tikai nekļūdīgi. Lieta tāda, — d'Artanjans piebilda ar dziļu nopūtu, — ja mēs divatā esam krietnu astoņu vīru vērti, tad tomēr būt divatā nav tas pats, ja mēs būtu četratā.
— Jums taisnība, — ar nopūtu teica Portoss.
— Un tā, Portos, ņemiet piemēru no manis un staigājiet uz priekšu un atpakaļ pa istabu, kamēs mēs nesaņemsim kādu ziņu no mūsu draugiem, vai arī ienāks prātā kāda laba doma. Bet, lūdzu, neguliet nepārtraukti visu laiku, kā jūs to darāt: nekas tā nenotrulina prātu un neapmiglo galvu, kā miegs. Kas attiecas uz. to, kas mums varētu draudēt, tad, varbūt, ka mēs vēl neesam tik ļoti neizdevīgā situācijā, kā mums pašiem pašreiz liekas. Es domāju, ka, ja Mazarīni gribētu mums nocirst galvas — tad viņš to nevar izdarīt bez liesas, bet tiesa sacels troksni, kas piesaistīs visu mūsu draugu uzmanību, kas nenāks par labu Mazarīni.
— Cik jūs skaisti runājat! — Portoss ar sajūsmu iesaucās.
— Jā, tīri labi, — d'Artanjans teica. — Tātad, ja mūs netiesās un galvas nost necirtis, tad mūs vai nu turēs šeit, vai arī kaut kur pārvedīs.
— Bez šaubām, — Portoss teica.
— Tāpēc neiespējami, ka tik labs okšķeris, kāds ir Aramiss, un tāds gudrinieks, kā Atoss, neatklātu mūsu slēptuvi. Tad pienāks laiks rīkoties.
— Jo vairāk tādēļ, ka mums šeit nemaz nav tik ļoti slikti, atskaitot vienu lietu.
— Kādu?
— Vai jūs pamanījāt, d'Artanjan, ka mums dod ceptu aitas gaļu jau trīs dienas pēc kārtas?
— Nē, bet, ja tas notiks ceturto reizi, tad neuztraucieties, es izteikšu sūdzību.
— Bez tam es ilgojos pēc mājām. Cik sen es neesmu bijis savās pilīs!
— Nu, tās jūs aizmirstiet uz laiku! Mēs tās vēl redzēsim, ja tikai Mazarīni nebūs licis tās nojaukt.
— Jūs domājat, ka viņš ir spējīgs uz šādu vardabību? — Portoss uztraucies jautāja.
— Nē, lādas lietas varēja darīt tikai iepriekšējais kardināls. Tagadējais ir pārāk niecīgs, lai uzdrošinātos kaul ko tādu izdarīt.
— Jūs mani nomierinājāt, d'Artanjan.
— Tātad būsim jautri, izjokosim sardzi. Centīsimies iegūt viņu labvēlību. Ja reiz. mēs nevaram viņus uzpirkt, tad esiet ar viņiem laipnāks, Porlos, kad viņi pienāk pie logu režģiem. Līdz šim jūs viņiem rādijāt tikai dūres, un jo tās ir lielākas un smagākas, jo viņiem tās liekas nepievilcīgākas. Ak, es daudz būtu devis, lai man būtu piecsimts luidoru.
— Es arī būtu devis simts pistolus, — Portoss teica, nevēlēdamies būt mazāk devīgs par d'Artanjanu.
Šeit abu draugu saruna pārtrūka, jo istabā ienāca Komenžs, bet aiz viņa divi .;argi un seržants, kuri nesa grozu pilnu ar dažādiem traukiem, kuros atradās viņu vakariņas.
XLII
Prāts un spēks (turpinājums)
— Nu, lūk, — Portoss teica, — atkal aitas gaļa.
— Dārgais Komcža kungs, — d'Artanjans teica, — daru jums zināmu, ka mans draugs, di Vallona kungs, ir nolēmis sadumpoties, jo Mazarīni viņu stūrgalvīgi baro tikai ar aitas gaļu.
— Es paziņoju, ka es neko neēdīšu, ja neaiznesīs šo aitas gaļu, — Portoss teica.
— Aiznesiet aitas gaļu, — Komenžs teica. — Es vēlos, lai do Vallona kungs varētu patīkami paēst vakariņas, vēl jo vairāk tādēļ, ka vēlos viņam pastāstīt jaunas ziņas, kuras, esmu pārliecināts, uzlabos viņa apetīti.
— Vai tik Mazarini nav devies uz viņpasauli?
— Nē, par lielu nožēlu, man jums jāsaka, ka viņš jūtas lieliski.
— Jo sliktāk, — Portoss teica.
— Tad kāda ir tā jaunā ziņa? — d'Arlanjans jautāja. — Cietuma sienās jaunumi ir reta parādība, lāpēc ceru, ka piedosit man šo nepacietību, vai ne, Komenža kungs? Jo vairāk vēl tāpēc, ka jūs devāt mājienu, ka jaunums būs mums patīkams.
— Vai jums patīkami būtu dzirdēt, ka grāfs de La Fērs ir pie labas veselības? — Komenžs jautāja.
D'Artanjana acis iepletās.