Tad kardināls nopūta sveci, iebāza to kabatā un paņēma lukturi.
— Apciemosim tagad de La Fēra kungu, — viņš nomurmināja.
,,lieliski. Mums arī viņu vajag apciemot, — d'Artanjans nodomāja. — Iesim kopā".
Visi trīs devās ceļā. Mazarīni gāja pa galveno aleju, bet Portoss un d'Artanjans viņam sekoja pa sānu alejām, cītīgi izvairoties no garajām gaismas joslām, kuras krita no kardināla luktura, ejot cauri šīm milzīgajām kublu rindām. Viņš piegāja pie stikla durvīm, nepamanīdams, ka viņam seko pa pēdām, jo smiltis ar kurām bija nobērta oranžērijas grīda, klusināja kardināla ceļabiedru soļu troksni. Atslēdzis durvis, viņš pagriezās pa kreisi, ieiedams gaitenī, un apstājās pie vienām no durvīm.
— A, diavolo! — viņš skaļi teica. — Es aizmirsu Komenža padomu: vajadzēja paņemt līdzi abus kareivjus un noliki viņus pie durvīm sardzē, lai nepakļautu sevi briesmām vienatnē ar šo karstgalvi.
Un viņš ar nepatiku pagriezās, gribēdams iet atpakaļ.
— Neuztraucieties, monsinjor, — d'Artanjans teica, paejot uz priekšu un ar vislaipnāko izskatu, noņemdams cepuri. — Mēs sekojām jūsu eminencei soli pa solim, un te mēs esam.
— Jā, mēs šeit esam, — Portoss atkārtoja.
Mazarīni vērās abos draugos ar pārbiedētu skatienu, tad, pazinis abus, viņš izlaida no rokām lukturi un iestenējās. D'Artanjans pacēla lukturi, kurš, par laimi, nenodzisa.
— C), cik jūs bijāt neuzmanīgs, monsinjor! — d'Artanjans teica. — Šeit ir ļoti nepatīkami staigāt tumsā: jūs, jūsu eminence, varējāt paklupt pret kādu kublu un iekrist kādā caurumā.
— D'Artanjans! — Mazarīni nočukstēja, nekādi nevarēdams atgūties no pārsteiguma.
— Jā, monsinjor, es, pats personīgi, un man ir tas gods stādīt jums priekšā di Vallona kungu, manu patieso draugu, par kuru jūsu eminencei reiz tā labpatika interesēties.
Pie šiem vārdiem d'Artanjans pacēla lukturi pret Portosa jautro seju, kurš, sev par lielu prieku, beidzot, sāka visu saprast.
— Jūs ejat pie grāfa de La Fēra? — d'Artanjans teica. — Ceru, mēs jūs neapgrūtināsim, monsinjor. Ejiet, lūdzu, mums pa priekšu, mēs'jums sekosim.
Mazarīni lēnām sāka atgūties.
— Vai jūs sen esat oranžērijā? — viņš jautāja drebošā balsī, atcerēdamies, ka bija nokāpis savā dārgumu krātuvē.
Portoss jau atvēra muti, lai atbildētu, bet d'Artanjans pamāja viņam, lai viņš klusē.
— Mēs tikko kā atnācām, monsinjor, — d'Artanjans teica.
Mazarīni atviegloti uzelpoja; tas nozīmēja, ka viņam nevajadzēja baidīties
par saviem dārgumiem, bet vajadzēja baidīties tikai par sevi. Kaut kas līdzīgs smaidam pavīdēja viņa sejā.
— Jūs mani noķērāt, un es atzīstu sevi par uzvarētu. Jūs vēlaties nokļūt brīvībā, vai ne? Es jums palīdzēšu.
— O, monsinjor, — d'Artanjans tcica, — jūsu esat ļoti laipns, bet mēs jau esam brīvībā un no jums mēs vēlamies pavisam kaut ko citu.
— Kā? Jūs jau esat brīvībā? — Mazarīni jautāja.
— Protams, bet, lūk, jūs, monsinjor, esat kļuvis par mūsu gūstekni un tagad — tāds ir kara likums — jums jāmaksā izpirkums.
