Hondī, paklanījies, arī gribēja kopā ar visiem atstāt istabu.
— Palieciet, kungs, — leica karaliene.
„Licta iet uz labo pusi, — nodomāja Hondī, — viņa piekāpsies".
— Viņa liks viņu nogalināt, — nočukstēja d'Artanjans Portosam, — bet, visādā ziņā, tas nebūšu es, kas izpildīs šo pavēli; tieši otrādi, zvēru pie Dieva, ka, ja kāds tikai centīsies atņemt dzīvību šim cilvēkam, es darīšu visu, lai viņu aizstāvētu.
— Labi, — nomurmināja Mazarīni, sēžoties krēslā, — aprunāsimies.
Karaliene pavadīja visus promejošos ar skatienu. Kad aiz pēdēja cilvēka
aizvērās durvis, viņa pagriezās. Varēja redzēt, ka viņa no visa spēka cenšas saturēt savu naida izpaumi, kas pilnīgi lauzās uz āru neatkarīgi no viņas gribas; viņa vēdināja seju ar vēdekli, pielika pie deguna kārbiņu ar smaržīgiem sveķiem, staigāja uz priekšu un atpakaļ.
Mazarīni sēdēja, dziļi iegrimis krēslā, un, likās, dziļās domās iegrimis.
Hondī, kurš klusībā sāka jau uztraukties, ziņkārīgi aplūkoja visu telpu, klusi ar rokām sataustot bruņuvesti, kas bija labi paslēpta zem drēbēm no ziņkārīgo acīm un laiku pa laikam zem savas mantiļas izmēģinādams, cik viegli, vajadzības gadījumā, būs no maksts izņemams spāņu duncis.
— Tagad, — ierunājās beidzot karaliene, nostājoties prelāta priekšā, — tagad, kad mēs esam pilnīgi vieni, atkārtojiet jūsu padomu, prelāta kungs.
— Lūk, kāds las būtu, jūsu augstība: izlickalies, ka jūs esat visu labi apdomājusi, atzīstiet savu kļūdīšanos (vai tad tā nav stipras gribas pazīme?), atbrīvojiet Brusela kungu no cietuma un atdodiet viņu tautai.
— (i! — iesaucās Austrijas Anna. — Tā pazemoties? Es esmu karaliene vai neesmu? Un šie salašņas, kuri lur tā kliedz un auro, vai tad tie nav mani padotie? Vai tad man, patiešām, nav draugu un uzticamu kalpu? Zvēru pie Svētās Dievmātes, kā teica kādreiz karaliene Katrīna, — turpināja viņa, sevi uzurdol vairāk un vairāk, — ka es drīzāk pali savām rokām nožņaugšu šo Bruselu, nekā izdošu viņu šim aurojošam pūlim.
Ar šiem vārdiem karaliene, savilkusi pirkstus dūrēs, metās virsū Hondī, kuru viņa šajā brīdī neieredzēja nebūt ne mazāk par Bruselu.
Hondī palika nekustīgi stāvot uz vietas. Neviens muskulis viņa sejā nenodrebēja; tikai viņa aukstais skatiens, kā ledains ķīlis sakrustojās ar karalienes nevaldāmo naida uguni.
— Šo cilvēku varētu droši izslēgt no dzīvo sarakstiem, ja vien galmā neuzrastos jauns Vitrī, kurš tagad ienāktu pa durvīm, — nočukstēja d'Artanjans. — Bet, vispirms, es uzmestos Vitrī kungam un viņu nogalinātu, pirms viņš būtu uzbrucis uz šo izcilo prelātu. Kardināla kungs būtu man tikai ļoti pateicīgs par šādu pakalpojumu.
— Klusāk, — nočukstēja Portoss, — klausieties.
— Jūsu augstība! — iesaucās kardināls, saņemot viņu aiz rokām un vedot prom.
Iesēdinājis viņu krēslā, kardināls iesaucās:
— Apdomājiet, ko jūs darāt!
