— Jā, drīz.
— Vai jūsu rokas vēl arvien ir tik spēcīgas?
Portoss atpogāja sava krekla piedurknes un ar labpatiku noskatījās uz savām muskuļotajām rokām, — katra no tām bija vidusmēra cilvēka ciskas lielumā.
— Nu, protams, — viņš teica.
— Un jūs bez pūlēm varēlu uztaisīt gredzenu no šīm stangām un korķaviļķi no šis lāpstiņas?
— Protams, — viņš teica.
— Paskatīsimies, — d'Arlanjans teiea, pasniedzot Portosam minētos prekšmetus.
Milzis bez pūlēm veica prasītās manipulācijas.
— Lūk! — viņš teica.
— Lieliski! — d'Artanjans leica. — Patiešām daba jūs ir dāsni apveltījusi.
— Es dzirdēju, — Porloss teica, — ka kaut kāds sengrieķu spēkavīrs Krotonas Milons veica apbrīnojamas lietas: viņš apsēja sev ap galvu virvi, lad ar galvas muskuļu spēku palīdzību to sarāva; ar dūres sitienu nogāza no kājām bulli, pēc tam to aiznesdams uz saviem pleciem; aiz pakaļkājām apstādināja auļojošus zirgus un lā tālāk. Par to uzzinājis, es Pjerfonā izdarīju to pašu, ko Milons, izņemot vienu: es nevaru ar galvu saraut virvi.
Tas tāpēc, ka spēks jums nav galvā, — d'Artanjans teica.
— Jā, tas man ir rokās un plecos, — Portoss naivi atbildēja.
— Tātad, mans draugs, pieejiet pie loga, un lieciet savu spēku lietā: salaužict režģi. Pagaidiet, ļaujiet man vispirms nodzēst lampu.
XLIV
Spēks un prāts (turpinājums)
Portoss, piegājis pie loga, satvēra abām rokām vienu no dzelzs stieņiem un, pievilcis to pie sevis, salieca to, kā loku, tā, ka abi gali tika izrauti no savām ligzdām, kur tic bija stingri iccementēli, un kalpojot jau trīsdesmit gadus.
— Lūk, mans draugs, — d'Artanjans teica, — ko nekad neizdarītu kardināls, neskatoties uz savām dotībām.
— Vai izraut vēl vienu? — Porloss jaulāja.
— Nē, pilnīgi pieliks ar vienu: tagad pa šo spraugu cilvēks var mierīgi izlīst.
Portoss pamēģināja izlīst pa šo spraugu līdz viduklim, un viņam tas izdevās.
— Jā, — viņš teica.
— Tiešām, laba sprauga. Tagad izbāziet savu roku, — d'Artanjans viņam teica.
— Kur?
— Pa šo pašu spraugu.
— Priekš kam?
— Tūlīt jūs to uzzināsit. Nu, bāziet taču. Portoss paklausīja.
— Lieliski, — d'Artanjans teica.
— Tātad lieta iet uz labo pusi?
— Lieliski, mans draugs.
— Bet ko tagad darīt?
— Neko.
— Tātad, viss ir beidzies?
— Vēl ne.
— Es gribētu saprast, kas ir par lietu, — Portoss ieminējās.
— Klausieties, mans draugs, un jūs sapratīsit no diviem vārdiem. Jūs redzat, ka sardzes telpas durvis atvērās'.
— Redzu.
— Divi kareivji, kuri pavadīs kardinālu, ies pa šo pagalmu.
— Viņi jau nāk ārā.
— Kaul tik viņi aizvērtu sardzes telpas durvis. Lieliski, viņi lās aizvēra.
— Bet, ko tālāk?
— Klusāk. Viņi var vēl sadzirdēt.
— Tad es atkal neko neuzzināšu?
— Nē, uzzināsit. Rīkojaties, jūs visu sapratīsit.
— Bet es labāk gribētu…
— Toties tas būs patīkams pārsteigums.
— Tik patiešām… Jums taisnība, — Portoss teica.
— Kuš…
Portoss apklusa un sastinga uz vietas.
Patiešām divi kareivji devās uz loga pusi, berzēdami savas rokas, jo bija februāra mēnesis, un laiks bija ļoti auksts. Šajā mirkli sardze telpas durvis atvērās, un kāds pasauca vienu no sarg- kareivjiem. Viņš, atstādams savu biedru vienu pašu, atgriezās atpakaļ sardze telpās.
— Vai tas netraucēs mūsu pasākumam? — Portoss jautāja.
— Nē, viss iet lieliski, — d'Artanjans atbildēja. -< Tagad klausieties: es pasaukšu klāt sargkareivi un uzsākšu ar viņu sarunu, kā darīju vakar ar vienu no viņa biedriem, atceraties?
— Jā, tikai es nesapratu nevienu vārdu, ko viņš teica.
— Viņš runāja ar stipru akcentu. Bet klausieties uzmanīgi, ko es jums teikšu. Uzdevuma iznākums ir atkarīgs no precīzas izpildes.
— Lieliski. Precīzi izpildīt — tā ir mana specialitāte.
— Es to zinu, velns parāvis, tāpēc arī ļoti rēķinos ar jums.
— Un kas tālāk?
— Es piesaukšu klāt šo kareivi un uzsākšu ar viņu sarunu.
— Es to jau dzirdēju.
— Es pagriezīšos pa kreisi, un viņš izrādīsies jums pie labās rokas, kad uzkāps augšā uz soliņa.
— Bet, ja viņš neuzkāps?
— Uzkāps, esiet mierīgs. Tajā mirklī, kad viņš uzkāps uz soliņa, izstiepiet savu briesmīgo roku un sagrābiet viņu aiz kakla, tad paceliet viņu, un ievelciet viņu mūsu istabā, cenšoties viņu stingrāk saspiest, lai viņš neiekliegtos.
— Labi, - Portoss teica. - Bet, ja es viņu nožņaugšu?
— Par vienu šveicieti būs mazāk. Bet tas, es ceru, nenotiks. Jūs viņu uzmanīgi noliksiet šeit, kur mēs viņu sasiesim, un, aizbāzuši viņam muti, noliksim viņu kaut kur maliņā. Tā mēs iegūsim formas tērpu un zobenu.
— Brīnišķīgi! — Portoss teica, skatīdamies uz d'Artanjanu ar visdziļāko sajūsmu. — Bet ar vienu formu un zobenu būs par maz.
— Un tad? Tāpēc jau būs vēl viņa biedrs.
— Jums taisnība, — Portoss teica.
— Tātad, kad es ieklepošos, pastiepiet roku.
—' Labi.
Abi draugi ieņēma noteiktās vietas. Izrādījās, ka Portoss pilnīgi bija noslēpies aiz loga, tā kā karevja skatiens viņu nemaz nepamanīja.
— Sveicināts, draugs — d'Artanjans teica vislaipnākājā un maigākajā .balsī.
— Lapvakar, kunks, — atbildēja sargkareivis ar akcentu.
— Liekas, ka nav īpaši silts? — d'Artanjans teica.
— Brr, — skanēja kareivja atbilde.
— Es domāju, ka glāzīte vīna jums sagādātu prieku?
— Klasīt vīna. Es no't netekt.
— Zivs piekodusies! Zivs piekodusies! — d'Artanjans nočukstēja Portosam.
— Saprotu.
— Man šeit ir vīna pudele, — d'Artanjans turpināja.
— Putele?
— Jā!
— Piln' putele?
— Pilna, un tā ir jūsu, ja esat ar mieru to izdzert uz manu veselibu.