— Tās nu gan ir grūtības! — Portoss teica. — Pietiek pagrūst ar plecu…
— Dieva dēļ, Portos, mans draugs, pietaupiet jūsu rokas citam gadījumam, ja gribat, lai no tām būtu arī kaut kāds labums. Vai jūs nedzir- dējāt, ka tūlīt kāds šurp nāks?
— Dzirdēju.
— Nu, tad viņš pats mums arī atslēgs šīs durvis.
— Nu, mans dārgais, — Portoss iebilda, — ja viņš mūs pazīs un sacels troksni, mēs būsim pagalam: jūs taču negribat, lai es piebeidzu šo garīgo personu? Tādi paņēmieni der tikai vīriešiem vai angļiem…
— Lai Dievs mūs no tā piesargā! — d'Artanjans teica. — Jaunais karalis, šķiet, gan pateiks mums paldies, bet karaliene mums nepiedotu, bet mums
jārēķinās ar viņas jūtām. Nē, man ir pavisam cits plāns. Ļaujiet man rīkoties, un tad mēs varēsim uzjautrināties.
— Jo labāk, — Portoss teica, — man ļoti gribās uzjautrināties.
— Klusāk, — d'Artanjans teica, — viņš jau nāk.
Tiešām, blakusistabā kļuva dzirdami soļi, bet pēc mirkļa durvis iečīkstējās un uz sliekšņa parādījās cilvēks, kurš bija ietinies pelēkā apmetnī, ar dziļi uz pieres uzvilktu fetra' platmali un lukturi rokās.
Portoss piespiedās pie sienas, bet, lai kā viņš arī centās, nespēja paliki nemanāms. Cilvēks apmetnī pasniedza viņam lukturi un teica:
— Iededziet lampu pie griestiem.
Pēc tam, griežoties pie d'Artanjan, teica:
— Jūs zināt pavēli?
— Jā, — atbildēja gaskonietis.
— Vācietis? — noteica cilvēks apmetnī. — Lieliski.
Un, piegājis pie durvīm, kuras atradās pretī tām, pa kurām viņi bija ienākuši, viņš tās atslēdza un nozuda aiz tām, aizvērdams aiz sevis durvis.
— Bet tagad, — Portoss tcica, — ko mēs darīsim?
— Tagad mēs izmantosim jūsu plecu, ja šīs durvis izrādīsies aizslēgtas. Visam ir savs laiks, mans draugs, un viss ir savā vietā, ja prot gaidīt. Bet vispirms nolieciet kaut ko priekšā durvīm, pa kurām mēs ienācām; tad mēs sekosim viņam.
Abi draugi tūlīt ķērās pie darba un aizbarikadēja durvis ar mēbelēm, kuras bija šajā istabā. Ienākt pa durvīm vairs neviens nevarēja, jo vairāk tāpēc, ka tās vērās uz iekšu.
— Tā, — d'Artanjans teica, — tagad mēs varam būt mierīgi, ka mums neviens neuzbruks no mugurpuses. Uz priekšu!
XLV
Mazarini pazeme
Piegājuši pie durvīm, aiz kurām nozuda Mazarīni, draugi atklāja, ka tās ir aizslēgtas, tāpēc d'Artanjans veltīgi centās lās atvērt.
— Lūk, tagad ir pienācis laiks izspiest durvis ar plecu, — d'Artanjans teica Portosam. — Piespiediet, mans draugs, tikai uzmanīgi, bez lieka trokšņa; neizraujiet durvis ar eņģēm, bet tikai mazliet tās paveriet.
Portoss ar plecu uzgūlās virsū durvīm; viena puse padevās, un d'Artanjans, ar sava zobena galu pavilka slēdzeni. Durvis viegli padevās un atvērās.
— Es jums teicu, Portos, ka ar sievietēm un durvīm vislabāk rīkoties tikai ar maigumu.
— Jūs esat izcils domātājs, — teica Porloss, — tas ir neapstrīdami.
— Iesim iekšā, — d'Arlanjans teica.
Viņi klusi iegāja.
Luktura gaismā, kuru kardināls bija atstājis uz grīdas, viņi ieraudzīja garas apelsīnu un granātu koku rindas, kuras veidoja vienu lielu un divas mazākas sānu alejas.
— Kardināla nav, — d'Artanjans leica, — šeit ir palicis tikai viņa lukturis. Nez kur viņš, velns parāvis, pazudis?
D'artanjans sāka apskatīt vienu no sānu alejām, likdams Portosam izpētīt otru, kad pēkšņi pa kreisi viņš ieraudzīja kublu, kurā bija iestādīts viens no kokiem, kas bija atstumta no kopējās rindas, bcl lā vietā rēgojās liels caurums. Desmit cilvēki ar pūlēm varētu izkustināši šo kublu, bet, redzams, to virzīja kāds apslēpts mehānisms, kurš virzīja plāksni, uz kura tas stāvēja. Atvērtajā caurumā bija redzami vītņu kāpnes pakāpieni. D'Artanjans pasauca Portosu un parādīja viņam caurumu un kāpnes.
Abi apjukuši saskatījās.
— Ja mums būtu bijis vajadzīgs tikai zelts, — čukstus teica d'Artanjans, — mūsu mērķis būtu sasniegts, un mēs kļūtu bagāti.
— Kādā veidā?
— Vai tad jūs nesaprotat, Portos, ka šīs kāpnes, laikam, ved uz kardināla dārgumu krātuvēm, par kurām tik daudz runā. Mums vajag tikai nokāpt lejā, aptīrīt lādi, bet pēc tam, ieslēdzot tur kardinālu, aiziet, paķerot līdzi tik daudz zelta, cik spējam aiznest, un noliekot vietā apelsīnu koku; neviens uz pasaules mums nepajautās, kā mēs kļuvām bagāti, pat pats kardināls.
— Tas būtu veikls triks kaut kādiem blēžiem, — Portoss teica, — bet cildenam cilvēkam, tā būtu necienīga rīcība.
— Tāds pats ir ari mans viedoklis, — d'Artanjans atbildēja. — Es taču teicu: „Ja mums būlu vajadzīgs zelts". Bet mums vajag kaut ko pilnīgi citu.
Šajā mirklī d'Artanjans, kurš bija noliecies pāri caurumam, saklausīja kaut kādu metālisku skaņu, it kā kāds pārvietotu maisu ar zellu. Viņš nodrebēja. Pēc tam varēja saklausīt aizverošos durvju čīkstēšanu, un uz kāpnēm parādījās gaisma.
Mazarīni bija atstājis lukturi oranžērijā, lai visi, kas skatījās uz logiem, domātu, ka viņš tur pastaigājas. Bet viņam bija arī vaska svece, ar kuru viņš nokāpa savā noliktavā.
— Jā, — viņš ilāliski murmināja, kāpjot augšā pa kāpnēm, un aplūkojot cieši piebāzto maisiņu ar zeltu, ko turēja rokā. — Jā, par šo es nopirkšu piecus parlamenta padomniekus un divus Parīzes ģenerāļus. Arī es esmu labs karavadonis, tikai savā veidā…
D'Artanjans un Portoss ieklausījās, paslēpušies vienā no sānu alejām aiz. milzīgajiem kubliem. Trīs soļu attālumā no d'Artanjana, Mazarīni ieslēdza sienā noslēpto mehānismu, un izstumtais kubls ar apelsīnu koku lēni apstājās atkal savā vietā, noslēpdams ieeju pazemē.