Pēc tam piebilda spāniski:
— Anna, jūs esat savā prātā. Jūs ceļat tādas ķildas, kā vienkārša muižnieķeļa sieva, bet jūs taču esat karaliene. Vai tad jūs neredzat, ka šis mācītājs pārstāv visu franču tautu, kuram ir ļoti bīstami izteikt šāda veida apvainojumus šādā brīdī? Jo, ja tikai viņš vēlēsies, jūs to pašu brīdi zaudēsit kroni. Vēlāk, kad mums būs labāki un izdevīgāki laiki, jūs varēsit būt nepielūdzama un stingra, bel ne lagad; nav īstais laiks. Tagad jums jābūt kā nekad viltīgai, liekulīgai un gudrai, savādāk jūs parādāsit sevi kā prastu, vienkāršu sievieti.
Pie pirmajiem kardināla vārdiem, kas lika izrunāti spāniski, d'Artanjans saķēra Portosa roku un to cieši saspieda; vēlāk, kad Mazarīni noklusa, viņš tikai klusi izdvesa:
— Portos, nekad nesakiet kardinālam, ka es zinu spāņu valodu, cilādi gan es, gan jūs tiksim pazudināti.
— Labi, — atbildēja Portoss.
Šis bargais rājiens, kas tik daiļrunīgi tika pasniegts, un ar ko vienmēr izcēlās Mazarīni, kad runāja itāliski vai spāniski (bcl pilnīgi pazuda pie franču valodas lietošanas), tika izrunāts ar tik vienaldzīgu sejas izteiksmi, ka pat Hondī, kas bija izcils cilvēku pazinējs, neko nenojauta, atskaitot izteikto lūgumu, būt krietni savaldīgākai.
Karaliene uzreiz piekāpās: ugunīgās dzirkstis viņas acīs apdzisa, uztraukuma sārtums no sejas nogāja, bet lūpas pārstāja drebēt naidā. Viņa beidzot nomierinājās, nolaida rokas un, sāka runāt balsī, kurā varēja dzirdēt apspiestas asaras:
— Atvainojiet mani, prelāta kungs, es lā visu pārdzīvoju un tik ļoti ciešu, ka mans uzliesmojums jums varēlu būt saprotams. Kā sieviete, cs esmu pakļauta visāda veida vājībām, un man ir sveši jebkādi valsts iekšējo lietu kara izpausmes veidi; kā karaliene, es esmu pieradusi pie apkārtējo pakļāvības, bet tagad cs zaudēju savaldīšanos, tiklīdz pamanu nepaklausību vai manas gribas neizpildīšanu.
— Jūsu augstība, — atbildēja Hondī palocīdamies, — jūs maldāties, domādama, ka mans i/teikli sirsnīgais padoms, būtu jūsu gribai pretstatīts. Jūsu augstībai tiešām ir ļoti padevīgi un uzticami pavalstnieki, kas nebūt nevēlas pretoties savas karalienes gribai un viņas varai. Tauta nav noskaņota pret savu karalieni, bet, vienīgi un tikai, lūdz izdot viņiem padomnieku Bruselu. Atbrīvojiet viņu un tauta dzīvos tālāk tikpat mierīgi un laimīgi kā agrāk, jūsu likumu paspārnē, — piebilda prelāts ar smaidu.
Mazarini, pie vārdiem „tauta nav noskaņota pret savu karalieni" kļuva uzmanīgs, baidoties, ka Hondī sāks runāt par uzsaukumiem „Nost Mazarīni!" un bija ļoti pateicīgs prelātam, ka viņš nepieskārās šai tēmai, tāpēc steidzās piebilst klusā tonī:
— Jūsu augstība, ticiet tam, ko saka šis prelāta kungs, kurš mūsu valstī ir viens no visizcilākajiem politiķiem. Pirmā atbrīvojusies kardināla cepure, noteikti tiks piedāvāta šim kungam.
„Ahā, redzams, tu ļoti vēlies iegūt manu atbalstu, viltīgā lapsa", nodomāja Hondī.