„Labi, — d'Artanjans nodomāja, — jābūt uzmanīgam. Viņš kaut ko klusībā plāno".
— Es jums jau piedāvāju brīvību, — ministrs turpināja, — tagad es to jums piedāvāju vēlreiz. Nepaies ne stunda, kad jūs nozušana tiks pamanīta, jūs noķers, uw, ja jūs mani nogalināsit, tas būs šausmīgs noziegums.
„Viņam taisnība", — Atoss nodomāja. Un šī doma, kā viss, ko pārdzīvoja šis cēlsirdīgasi cilvēks, atspoguļojās viņa sejā.
— Tāpēc mēs to izmantosim tikai pašā kritiskākajā momentā, — d'Artaiv- jans teica, lai sagrautu cerību, kuru kardināls loloja, redzēdams Atosa mēmo piekrišanu.
— Bet, ja jūs mani atlaidīsit, pieņemdami no manis brīvību… — Mazarīni turpināja.
— Kā gan mēs varam piekrist pieņemt no jums brīvību, ja jūsu varā būs mums to tūlīt atņemt? Un pazīstot jūs, monsinjor, — d'Artanjans piebilda, — esmu pārliecināts, ka jūs to izdarīsit.
— Nē, kardināla godavārds!.. Jūs man neticat?
— Monsinjor, es neuzticos kardināliem, kuri nav garīdznieki.
— Tādā gadījumā, es jums dodu savu ministra godavārdu.
— Jūs vairs neesat ministrs, monsinjor, jo pašlaik jūs esat mūsu gūsteknis.
— Dodu jums Mazarīni vārdu! Ceru, es vēl esmu Mazarīni un arī vienmēr palikšu.
— Hm! — d'Artanjans nomurmināja. — Es kādreiz dzirdēju par kaut kādu Mazarīni, kurš slikti pildīja savu zvērestu, un es baidos, vai tik viņš nav jums kāds sens radinieks.
— Jūs esat ļoti gudrs, d'Artanjana kungs, — Mazarīni teica, — un man ļoti nepatīkami, ka es ar jums sanaidojies.
— Tad līgsim mieru, monsinjor, es jau tikai lo arī vēlos.
— Nu, bet, ja es iekārtošu tā, ka jūs vistuvākajā laikā tiksit brīvībā? — Mazarini jautāja.
— Ā, tā ir cita lieta, — Porloss teica.
— Paskatīsimies, - Atoss teica.
— Paskatīsimies, — atkārtoja d'Artanjans.
— Tad jūs piekrītat? — kardināls jautāja.
— Vispirms izskaidrojiet mums jūsu plānu, monsinjor, un tad mēs paskatīsimies. 1
— Pievērsiet uzmanību, kungi, tam, ka jūs esat kārtīgi apsargāti no visām pusēm.
— Jums labi zināms, monsinjor, — d'Artanjans teica, — ka mums paliek pēdējā iespēja, kā izkļūt no ši stāvokļa.
— Kāda?
— Mirt kopā ar mums.
Mazarini nodrebēja.
— Klausieties, — viņš teica, — gaiteņa galā ir durvis, man kabatā ir atslēga no šim durvīm. Šis durvis ved uz parku. Ņemiet atslēgu un ejiet projām. Jūs esat drosmīgi, jūs esat stipri, jūs esat aprbruņoti. Nogriezieties pa kreisi, un simts soļu attālumā jūs ieraudzīsit parka sienu. Pārlieniet tai
pāri; trīs lēcienos jūs sasniegsit lielceļu un būsit brīvi. Es jūs ļoti labi pazīstu un esmu pārliecināts, ka, ja jums uzbruks, tas jums nebūs nekāds šķērslis.
— Nu, lūk, beidzot, jūs esat sācis runāt, monsinjor, — d'Artanjans teica. — Kur tad ir atslēga, ko jūs mums piedāvājāt?
— Lūk, tā.
— Vai jūs nebūtu tik laipns, moasinjor, pats aizvest mūs līdz šim durvīm?
— Ar lielāko prieku, — ministrs atbildēja, — ja tas var jūs nomierināt.
Un Mazarīni, kurš nebija cerējis tik lēti tikt cauri, priecīgs gāja pa
gaiteni un atslēdza durvis.
Tās patiešām veda uz parku. Trīs bēgļus par to tūlīt pat pārliecināja vējš, kurš ielauzās gaiteni un apbēra viņus visus ar sniegu.
— Ak, velns parāvis! — d'Artanjans iesaucās. — Kāda šausmīga nakts, monsinjor. Mēs nepazīstam apkārtni un vieni nekādi neatradīsim ceļu. Ja jūsu eminence atveda mūs šurp, tad pasperiet vēl dažus soļus kopā ar mums… līdz sienai…
— Labi, — kardināls teica.
Un, nogriezies pa kreisi, viņš ātriem soļiem devās uz žoga pusi; drīz visi četri bija pie tā.
— Vai jūs esat apmierināti, kungi? — Mazarīni jautāja.
— Protams. Mēs nemaz neesam tik prasīgi. Velns parāvis, kāds mums gods! Trīs nabadzīgus augstmaņus pavada baznīcas princis. Starp citu, monsinjor, jūs tikko kā teicāt, ka mēs esam drosmīgi, stipri, un apbruņoti?
— Jā.
— Jūs kļūdījāties: apbruņoti ir tikai divi — di Vallona kungs un es. Grāfam de La Fēram nav ieroča, bet, ja mēs sastapsim patruļu, mums nāksies aizstāvēties.
— Pilnigi pareizi.
— Bet, kur mums ņemt vēl vienu zobenu?
— Viņa eminence, — d'Artanjans teica, — atdos grāfam savu zobenu: viņam tas nemaz nav vajadzīgs.
— Ar prieku, — kardināls teica. — Es pat lūdzu grāfa kungu to paturēt sev par piemiņu no manis.
— Vai nav tiesa, tas ir ļoti laipni, grāf? — d'Artanjans teica.
— Es jums to apsolu, monsinjor, — Atoss atbildēja, — nekad no tā nešķirties.
— Apmaiņa ar laipnībām, cik tas ir aizkustinoši, vai ne, Portos?
— Jā, — Portoss atbildēja, — tikai es nezinu, no kā man asaras, no aizkustinājuma, vai no vēja. Laikam gan, tomēr no vēja.
— Tagad rāpieties augšā, Atos, - d'Artanjans teica, — un ātrāk.
Atoss ar Portosa palīdzību, kurš viņu pacēla, kā spalviņu, uzkāpa uz žoga.
— Tagad, Ieciet.
Atoss pazuda draugu skatienam mūra otrā pusē.
— Nolecāt? — d'Artanjans jautāja.
— Jā.
— Veiksmīgi?
— Sveiks un vesels.
— Portos, pieskatiet kardinālu, kamēr es uzkāpšu uz sienas. Nē, man nav vajadzīga jūsu palīdzība, es tikšu galā pats. Tikai uzmaniet kardinālu.
— Es uzmanu, — Portoss teica. — Nu, ko tad jūs?
— Jums taisnība, tas ir grūtāk, nekā biju iedomājies. Pielieciet savu muguru, bet nelaidiet va|ā kardinālu.
— Es viņu turu.