— Jā, tie paši. Viņi šeit staigādami, gaida kardināla pavēles, vai tiešāk, Bernuīna, jo viņš parasti tos izrīko.
— Braši puiši! — d'Arlanjans leica.
— Viņi ir no Lansē karapulka, un princis Kondē viņus nodeva kardināla rīcībā, ar to izrādīdams savu pagodinājumu.
— Ak, kungs, — d'Artanjans teica, it kā vēlēdamies ātrāk nobeigt šo sarunu, — kaut nu viņa eminence pēc sarunas ar grāfu de La Fēru mainītu par mums savas domas un mūs atbrīvotu.
— Es to vēlos no visas sirds.
— Bet, ja viņš gadījumā piemirst par šo apciemojumu, vai jūs viņam par to varēsit atgādināt?
— Jā, noteikti.
— Tas mani nedaudz nomierināja.
Katrs, kurš kaut cik ir pazīstams ar gaskonieti, uzreiz saprastu, ka šāds sarunas pavērsiens, liecina par viņa lielisko manevru.
— Bet tagad, — viņš turpināja, — man ir pie jums viens lūgums, dārgais Komenža kungs.
— Esmu jūsu rīcībā.
— Vai jūs vēl tiksities ar grāfu de La Fēru?
— Rit no rīta.
— Esiet tik laipns nodot viņam mūsu sveicienu un pateikt, ka mēs lūdzam viņu izlūgties kardināla kungam šāda pašu žēlastību.
— Jūs vēlaties, lai pie jums atnāktu kardināla kungs?
— Nē. Es saprotu kādā stāvoklī es šeit atrodos un nevaru lūgt šādu augstsirdību. Vēlos tikai palūgt, lai kardināls parādītu man godu, uzklausīdams mani. Vairāk es neko nevēlos.
„0, — Porloss pie sevis nomurmināja. — To es no viņa nekad nebiju gaidījis. Redz, kā nelaime salauž, cilvēku!"
— Tas tiks izpildīts, — Komenžs teica.
— Pasakiet vēl, lūdzu, grāfam, ka esmu pilnīgi vesels, un, ka jūs atradāt mani ļoti nomāktu un skumju, pilnīgi padevīgu savam liktenim.
— Es patiešām esmu priecīgs, to dzirdēdams, — Komenžs teica.
— Sakiet to pašu arī par di Vallona kungu.
— Par mani? Nē! — Portoss iesaucās. — Es nepavisam neesmu padevies savam liktenim.
— Bet jūs padosities, mans draugs.
— Nekad!
— Viņš padosies. Es viņu labi pazīstu, daudz labāk, nekā viņš pats sevi. Es zinu tūkstots viņa brīnišķīgo īpašību, par kurām viņš pat nenojauš. Klusējiet, dārgais di Vallona kungs, un padodieties savam liktenim..
— Ardievu, kungi, — Komenžs teica, — guliet mierīgi.
— Mēs 'pacentīsimies.
Komenžs paklanījās un izgāja.
D'Artanjans viņu pavadīja ar lēnprātīgu un padevīgu skatienu, kāds bija viņa sejā visu sarunas laiku. Bet nepaspēja durvis vēl kārtīgi aizvērties, kad d'Artanjans metās pie Portosa un sažņaudza viņu savos apkampienos ar tādu prieku, ka par viņu varēja sākt šaubīties, vai ar viņu viss ir kārtībā.
— O! O! — Portoss leica. — Kas ar jums? Kas noticis? Jūs, liekas, esat drusku sajucis, mans dārgais draugs!
— Noticis ir tas, ka mēs esam glābti!
— Es nesaprotu, — Portoss teica. — Gluži otrādi, es redzu, ka mēs visi, izņemot Aramisu, esam noķerti peļu slazdā, un visas cerības uz atbrīvošanu ir kļuvušas vēl mazākas.
— Tas nepavisam nav tā, mans draugs. Šis. peļu slazds bija stiprs mums diviem, bet trijiem — tas ir par vāju.
— Neko nesaprotu, — Porloss teica.
— Tas nemaz nav vajadzīgs. Sēdīsimies pie galda un iestiprināsimies, lai atjaunotu mūsu spēkus: šonakt mums tie būs ļoti nepieciešami, — d'Artanjans teica.
— Bet ko tad mēs tādu darīsim? — Portoss jautāja, > sākdams kļūt ziņkārīgs.
— Mēs visi dosimies vienā ceļojumā.
— Bet…
— Sēžaties pie galda, dārgais draugs, man vieglāk domāt, kad esmu labi paēdis. Pēc vakariņām, kad es būšu visu pārdomājis, jūs visu uzzināsit.
Lai ari kā Portosam gribējās uzzināt d'Artanjana plānus, viņš, labi pazīdams savu draugu, bez iebildumiem apsēdās pie galda un sāka ēst ar lielu ēstgribu, kas darīja godu uzticībai, ko viņš juta pret savu drauga d'Artanjana atjautību.
XLIII spēks un prāts
Vakariņas pagāja klusējot, bet ne skumji, jo laiku pa laikam d'Artanjana sejā parādījās viltīgs smaids, kurš vienmēr liecināja par viņa labo noskaņojumu. Portosam nepaslidēja garām neviens šāds smaids, un katru reizi, to pamanīdams, viņš ar dažādiem izteicieniem lika savam draugam saprast, ka viņš, kaut ari nezina, kādas domas šaudās d'Artanjanam galvā, tās ļoti interesē.
Kad vakariņas bija paēstas un viņi sēdās pie deserta, d'Artanjčins iesēdās ērtāk krēslā un, pārlicis kāju pār kāju, atgāzās pret krēsla atzveltni ar tāda cilvēka izskatu, kurš ir ļoti apmierināts pats ar sevi.
Portoss ar elkoņiem atspiedās pret galdu un, uzlikdams zodu pret delnām, paskatījās uz d'Artanjanu ar uzticības pilnu skatienu, kurš piešķīra šim milzim tik labsirdīgi — pievilcīgu izskatu.
— Nu? — pēc laiciņa jautāja d'Artanjans.
— Nu - Portoss atkārtoja.
— JŪs teicāt, mans draugs…
— Es?.. Es neko neesmu teicis!
— Nav tiesa, jūs man teicāt, ka vēlaties no šejienes aiziet.
— Ā! Šīs vēlēšanās man nekad nepietrūks.
— Un jūs piebildāt, ka, lai to izdarītu, vajag tikai uzlauzt durvis vai sienu.
— Taisnība. Es tā teicu un teikšu ari tālāk.
— Bet es jums teicu, dārgo Portos, ka šis paņēmiens neder, jo mēs nepaspēsim noiet ne piecdesmit soļus, kā mūs saķers un iesviedīs atpakaļ akmens maisā, ja mums nebūs drēbju, lai pārģērbtos bēgšanai, un ieroču, lai aizstāvētos.
— Jums taisnība. Drēbes un ieroči mums ir nepieciešami.
— Tad, lūk, Portos, mums tagad būs gan viens, gan otrs, un, varbūt, pat būs vēl kaut kas labāks.
— Kur tad? — Portoss jautāja, skatīdamies visapkārt.
— Nemeklējiet veltīgi. Viss būs vajadzigājā laikā. Cikos kareivji staigā gar mūsu logiem?
— Ja nekļūdos, stundu pēc krēslas iestāšanās.
— Ja viņi šodien iznāks, kā parasti, mums būs tas prieks viņus pavisam drīz ieraudzit.