— Vai patīkami!.. — viņš iesaucās. — Tā būtu liela laime!
— Tādā gadījumā, varu jums paziņot: viņš lika man jūs sveicināt un pateikt, ka viņš ir sveiks lin vesels.
D'Artanjans gandrīz vai palēcās aiz prieka. Portosam, ātri uzmestais skatiens, nodeva viņa domas.
„Ja Atoss zina, kur mēs atrodamies, — šis skatiens teica, — ja viņš mums sūta sveicienus, tad tas nozīmē, ka Atoss sāks rīkoties".
Portoss nebija liels meistars domu atminēšanā, taču šoreiz, dzirdēdams Atosa vārdu, viņam prātā ienāca tā pati doma, kāda d'Artanjanam. Tāpēc šoreiz viņš saprata.
— Bet, — gaskonietis šaubīgi iejautājās, — jūs sakāt, ka pats grāfs de La Fērs uzdeva jums nodot mums sveicienu? Tātad jūs viņu redzējāt?
— Protams.
— Kur tad… ja tas nav netaktisks jautājums?
— Ļoti tuvu no šejienes, — Komenžs smaidīdams atbildēja.
— Ļoli tuvu no šejienes? — d'Artanjans pārjautāja, un viņa acis iemirdzējās.
— Tik tuvu, ka, ja jūsu mūra sienas logi nebūtu aizmūrēti, jūs varētu viņu ieraudzīt no tās vietas, kur jūs pašreiz atrodaties.
„Viņš, laikam, staigā apkārt pilij", — pie sevis nodomāja d'Artanjans, bet skaļi noteica:
— Jūs viņu satikāt medībās? Vai, varbūt, parkā?
— Nē, daudz tuvāk. Šeit, sienas otrajā pusē, — Komenžs teica, ar roku piesizdams pie sienas.
— Sienas otrajā pusē? Kas tad atrodas aiz šīs sienas? Mūs šurp atveda naktī, tāpēc, velns parāvis, kā lai es zinu, kas tur atrodas?
— Iedomājaties vienu lietu, — Komenžs teica.
— Esmu gatavs iedomāties visu ko vēlaties.
— Tad iztēlojaties, ka šajā sienā ir logs, — Komenžs teica.
— Un kas tad būtu?
— Tad jūs pa savu logu varētu ieraudzīt grāfu de La Fēru pie viņa loga.
— Vai tas nozīmē, ka grāfs dzīvo pilī?
— Jā.
— Kā?
— Tāpat, kā jūs.
— AtOss ir apcietināts?
— Kā jūs to uzminējāt, — Komenžs jautāja smiedamies, — Ruijilā nav apcietināto, jo nav cietuma.
Atmetiet jokus! Tas nozīmē, ka Atoss ir apcietināts?
— Vakar, Sen-Žermenā, pēc audiences pie karalienes.
D'Artanjanam nolaidās rokas. Viņš stāvēja, kā zibens ķerts. Mirkļa
bālums parādījās viņa iedegušajā sejā, bet tas tūlīt arī nozuda.
— Apcietināts!.. — viņš atkārtoja.
— Apcietināts!., — aiz viņa atkārtoja Portoss, arī nomākts.
Pēkšņi d'Artanjans pacēla galvu. Viņa acis iemirdzējās, ko Portoss pat nepamanīja; bet tūlīt pat šo acu mirdzumu nomainīja grūtsirdība.
— Nu gana, gana, — teica Komenžs, kurš juta pret d'Artanjanu patiesas simpātijas kopš tā dienas, kad viņš bija izdarījis neatkārtojamu pakalpojumu Brusela apcietināšanas dienā, izraudams viņu no parīziešu rokām. - Nekrītiet izmisumā, es negribēju jūs apbēdināt ar šo ziņu. Mēs visi šī kara dēļ esam pakļauti visādām nejaušībām. Labāk lai jūs izklaidē šis gadījums ar grāfu de La Fēru, ka viņš spēja nokļūt šeit, pie jums.
