— Ē-ē, — teica kareivis, tuvojoties logam, — es ļot krib.
— Tad ņemiet pudelīti, mans draugs, — d'Artanjans teica.
— Ar lel priek. Te, liekas, ir sols.
— Jā, it kā tīšām tam nolikts. Kāpiet uz to… Tā, lieliski, mans draugs.
Un d'Artanjans ieklepojās.
Tajā pašā mirklī Portoss, ātrāk par zibeni, izstiepa roku, Sagrāba kareivi pie kakla, kā dzelzs spīlēs, pacēla viņu, ievilka pa spraugu iekšā istabā, tikko nenoplēšot viņam visu ādu, un nolika viņu uz grīdas pie d'Artanjana kājām, kurš, atjāvis viņam tikai ieelpot vienu malciņu gaisa, tūlīt pat ar savu šalli aizbāza viņam muti un sāka viņu izģērbt ar tāda cilvēka veiklību un ātrumu, kā to spēj iemācīties tikai kaujas laukā. Sasējuši kareivim rokas un kājas, draugi viņu iebāza kamīnā, kur jau sen bija nodzēsta uguns.
— Lūk, formas tērps un zobens, — Portoss teica.
— Tos es paņemšu, — d'Artanjans teica. - Ja jums arī vajadzīgs formas tērps un zobens, jums vēlreiz būs jāizdara tas pats. Un, lūk, arī otrs kareivis jau iznāca no sardzes telpām un nāk uz mūsu pusi.
— Man, liekas, ir bīstami izmantot vienu un to pašu paņēmienu divas reizes pēc kārtas, — teica Portoss. — Ja vienu reizi izdodas, tad otrreiz var neizdoties. Ja gadīsies neveiksme, tad viss būs pagalam. Es labāk es nokāpšu lejā un negaidīti viņam uzbrukšu, tad sasiešu un atvilkšu šurp.
— Labi, — d'Artanjans teica.
— Esiet gatavs, — Portoss teica, izlienot pa loga spraugu.
Viss notika tā, kā Portoss bija domājis. Milzis paslēpās, bet, kad sargs pagāja viņam garām, uzbruka viņam no mugurpuses. Sagrābdams to pie kakla, viņš aizbāza tam ciet muti, sasēja un, kā mūmiju, iebāza pa loga spraugu, pēc tam ielīda pats.
Otru gūstekni izģērba tāpat, kā pirmo. Viņu noguldīja gultā un piesēja pie tās ar siksnām. Tā kā gulta bija no masīva ozolkoka, bet siksnas bija divkāršas, draugi varēja būt tikpat mierīgi par šo gūstekni, kā par pirmo.
— Lieliski, — d'Artanjans teica. — Labāk nevar vēlēties. Bet tagad uzmēriet šī puiša formu. Šaubos, vai tā jums būs laikā. Bet, ja tā jums tiešām izrādīsies par šauru, nebēdājieties: jums pietiks ar lentu un zobenu, bet galvenais cepure ar sarkanām spalvām.
Par laimi otrs šveicietis arī bija milzis, tā kā, kaut arī vīles brīžiem uzplīsa, forma Portosam piestāvēja lieliski.
Dažas minūtes bija dzirdama tikai auduma švīkstoņa, kamēr Portoss ar d'Artanjanu pārģērbās.
— Gatavs, — viņi vienlaicīgi teica.
— Nu, draugi, — viņi griezās pie abiem kareivjiem, — ar jums nekas slikts nenotiks, ja jūs labi uzvedīsities.
Kareivji gulēja pavisam nekustīgi. Iepazinušies ar Portosa smago dūri, viņi saprata, ka nekādi joki šeit nav pieļaujami.
— Bet tagad, — d'Artanjans teiea, — jūs, laikam, vēlaties, Portos, visu saprast līdz galam?
— Protams.
— Nu, tad, lūk, mēs tagad izkāpsim pa logu pagalmā.
— Jā.
— Ieņemsim šo abu kareivju vietu.
— Labi.
— Staigāsim pa pagalmu uz priekšu un atpakaļ.
— Tas nebūs slikti darīts, jo ārā ir ļoti auksts.
— Pēc kāda laika kardināla kambarsulainis sauks kareivjus, kā to darīja vakar un aizvakar.