Drebuļi pārskrēja pāri visam Mazarīni ķermenim. Veltīgi viņš, ar savu caururbjošo skatienu, vērsās pie gaskonieša izsmiekla pilnās sejas, vai pie Portosa neizprotamās sejas izteiksmes. Viņi abi stāvēja ēnā, un neviens nespēja uzminēt viņu domas.
— Jāmaksā izpirkums? — Mazarīni atkārtoja.
— Jā, monsinjor.
— Bet, cik man tas varētu maksāt, d'Artanjana kungs?
— Vēl nezinu, monsinjor, — d'Artanjans teica. — Mēs tūlīt pajautāsim grāfam de La Fēram, ar jūsu emineneces atļauju. Vajag tikai atvērt durvis, kuras ved uz viņa istabu, un tur mēs visu noskaidrosim.
Mazarīni nodrebēja. ,
— Monsinjor, — d'Artanjans teica, — jūs, protams, pamanījāt, ka mēs ļoti godbijīgi pret jums izturamies. Tāpēc papūlaties atvērt durvis un labi iegaumēt, ka pie vismazākā jūsu bēgšanas mēģinājuma, pie vismazākā kliedziena mēs būsim spiesti ķerties pie ārkārtējiem līdzekļiem. Ceru, ka jūs mani sapratāt.
— Esiet mierīgi, kungi, — Mazarīni teica, - es nemēģināšu neko tādu iesākt, dodu savu godavārdu.
D'Artanjans padeva zīmi Portosam turēt acis vaļā; lad, pagriezies pret Mazarīni, tcica:
— Tagad, monsinjor, atveriet, durvis.
XLVI pārrunas
Mazarīni pagrieza atslēgu, divkāršo durvju slēdzenē, un tās atvērās. Un sliekšņa stāvēja Atoss, Komenža brīdināts, gatavs uzņemt savu dārgo viesi.
Ieraudzījis Mazarīni, viņš paklanījās.
— Jūsu eminence varēja nākt pie manis bez pavadoņiem, — viņš teica. — Gods, ko jūs man parādat, ir pārāk liels, lai es spētu aizmirsties.
— Bet, dārgais grāf, — d'Artanjans teica, — kardināls nemaz negribēja mūs ņemt līdzi, bet di Vallona kungs un es uzstājām — liekas, pat ne visai laipnā veidā, bet mums visiem ļoti gribējās jūs redzēt.
— D'Artanjan! Portos! — Atoss iesaucās.
— Mēs, mēs, — d'Artanjans teica.
— Jā, mēs, — Portoss atkārtoja.
— Ko tas viss nozīmē? — grāfs jautāja.
— Tas nozīmē, — Mazarīni teica, mēģinādams atkal pasmaidīt, — ka lomas ir manījušās un šie kungi nav mani gūstekņi, bet, gluži otrādi, es esmu kļuvis par šo kungu gūstekni. Tagad es nediktēju vairs noteikumus, bet man tos diktē. Bet es jūs brīdinu, kungi, ja jūs man, gadījumā, nepārgriezīsit rīkli, jūsu uzvara nebūs ilgstoša; pienāks mana kārta, ieradīsies…
— Ak, monsinjor, — d'Arlanjans teica, — lieciet savus draudus pie malas: jūs mums rādāt sliktu piemēru. Mēs esam tik lēnprātīgi un godbijīgi ar jūsu eminenci! Pietiks, atmetīsim visu savu niknumu, aizmirsīsim apvainojumus un parunāsimies draudzīgi. — Man nekas nav pretī, kungi, — Mazarīni leica, — bet, ķeroties pie mana izpirkuma apspriešanas, es negribu, lai jūs iedomātos savu stāvokli par labāku, nekā tas ir īstenībā: noķerdami mani slazdā, jūs esat iekrituši ari paši. Kā jūs domājat iziet ārā no šejienes? Paskatieties uz šiem režģiem, uz šim durvīm; paskatieties, vai pareizāk sakot, atcerieties par apsardzi, kura sargā šīs durvis, par kareivjiem, kuri ir pagalmā, un aptveriet savu patieso stāvokli. Jūs redzat, es runāju atklāti.