Taču šie vārdi neradīja nekādu iespaidu uz d'Artanjanu.
— Kā viņš jūtās? — Portoss jautāja, redzēdams, ka d'Artanjans vairs neiesaistās sarunā.
— Lieliski, — Komenžš teica. — No sākuma viņš, tāpat, kā jūs, bija ļoti nospiestā garastāvoklī, bet pēc tam, kad uzzināja, ka kardināls ir nodomājis viņu šovakar apciemot…
— Ā! - d'Artanjans iesaucās. - Kardināls vēlās apmeklēt grāfu?
— Jā, viņš lika par to brīdināt grāfu. Grāfs lūdza jums pateikt, ka izmantos šo kardināla laipnību un lūgs kardinālu pārdomāt par jūsu un sava soda mīkstināšanu.
— Ak, mīļais grāfs! — d'Artanjans teica.
— Labas gan tās lietiņas! — norūca Portoss. — Liela laipnība! Grāfs de La Fērs, Monmoransī un Roganu radinieks, laikam gan ir kaut kas labāks par Mazarīni.
— Nu, ko jūs! — d'Artanjans viltīgi ierunājās. — Padomājiet tikai, dārgais di Vallons kungs, kāds gods tiek parādīts grāfam un kādas cerības viņam var dot šī tikšanās. Es pat domāju, ka Komcnža kungs kļūdās, jo tieši apcietinātajam tas ir ļoti liels pagodinājums.
— Kā? Es kļūdos?
— Nevis Mazarini apmeklēs grāfu de La Fēru, bet grāfs de La Fērs tiks, domājams, izsaukts pie Mazarīni.
— Nē, nē, — Komenžs teica, — kurš vēlējās, lai ziņas būlu ļoti precīzas. — Es lieliski dzirdēju, ka kardināls tieši tā teica, ka viņš pats personīgi apmeklēs grāfu.
D'Artanjans palūkojās uz Portosu, vēloties uzzināt, vai viņš ir sapratis visa šā apmeklējumsa svarīgumu; bet Portoss pat neskatījās uz viņa pusi.
— Kardinālam, tātad, ir paradums pastaigāties pa oranžēriju? — d'Artanjans jautāja.
— Viņš tajā ieslēdzas katru vakaru, — Komenžs atbildēja. — Runā, ka tur viņš apdomā visas valstiskās lietas.
— Tādā gadījumā cs sāku ticēt, ka kardināls patiešām apmeklēs grāfu de La Fēru. Viņš, protams, turp dosies ar konvoju?
— Jā, ar diviem kareivjiem.
— Un visa saruna notiks viņu klātbūtnē?
— Viņa kareivji ir šveicieši, kuri saprot tikai vāciski. Bet viņi, droši vien, paliks aiz durvīm.
D'Artanjans iecirta nagus savu roku plaukstās, no visa spēka pūloties saglabāt to pašu sejas izteiksmi, lai neradītu nekādas aizdomas.
— Tomēr Mazarīni vajadzētu piesargātiesiet iet vienam pašam pie grāfa de La Fēra, - d'Artanjans teica, — jo grāfs, jādomā, ir ļoti nokaitināts.
Komenžs tikai iesmējās.
— Nu ko jūs! — viņš teica. — Varētu domāt, ka jūs esat kaut kādi cilvēkēdāji. Grāfs de La Fērs, pirmkārt, ir labi audzināts. Bez tam, viņam nav ieroču, un pie visa tā, piebilstot, pēc pirmā viņa eminences kliedziena uzreiz atskries abi kareivji.
— Divi kareivji, — d'Artanjans teica, it kā kaut ko atcerēdamies, — divi kareivji. Tātad tie ir tic pāši, kurus katru vakaru norīko dežūrēt pie mūsu logiem?