— Mēs atsauksimies.
— Gluži otrādi, mēs neatsauksimiem.
— Kā gribat. Es neuzstāju.
— Tātad, mēs neatsauksimies, bel tikai uzvilksim cepures uz acīm un dosimies eskortēt viņa eminenci.
— Un uz kurieni tad mēs iesim? — Portoss jautāja.
— Turp, kur ies kardināls — pie Atosa. Vai jūs domājat, ka viņš nebūs par mums priecīgs?
— O! — Portoss iesaucās. — Es sapratu!
— Pagaidiet līksmot, Portos Jūs vēl ne visu sapratāt, — d'Artanjans teica pašapmierinātā tonī.
— Kas tad vēl?
— Ejiet aiz manis, — d'Artanjans teiea. — Dzīvosim, redzēsim.
Ar šiem vārdiem d'Artanjans bez trokšņa, izkāpis pa logu, nolēca pagalmā. Portoss viņam sekoja, tiesa, ar lielāku piepūli un mazāku veiklību.
Sasietie sargkareivji palika goļot, trīcēdami aiz bailēm. Tikko viņi bija tikuši pagalmā, tā atvērās vienas durvis, un kambarsulainis nokliedza:
— Sardze!
Atvērās arī sardzes telpas durvis, un arī kāda balss nokomandēja:
— Di Brujēr un de Bertuā, ejiel!
— Liekas, ka mani sauc di Brujērs, -> d'Artanjans piezīmēja.
— Bet mani de Bertuā, — tcica Portoss.
— Kur jūs esat? — jaulāja kambarsulainis, kurš, tikko no gaismas pielietas telpas iznākdams ārā, neko nevarēja saskatīt.
— Mēs esam šeit, — d'Artanjans atbildēja; tad pagriezies pret Portosu, klusi jautāja: — Ko jūs teiksit par to, di Vallon?.
— Teikšu, ka ja tā turpināsies ari tālāk, tad viss būs ļoti jauki!
Abi jaunizceptie sargkareivji sekoja kambarsulainim, kurš atvēra priekštelpas durvis, tad vēl vienas, acīmredzot, kuras veda u/ pieņemamo telpu, un, norādījis uz diviem krēsliem, teica:
— Pavēle būs pavisam vienkārša: jums jāizlaiž tikai viena persona, jūs dzirdat, nevienu vairāk. Klausiet šai personai bez iebildumiem. Bet, kad atgriezīsities, gaidiet, kamēr es jūs atlaidīšu.
Kambarsulainis d'Artanjanam bija labi pazīstams: tas nebija nevieas cits, kā Bcrnuīns, kurš pēdējā pusgada laikā reizes desmit bija viņu pavadījis pie kardināla. Tāpēc d'Artanjans atbildes vietā nomurmināja „jā", cenzdamies runāt kā vācieši, bez gaskoniešu akcenta.
Kas attiecas uz Portosu, tad d'Artanjans viņam lika klusēt, un, ja ir galēja nepieciešamība, tad teikt vāciešu vidū izdaudzināto vārdu „tarteiflc", kurš franciski nozīmēja velns.
Bernuīns izgāja, aizslēgdams aiz sevis durvis.
— Oho! — Portoss teica, dzirdēdams atslēgas troksni. — Šeit, liekas, ir pierasts visus turēt ieslēgtus. Mēs, redzams, esam nomainījuši vienu cietumu pret citu. Pašlaik mēs atrodamies oranžērijā. Nezinu, ko mēs esam vinnējuši.
— Portos, mans draugs, atmetiet savas šaubas un netraucējiet man domāt.
— Domājiet vesels, — Portoss atbildēja, kuram sabojājās garastāvoklis no tā, ka ne viss gāja, kā viņš bija iedomājies.
— Mēs nogājām astoņdesmit soļus, — pie sevis čukstēja d'Artanjans, — uzkāpām sešus pakāpienus un šeit, kā tikko teica mans lieliskais draugs* di Vallona kungs, jābūt otram, paralēli mūsu, paviljonam, kuru sauc par oranžēriju: grāfs de La Fērs, acīmredzot, ir kaut kur blakus. Tikai durvis ir aizslēgtas.