Portoss pielieca muguru, un d'Arlanjans vienā mirklī bija augšā uz mūra žoga.
Mazarīni piespiesti iesmējās.
— Jūs uzkāpāt?
— Jā, mans draugs, bet tagad…
— Bet ko tagad?
— Tagad dodiet man šurp kardinālu, bet, ja viņš tikai iepīkstēsies, pažņaudziet viņu drusciņ.
Mazarīni gandrīz iekliedzās, bcl Portoss viņu satvēra abām rokām, pacēla no zemes un pasniedza viņu d'Artanjanam, kurš viņu saķēra aiz apkakles un nosēdināja sev blakus.
— Tūdaļ pat Ieciet lejā, — viņš teica kardinālam draudīgā tonī, —- tur, pie grāfa de La Fēra kājām, vai arī cs jūs nogalināšu, augstmaņa godavārds.
— D'Artanjana kungs! — Mazarini iesaucās. — Jūs neturat savu solījumu!
— Es? Bet ko es jums esmu solījis?
— Pateicoties man, jūs ieguvāt brīvību, viņš tcica. — Jūsu brīvība, tas ir mans izpirkums.
— Piekrītu. Nu, bet izpirkums par tām milzīgajām bagātībām, kuras glabājas oranžērijā, pazemē, un kurām var tikt klāt, nospiežot atsperi sienā, tādā veidā atstumjot kublu ar apelsīnu koku, zem kura atrodas vītņu kāpnes? Šīs bagātības taču ir kaut kāda izpirkuma vērti, vai ne?
— Ak, Dievs! — elsdams, iesaucās Mazarini, lūdzoši saliekot rokas — Žēlsirdīgais radītāji Eš esmu pazudis!
Nepievēršot uzmanību viņa nopūtām, d'Artanjans paņēma viņu zem padusēm un lēnām nolaida tieši rokās Atosam, kurš nesatricināmi mierīgs stāvēja pie mūra sienas. Pēc tam, pagriezies pret Portosu, viņš teica:
— Ķerieties pie manas rokas, es turos pie sienas.
Portoss ar piepūli uzvilkās augšā uz sienas.
— Es visu laiku nevarēju saprast, — viņš teica, — bet tagad, beidzot, sapratu. 1,.oti interesanti!
— Jūs tā domājat? - d'Artanjans jautāja. — Jo labāk. Bet, lai būtu interesantāk līdz galam, netērēsim laiku.
Un ar šiem vārdiem viņš nolēca lejā. Portoss viņam sekoja.
— Kungi, eskortējiet kardināla kungu, — d'Artanjans teica, — bet es aiziešu izlūkot.
Un, izvilcis zobenu, viņš gāja pa priekšu.
— Monsinjor, — viņš jautāja, pagriezies atpakaļ pie kardināla, — uz kuru pusi jāiet, lai izietu uz lielceļa? Labi padomājiet, pirms atbildēt, tāpēc ka,, ja jūs kļūdīsities, tam var būt visnepatīklamākās sekas ne tikai mums, bet arī jums.
— Ejiet gar sienu, un jūs nekļūdīsities.
Trīs draugi sāka iet vēl ātrāk, bet drīzumā tiem nācās palēnināt gaitu: neskatoties uz visām pūlēm, kardināls netika viņiem līdzi.
Pēkšņi d'Artanjans uzdūrās tumsā kaut kam siltam un dzīvam.
— Stāviet, šeit ir zirgs, — viņš teica. — Kungi, es atradu zirgu!
— Un es ari, — teica Atoss.
— Es arī, — Portoss atsaucās.
Sekojot dotajam rīkojumam, Portoss neizlaida no rokām kardinālu.
