— Ak, lūk, kā! — Aramis tcica. — Tas mani ar viņu samierina. Žēl, ka viņš nav šeit, es viņam būtu pateicies. Es uzskatīju, ka viņš nav spējīgs uz šādu rīcību.
— Monsinjor, — d'Artanjans, beidzot neizturējis, leica, — atļaujiet jūs iepazīstināt ar ševaljē d'Erblē, kurš, kā jūs pals tikko dzirdējāt, vēlas godbijīgi sveicināt jūsu eminenci.
Un viņš pagāja sānis, lai Aramiss varēlu nostāties kardināla priekšā.
— O! O! — Aramiss teica. — Tātad, arī esmu bijis kaut kam noderīgs. Monsinjor, atļaujiet man apliecināt jums savu cieņu. Varu derēt, ka tas ir Portosa roku darbs. Jā, gandrīz vai aizmirsu… - Un ar šiem vārdiem viņš čukstus nodeva pavēli kādam no saviem cilvēkiem.
— Man liekas, vissaprātīgākais tagad būtu doties ceļā, — d'Artanjans teica.
— Bet es gaidu kādu cilvēku… kādu Atosa draugu.
— Draugu? — Atoss jautāja.
— Bet tur jau viņš auļo cauri krūmiem.
— Grāfa kungs! Grāfa kungs! — sauca jauna balss, no kuras Atosam kļuva priecīgi ap sirdi.
— Raul! Raul! — grāfs de La Fērs iesaucās.
Un jaunais cilvēks, aizmirsis visu godbijību, metās tēvam ap kaklu.
— Redzat, kardināla kungs, vai nav tiesa, žēl izšķirt cilvēkus, kuri viens otru tā mīl, kā mēs! Kungi, — Aramiss teiea, griežoties pie pārējiem jātniekiem, kuru skaits arvien palielinājās, — kungi, lūdzu jūs kļūt par goda konvoju viņa eminencei. Viņam labpatika izrādīt mazu laipnību, uzturoties mūsu sabiedrībā. Ceru, jās būsit viņam par to pateicīgi. Portos, lūdzu, pieskatiet viņa eminenci.
Un Aramiss, piegājis pie Atosa un d'Artanjana, kuri kaut ko apsprieda, sāka ar viņiem sarunāties.
— Ce|ā! — pēc isas apspriešanās d'Artanjans teica.
— Uz kurieni mēs brauksim? — Portoss jautāja.
— Pie jums, dārgais draugs, uz. Pjerfonu: jūsu lieliskā pils ir cienīga izrādīt viesmīlību viņa eminencei. Pie tam, tās atrašanās vieta ir ļoti izdevīga: ne pārāk tuvu, ne pārāk tālu no Parīzes; no turienes nebūs grūti uzturēt sakarus ar galvaspilsētu. Lūdzam jus, monsinjor. Jūs tur dzīvosit, kā pieklājas karalim.
— Gāztam karalim, — žēlabaini piebilda Mazarini.
— Karavīra laime ir mainīga, — Atoss leica. — Bet varat būl pārliecināts, mēs neizmantosim mūsu stāvokli ļaunprātīgi.
— Jā, bet mēs arī nepalaidīsim to garām, — d'Artanjans teica.
Visu nakti mūsu ceļinieki brauca, nekur neapstādamies. Mazarīni drūms un domīgs paļavās savam liktenim.
Līdz rītausmai bez apstāšanās bija nobrauktas divpadsmit jūdzes. Daudzi jātnieki aiz pārguruma bija zaudējuši spēkus.
— Tagadējie zirgi nav agrāko vērti. Viss izmirst šajā pasaulē, — Portoss teica.
— Es aizsūtīju Grimo uz Dammartēnu, — Aramiss teica, — tur viņam jāatrod piecus jaunus zirgus: vienu viņa eminencei un četrus mums. Galvenais nedrīkst atstai monsinjoru vienu; pārējie mums pievienosies vēlāk. Kaut tikai mēs tiktu cauri Sen-Dcnī, tālāk ceļš vairs nav bīstams.
Patiešām, Grimo atveda viņiem piecus jaunus zirgus. Muižas īpašnieks, pie kura viņš bija griezies, izrādījās Portosa draugs un, nevēlēdamies par tiem nekādu samaksu, viņš tos atdeva par velti; pēc desmit minūtēm visi apstājās Ermenonvilā; bet četri draugi aizbrauca uz priekšu, pavadīdami Mazarīni, kā goda konvojs.
Pusdienlaikā viņi piejāja pie Portosa pils vārtiem.
— Ak! — Mušketons iesaucās, kurš visu laiku bija klusējis, jādams blakus d'Artanjanam. — Vai jūs man ticēsit, kungs, ka es pirmo reizi atkal brīvi uzelpoju, kopš mēs atstājām Pjerfonu.
Un viņš aizjāja pilnos auļos lai brīdinātu kalpus par di Vallona kunga atgriešanos draugu pavadībā.
— Mēs esam četri, — d'Artanjans teica saviem draugiem, — tāpēc noteiksim rindas kārtību; katras trīs stundas mēs nomainīsim viens otru Mazarīni apsardzei. Atoss apskatīs pili, lai vajadzības gadījumā, mēs būtu labi nodrošināti pret uzbrukumiem; Portoss parūpēsies par pārtiku, bet Aramiss — uzraudzīs garnizonu. Citiem vārdiem sakot, Atoss būs atbildīgs par drošību, Portoss — mūsu galvenais intendants, bet Aramiss — cietokšņa komendants.
Pa to laiku Mazarīni tika iekārtots labākajās pils telpās.
— Kungi, — viņš teica, iekārtojies savās istabās, — es ceru, jūs neesat nodomājuši turēt slepenībā manu atrašanās vietu?
— Nē, monsinjor, — d'Artanjans teica, — gluži otrādi, mēs drīz paziņosim, ka jūs esat mūsu gūsteknis.
— Tad jūsu pils tiks aplenkta.
— Mēs to ņemsim vērā.
— Ko lad jūs darīsit?
— Aizstāvēsimies. Ja nelaiķis kardināls Rišeljē būtu bijis dzīvs, viņš jums pastāstītu kādu jauku notikumu Scn-Žervē bastionā, kur mēs, visi četri draugi un duci miroņu noturējāmies pret veselu armiju.
— Tādas lietas izdodas vienu reizi, bet neatkārtojas.
— Šoreiz mums nemaz nevajag būl tādiem varoņiem. Rīt tiks paziņots parīziešu armijai, bet parīt tā būs šeit. Kauja nenotiks pie Sen-Denī vai Šarontas, bet gan pie Kompjēnaš vai Vilje-Kotrē.
— Princis jūs sakaus, kā vienmēr ir visus sakāvis.
— Iespējams monsinjor; bet pirms kaujas mēs pārvedīsim jūsu eminenci uz citu mūsu drauga di Vallona kunga pili, — viņam ir trīs šādas pilis. Mēs nevēlamies jūsu eminenci pakļaut bīstamām kara nejaušībām.
— Es redzu, — Mazarīni teica, — man nāksies piekrist kapitulācijai.
— Pirms aplenkuma?
— Jā, noteikumi, varbūt, būs vieglāki.
— O, monsinjor! Jūs redzēsit, mūs noteikumi būs mēreni.
— Tad, sakiet, kādi būs jūsu noteikumi?
— Vispirms atpūtieties, monsinjor, bet mēs visu labi apdomāsim.
— Man atpūta nav vajadzīga. Man vajag zināt, vai es atrodos draugu vai ienaidnieku rokās.
— Draugu, monsinjor, draugu!