— Lūk, ko nozīmē laime, monsinjor, — d'Artanjans teica. — Tieši tajā brīdi, kad jūsu eminence sāka sūdzēties, ka jāiet kājām…
Bet nepaspēja viņš norunāt līdz galam, kad sajuta pret savām krūtim vērstu stobru un atskanam draudīgu balsi:
— Neaiztikti _
— Grimo! — viņš iesaucās. — Grimo! Kā tu šeit nokļuvi, vai no debesīm nokriti?
— Nē, kungs, — atbildēja uzticamais kalps, — Aramisa kungs lika man sargāt zirgus.
— Tātad Aramiss ir Šeit?
— Jā, kungs, kopš vakardienas.
— Bet ko jūs šeit darāt?
— Sargājam.
— Kā? A:ainiss ir šeit? — Atoss atkārtoja.
— Pie pils vārtiem. Tas ir viņa postenis.
— Jūs esat daudz cilvēku?
— Sešdesmit.
— Pasauc taču viņu.
— Tūlīt, kungs.
Un kalps skriešus metās izpildīt pavēli.
Trīs draugi palika viņu gaidīt. No visiem klātesošajiem tikai kardināls bija sliktā noskaņojumā.
XLVII
Mēs sākam ticēt, ka Portoss beidzot kļūs par baronu, bet d'Artanjans par kapteini
Nepagāja ne desmit minūtes, kad parādījās Aramiss Grimo un vēl desmit ševaljē pavadībā. Viņš staroja aiz prieka un metās saviem draugiem ap kaklu.
— Tātad jūs brīvi, mani brāļi! Atbrīvojāties bez manas palīdzības! Es neko nevarēju izdarīt jūsu labā, neskatoties uz visām manām pūlēm!
— Nebēdājaties, mans dārgais draugs. Kas atlikts, tas nav zaudēts. Ja neizdevās šoreiz, izdosies citreiz.
— Es darīju visu iespējamo, — Aramiss teica, — es dabūju sešdesmit cilvēkus no prelāta kunga; no tiem — divdesmit apsargā parka sienu, divdesmit — ccļu no Ruijilas uz Sen-Zermēnu, un vēl divdesmit — izkliedēti pa visu parku. Ar šo menevru mēs pārķērām divus Mazarīni kalpus, kuri devās pie karalienes ar sūtījumiem.
Mazarīni saausījās.
. — Es ceru, ka jūs viņus godīgi atlaidāt?
— Kā tad, es iešu ar viņiem tur daudz noņemties! — Aramiss teica. - Vienā no sūtījumiem kardināls raksta, ka visas lādes ir iztukšotas un viņas augstībai vairs nav nekādu līdzekļu; otrajā viņš ziņo, ka grib savus gūstekņus pārvest uz Malēnu, jo Ruijila viņam liekas nedroša slēptuve. Jūs saprotat, mani draugi, ka šī pēdējā vēstule viesa man daudz cerību. Es ar saviem cilvēkiemm ierīkoju slēpni, ielencu pili, sagatavoju zirgus un sāku gaidīt, kad jūs vedīs projām no pils. Es rēķināju, ka tas varētu notikt rīt no rīta, un nemaz necerēju, ka varēšu jūs atbrīvot bez kaujas. Bet par cik jūs esat brīvībā un viss beidzās bez asinsizliešanas, — jo labāk. Kā 23 3a*. 53
jums izdevās i/rauties no ši nelieša Mazarini rokām? Jums, laikam, ir daudz iemeslu viņu neieredzēt?
— Nē, ne visai.
— Patiesi?
— Teikšu vairāk, man pat vajadzētu viņu uzslavēt.
— Nevar būt!
— Nē, patiesi. Mēs ieguvām brīvību, pateicoties viņam.
— Pateicoties viņam?
— Jā, viņš lika savam kambarsulainim Bernuinam pavadīt mūs uz oranžēriju, bet no turienes mēs visi kopā devāmies pie grāfa de La Fēra. Tad viņš mums piedāvāja brīvibu, kurai mēs piekritām, bet viņa laipnība bija tik liela, ka viņš mūs pavadīja līdz pašam parka žogam.